RUTKU TĒVS: SUMPURŅU CIEMS

— No Piltenes! Tad jau būs pareizi! Vai dieniņ, kā es nobijos! Kā lai tieku pāri ūdeņiem?

— Tepat pa labi ir laipas.

— Bet pie tām sēž divi sumpurņi un nelaiž pāri!

— Atkal sumpurņi! Ak tu, mīļais blēņubērns! Tie jau mūsu suņi. Nāc vien apkārt, iešu tev pretī!

Vālodze iet uz krūmāju, kur nobeidzas ceļš no pa­galma.

Marija otrā pusē pagalmam nedzird sarunas vārdus, bet kaut ko nojauš:

«Vai meiča aiz purva tik nav Trūde? Tādas kustības tikai viņai. Un arī balss skaņa liekas līdzīga. Trūde tak par vari gribēja nākt līdz Varbūt tā aizbēgusi no mā­jām un pa pēdām atnākusi?»

Marija skrien uz egļu pusi. No krūmāja nāk pretī Vālodze, un līdz tai klibo Trūde, divu lielu vilku — mežinieku suņu pavadīta. Tie arī viņu vakar bija ap­ošņājuši un draudzīgi saņēmuši.

— Māsiņ! — Mācītāja meita krīt ap kaklu laimīgi atrastajai biedrei.

— Trūdelīt! — Marija to apkampj. — Kā tu viena varēji mums izsekot?

— Viegli tas nebija! — Trūde izdveš un nobirdina divas asaras. Viņu sāk kratīt drudzis.

Vecā Vālodze stāv aizgrābta par abu meiteņu pa­tieso, nevaldīto atkalredzēšanās prieku.

— Ejiet uz istabu! — viņa beidzot saka. — Tu, Mārietiņ, noguldi un labi apsedz māsiņu! Es atnesīšu siltu pienu.

Saimniece aizčāpo uz kūti, un Marija ved Trūdi savā kambarītī, nogulda uz lāviņas un apsedz ar silto lāč- Adu.

Trūdi krata drudzis. Tomēr viņa smaida un saka kla­bošiem zobiem:

— Beidzot mēs esam Sumpurņu ciemāl Paldies

dievam!

— Bet kā tu mūs atradi? — Marija nebeidz brī­nēties.

— Es sekoju.

— Viena pati — pāri purviem, cauri biezokņiem!

— Mani pavadīja Gotlībs.

— Ko tu saki? Gotlībs! Kur viņš palika?

— Aizgāja atpakaļ uz Pilteni.

Mazliet apsilusi, Trūde izstāsta savu ceļojumu visos sīkumos. Tumsai uznākot, viņi pazaudējuši Ermani un Mariju no acīm. Bet ciems jau sasniegts, tādēļ daudz nebēdājuši. Redzējuši aiz purva lodziņā atmirdzam skala uguni un nopratuši, ka ceļinieki ir mājās. Ilgi staigājuši gar purvu un ezeriņu, bet tumsā neatraduši pārejas. Viņā pusē redzējuši iemirdzamies it kā mazas uguntiņas — degošas acis. Tie vilkati vai sumpurņi, nodomājuši. Uznākušas bailes, un atvilkušies atpakaļ vērī. Gotlībs iekūris ugunskuru. Pie tā nakti sēdējuši, sildījušies un žāvējuši samirkušos apavus. Gaismai austot, Gotlībs griezies atpakaļ uz mājām, licis nodot sveicienu Marijai, bet Trūde meklējusi ceļu uz ciemu. Laipas gan uzgājusi, bet to galā sēdējuši divi sum­purņi — vilku izskatā. Tie virsū neskrējuši, bet arī no ceļa negājuši un neatbildējuši ne vārda. Tad nākusi pār pagalmu vecā sumpurne. Tā negribējusi laist iekšā. Mānījusies: te neesot Sumpurņu ciems… Izstāstījusi savus piedzīvojumus, Trūde apklust. Domīgi klusē arī Marija. Tad pēkšņi saka:

— Bet ko teiks tavs tēvs? Viņš nezina, kur tu at­rodies.

— Gotlībs, atgriezies Piltenē, pastāstīs. Es atstāju mājās uz galda zīmīti: «Ardievu! Aizeju uz Sumpurņu ciemu!» Un šorīt, atvadoties no Gotlība, vēl piekodi­nāju tēvam pateikt, lai neraizējas par mani, jo man dēmoni nekā ļauna nedarīs, un ka es, pārnākusi atkal mājās, tēvam tik daudz varēšu pastāstīt par ļauniem gariem, ka tam pietiks vielas sprediķiem visam mūžam.

Es domāju, ka lielāku prieku par to tēvam nevaru sa­gādāt.

•— Ai, Trūdelīt, tu esi par daudz vieglprātīga. Viņš baiļosies par tevi.

— Gluži veltīgi! Kad man vēl nebija piedzīvojumu, es arī sajutu bailes, bet vakar mežā redzēju, ka pat lācis pieklājīgi griež ceļu, un šorīt abi sumpurņi man izrādīja draudzību. Tici man, Marij, dēmoni — par ko tie arī būtu pārvērtušies — saož manī pirmmātes Lili­tas asinis!

Vālodze atgriežas ar ķipīti tikko slaukta piena. Trūde kāri dzer silto, labo dzērienu un pēc īsa brītiņa kāpj laukā no migas.

— Stipra daba tev, meit, — vecā saimniece noprie­cājas par skuķes brašumu. — Ar lāsīti piena tu aiz­dzen drudzi.

— Nav laika vārgot, — atsmejas Trūde. — Man jā­apskata jūsu ciems.

Saņēmusi spēkus, sadūšojusies Trūde ar Mariju iziet priekšiņā. Otra kambara durvis ir pavērtas.

— Iesim vispirms apraudzīt tēvu, — saka Marija un, pievilkusi sev klāt Trūdi, iečukst: — Vienu es tev lū­dzu, māsiņ, — nerunā te par sumpurņiem un ļauniem gariem; to var ņemt mums ļaunā.

Trūde pārdomā.

— Tev taisnība. Mums jāizliekas, ka visu zinātu, kas te ir un notiek. Mums jāizturas kā pret savējiem. Un tā tas arī īsti ir!

Meičas iet tēva istabā. Kuģinieks Kaspars, plecīgs, : iesirms vīrs, ir pamodies un piecēlies pussēdus uz lā­viņas. Pie viņa sēž vecais Ermanis. Marija noskūpsta tēvu, iepazīstina ar Trūdi un viņas dēkām. Kasparam grūti pazīt mācītāja meitu, kuru tas pirms daudziem gadiem redzējis kā bērnu vēl. Ermanis, no sākuma pār­steigts par trakās skuķes negaidīto ierašanos, beidzot! bargi sarauc uzacis un piesauc viņu pie loga.

■— Ko lai es ar tevi daru, nerātne?

— Vectēv, pieņemiet mani savā pulkā! Viena pali­kusi, es mājās no bēdām nomirtu. Un te ir tik jauki!

Trūdēs spriganās acis raugās tik sirsnīgi, lūdzoši, ka Ermaņa bargums zūd.

— Bet tavs tēvs, — viņš saka jau laipnāk, — ko tas teiks? Viņš nāks tevi meklēt.

— Nenāks. Viņam bail.

— No kā?

— No… — Trūde 'gribēja teikt: «No sumpur­ņiem,» — bet attopas un pārlabo: — Nu, bail mežā nākt.

Ermanis nespēj atturēt smaida.

— Lai tad tā būtu! — viņš saka. — Padzīvo pie mums, kamēr patiks. Un, ja gribēsi atgriezties mājās, tad Tauris tevi aizvedīs… Te tevi neviens nemeklēs, jo cejš uz mūsu ciemu nav viegli atrodams.

Pakavējušās pie slimā Kaspara, visu izstāstījušas, visu izjautājušas, meičas taisās uz āru, jo Trūde nevar nociesties.

Ermanis atnes vājiniekam brokastu un sauc arī abas viešņas uz lielo māju pie galda.

Plašajā dzīvojamā istabā sanākusi saime — viss ciems. Tā ir vecā Ermaņa ģints. Viņa bērni, cilvēki spēka gados: meita Līze, dēli Pēteris, Andris, Uģis; jau pieaugušie bērnubērni: Kaija, Guna, Briedis un pus­audži — Tauris ar Zīlīti; bez tiem vēl mazie bērnu- bērnubērni, dēlu sievas, meitu vīri un vedeklas māte — vecā Vālodze — saimniekotāja un ciema dzīves kārto­tāja. Pavisam cilvēku divdesmit.

Ermanis iepazīstina mājiniekus ar sava drauga Kas­para meitu un tās biedreni. Lūdz abas uzņemt un mīlēt kā savējās. Tad nostājas lielā galda galā, paceļ izples­tas rokas un, acis pievēris, pateicas debestēvam par barību. Tad visi piesēstas. Trūdēs acis brīnumā ieplešas.

«Sumpurņi piesauc debestēvu!» viņa domā. «Pārdroši ļaudis!»

Ēdot Trūde uzmanīgi vēro ciema ļaužu sejas un ne­jūtas apmierināta. Nekā dēmoniska, infernāliska nav šo spēcīgo, veselīgo, šķietami apmierināto un laimīgo cilvēku vaibstos.

«No sākuma viņi izliekas svēti,» mācītāja meita sevi mierina.

Vēl lielāks pārsteigums Trūdei, apstaigājot ar Mariju ciema salu. Viss te pārāk tīrs, spodrs un kārtīgs, Pil­tenes apkaimes nabadzīgo zemnieku būdās ir daudz tumšāku un noslēpumaināku kaktu.

Tomēr beidzot atrodas viens stūris, kur Trūdēs sirds nomierinās. Tas ir ar pīteņa žogu norobežotās birzes pakalniņš ciema austrumu pusē. Te uz žoga kārtīm uz­bāzti zirgu un govju galvaskausi. Balti, saulē izbalo- juši. Te zem tūkstošgadīga ozola ir no akmeņiem sa­krauts ziedoklis. Ozola zaros pakārti nokaltuši vaiņagi, vārpu kūlīši, ganu taure.