RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Trūde saviļņota nevar sagaidīt vien, kamēr saule skars mežu galotnes. Baigas trīsas viņai pārskrej pār muguru: šovakar tā ziedos ciema gariem, kuri nav ne­kas cits kā dzīvi velli! Tā sludina viņas tēvs, tā rak­stīts grāmatās, to zina visa kristīgā pasaule — kā pā­vesta piekritēji, tā ari ticības atjaunotāja — lielā Mār­tiņa Lutera sekotāji. Un Trūde gaida lielas lietas — varbūt pat zibeņus un pērkoņus, un degoša sēra lietu no debesīm. Jo mācītāja meitai atdoties sātana kalpībā nav nieka notikums.

Beidzot pienāk svarīgais brīdis. Abas jaunuzņema- mās iet uz birzi. Pie ozola jau stāv Vālodze un rīkojas. No ziedokļa paceļas tieva, gara dūmu strūkliņa. Vecā zintniece iedod abām pa kaltētam zāļu saišķltim.

— Ziedojiet, bērni, to uz uguns un lūdziet garus, kamēr tie dod jums atbildi, ka esat uzklausītas!

Vālodze aizgriežas un lēni iet projām. Marija mie­rīgi liek savu ziedu uguntiņā, bet Trūdēs roka dreb. Sausā zāle uztver liesmu, un birzē izplatās salda smarža. Meičas stāv nekustēdamās un nogrimst lūg­šanā. Ziedojums lēni sadeg, pārvēršas pelnu plēnēs un beidzot izdziest.

Marija atvelk elpu. Viņa visu izdarījusi, kā pienā­kas, un jūtas garu apdvesta. Bet Trūdēs satrau­kums aug.

— Nekas nenotiek! — viņa gandrīz izsamist.

Marija, sevī nogrimusi, nemana biedrenes nemiera.

— Iesim! — viņa klusi saka,

— Vai tas jau viss? — Trūde nelaimīga čukst.

— Jā, ziedojums pieņemts.

— Vai tu ko redzēji?

— Jā.

— Ko? Saki — ko?

— Ciema garus.

— Patiesi? Es… es nekā neredzēju. Kādi viņi iz­skatās?

— Gariem nav izskata. Viņu esību var tikai sajust.

— Bet Vālodze teica: viņi došot mums atbildi. Es

neko nedzirdēju!

— Arī atbilde pašam jājūt sevī. Kad top viegli ap sirdi, tad zinām, ka mūsu lūgšana uzklausīta. Nāc!

Marija saņem Trūdi pie rokas, un abas atstāj birzi.

Pretim nāk Vālodze ar meitām, nesdama podus un kannas.

— Vai ciema gari jūs uzklausīja? — vecā vaicā.

— Uzklausīja, — atbild Marija.

— Jā, — izdveš Trūde.

Sievietes noliek zem ozola ēdienus un dzērienus, ko mieloties ciema gariem. Tad visi atgriežas uz mājām un liekas gulēt.

* # *

Pēc savāda, neizprotama nemiera pilnas bezmiegā pavadītās nakts Trūde ar gaismiņu ceļas un iziet ārā. Svaigais rīta gaiss mazliet atvēsina viņas karsto pieri. Jau pamodušies putni skandina dziesmas vērī, eglājā, birzē. Ezeriņa malā gāgina zosis, parkšķ pīles. No kūts dzirdama govju maušana. Iezviedzas zirgs. Abi suņi, ieraudzījuši meiteni, nāk un glaužas klāt.

«Ai, jaukā, skaistā dieva pasaule!» saka Trūdēs prāts, bet jūtas, kurām īsti pienāktos to teikt, nespēj šo jaukumu uzņemt. Meičai ir pavisam neizsakāmi ap sirdi: kā kaut kā žēl, no kaut kā bailes, it kā viņa vairs nebūtu pati.

Pamazām mostas ciems.

Trūde iet pār pagalmu uz svētbirzi. Te, ielīdusi krū­mos, viņa uzmetas ar elkoņiem uz žoga blakus mietā uzbāztam zirga galvaskausam. Viņa raugās uz ozolu un ziedokli, ap kuru salikti trauki ar ēdieniem un dzē­rieniem.

«Arī te nav nekādu noslēpumu, nekādu baigu!» Viņa nopūšas un paraugās ozola galotnē, kur ieķērcās krauklis. «Un kā es gaidīju kaut ko…»

Trūdēs ausīs šī kraukļa ķērciens skan gandrīz laipni. Ne tā kā tas baigais putns Piltenes kaprača vecāsmā­tes — zāļu sievas tumšajā būdā, kurā tā arvien ar sirdsdrebēšanu iegājusi, kad vajadzēja kādas ziedes vai zāles tēvam vai krustmātei Ģerdai. Un vispār itin viss te, beidzot, izrādās pārāk vienkāršs, pārāk ikdie­nišķs. Nekādu brīnumu, nekādu baigu, nekā noslēpu­maina, nekā no tā, par ko tēvs runā savos sprediķos, par ko rakstīts viņa grāmatās, kas lasāms bībelē, kas notiek visur citur pasaulē. Te nav ticības. Te netic Kristum un netic arī velliem. Te nav vellu, kādi parā­dās baznīctēviem, kādi attēloti grāmatās, kādus sludina kristīgās baznīcās. Arī raganu te nav kā citur, kā Pil­tenē, kā Palestīnā. Un vecā Vālodze ir tikai vienkārša sieviete.

Austrumi sāk sārtoties. Drīz lēks saule aiz vēra ga­lotnēm. Pār pagalmu uz kūti aiziet Vālodze. Iznāk no kūts ar mellu gaili padusē un tuvojas svētbirzei. Trūdi nepamanījusi, tā iet pie ozola, brītiņu pastāv, sevī no­grimusi, tad nokauj uz ziedokļa gaili un apslaka ak­meņus tā asinīm.

Trūde vairs negaida ne dīvu, ne brīnumu. Nav svēt- birzē ne mistikas, ne biedu.

Nāk sievietes un ņem ēdienus un dzērienus nest mājās uz galda.

— Gari ir ēduši! — tās saka priecīgi. — Lai paldies dieviņam!

Nevienam neienāk prātā pētīt vai padomāt, ka ēda­mam varētu būt pieskāries krauklis vai ūpis, ka vāvere varētu būt nokāpusi no koka vai zīlīte zina, — par to viņiem nav jādomā, jo visa pasaule ir dievības pillā, un tātad viena alga, kādā kārtā viņa pieņem ziedo­jumu.

Atstājusi svētbirzi, Vālodze ierauga Trūdi un apstā­jas. Savādi nelaimīga viņai liekas meičas seja. Viņa pēkšņi iedomājas:

«Vai skuķe varbūt nenožēlo, ka atgriezusi muguru vācu dievam? Varbūt tā pa nakti pārdomājusi un grib atgriezties uz tēva mājām?»

Viņa piesauc Trūdi.

— Tu liecies noskumusi, bērns. Kas tevi nospiež?

Ilgi Trūde nevar atbildēt, tad nopūšas:

— Es nezinu …

— Stāsti, bērns, stāsti visu! Atklāj man savu sirdi, un es mēģināšu tev līdzēt. Nu, nu …

Trūde pēc brītiņa kā mokās izdveš:

— Es nekā nesaprotu …

— Ko tu nesaproti?

— Nesaprotu debestēvu, Māru …

— Dieviņu nevar saprast. Viņš jāizjūt.

— Bet, lai viņu izjustu, ir vajadzīga kāda parādība, kāds brīnums?

— Jā, bērns, jā. Ap mums ir brīnumi, parādības.

— Es nekā neredzu. Kur?

■— Visapkārt. Kur tikai skaties.

— Varbūt redzēšanai vajadzīga īpaša māka?

— Ak, nē! Tikai vaļējām acīm jāraugās. Debestēvs, zemesmāte ir redzami visā dabā. Dieviņš sēd vlbotnīšu ceriņā, viņš laižas uz mums ar saules staru; kā sirms vecītis viņš dažukārt nāk ļaudīs pasērst. Māriņa tāpat arvien ir mūsu vidū. Tā gul kā vabolīte zem velēnas, ko uzplēš arāja arkls; kā pīpenīti meitas viņu iepin vaiņagā; kā mella odze tā ietek govju laidarā palīdzēt atnesties telītei… Ai, mīļā meitiņ, visa pasaule ir pillā gan labu, gan nelabu garu, un mēs nevaram tos nere­dzēt, nejust.

Meiča atkal pacel galvu un paveras birzē, ēkās, vēra galotnēs. Bet viņas skats paliek nedzīvs, tanī neatspo­guļojas dievības gars.

— Tu neesi paradusi skatīt dabu, bērns. — Vālodze saprot un maigi noglāsta viņas plecu. — Gan tas nāks. Apmierinies! Tas nāks pats no sevis. Tu esi tanīs ga­dos, kad visam jānoskaidrojas pašam no sevis. Būs labi!

Vēl viņa mīļi pamāj ar galvu un aiziet. Trūde paliek viena.

Viņas ausīs skan nupat dzirdētais. Bet sirdī, dziļi iesakņojies, sēž vēl arvien tumšais, mistiskais kristīgās baznīcas infernālisms. Tās ir garīgās pretišķības mei­tenē. Tām blakus, jau agrāk radušās, ir dvēseliskās, jo Trūdei tikko septiņpadsmit gadu: viņa patlaban atro­das uz sliekšņa starp meiteni un sievieti. Un šis pār­ejas pamats ir pati cilvēka daba. Tā rada dīvainas

mokas, kādas varbūt izjūt arī rožu pumpurs, kad kādā siltā pavasara rītā raisās vaļā, lai uzplauktu brīnišķā

krāšņumā.

To vecā Vālodze uzmin un saprot. Bet Trūde neno­jauš …

Ilgu laiku Trūde stāv nekustēdamās, raudzīdamās tukšumā. Tad viņas pleci iedrebas, tā noslīgst pie ze­mes un, iespiedusi seju jaunā, rasainā zālītē, sāk dru­džaini raudāt.