RUTKU TĒVS: SUMPURŅU CIEMS

«Sumpurņu un dēmonu Bluķa kalns,» nodomā Trūde. «Dienu arī tas liekas pārāk pelēks! Bet nakti! Ai! Tad redzēsim, kādas te notiks raganu dejas un vellu dzīres!»

Marija neskata Trūdēs acīm. Viņa mēģina pierast pie svešās apkārtnes un Jaudīm, grib visu iemīlēt — te, kur tai būs jādzīvo un kur apmeties viņas mīļais tētiņš.

5

Mierīgas un saulainas rit brīnišķās pavasara dienas klusajā meža ciemā. Sējas darbiem vēl agrs, bet Jaudis darbu atrod arvien. Arī Marija nevar dīkā dzīvot; tā strādā līdz meitām, un pietiek vēl laika gana pasēdēt pie slimā tēva, pačalot un klausīties tā stāstos par tā­lām jūrām un svešām zemēm. Kuģinieka Kaspara darba mūžs ir noslēdzies; tam paliek tikai atmiņas un mīla uz meitu. Viņš saprot dzīvi un nejūtas nelaimīgs savā bezdarbībā, bet paļāvībā uz likteni priecājas par tā labvēlību, ka savas dzīves vakaru var pavadīt drauga Ermaņa mājās klusā mierā un Marijas klātbūtnē.

Arī Marija ir pieradusi jaunajā dzīvē un vairs ne­ilgojas pēc vecā kambara Piltenes mācītāja namā. Tā­pat še tā dzīvo kopā ar Trūdi, un viņas baļķu istabiņa kļuvusi ne mazāk mājīga. Bet ļaudis te ir labāki. Vecā Vālodze liekas vēl sirsnīgāka par krustmāti Ģerdu. Mācītājs Gosvins Huneks nebija pret viņu slikts, bet kas gan pasaulē var līdzināties mīlošam tēvam? Un sauso, pedantisko skolotāju — tēvoci Ādamu — ļoti labi atvieto vecaistēvs Ermanis. ar savām vienkāršām, bet īstām dzīves gudrībām… Trūkst tikai Volfu Got- .lība. Un tomēr… dažbrīd liekas, ka Ermaņa vecākās meitas dēls ■— staltais, spēcīgais, laipnais Briedis — ir daudzkārt labāks pret viņu, neka bijis Gotlībs. Cik pašaizliedzīgs, cik uzmanīgs, cik izpalīdzīgs ir šis jau­nais zemnieku puisis! Viņš tai no acīm nolasa katru viņas vēlēšanos, uzmin, kur tai pietrūkst padoma, dažu labu darbu klusām padara viņas vietā, ja tas grūts vai nepareizi strādāts. Ak, un ne tikai labais, staltais Brie­dis, bet visi ciemā pret viņu mīļi un sirsnīgi.

Jā, Marija var būt laimīga. Viņas mierīgā daba sa­skan ar meža klusumu, viņas asinis saprotas labāk ar c iema zemniekiem nekā ar Piltenes namniekiem, viņas gars viegli iekļaujas vienkāršā latviskā pasaules uz­skatā ar tās tikumiem, reliģiju, māņiem. Gaiša un sa­protama tai drīz top ciema dzīve.

Gluži pretēja draudzenei ir Trūde. Pirmajās dienās viņa piedzīvoja rūgtu vilšanos. Nekā še ciemā nema­nīja no tā fantastiskā, drausmīgā infernālisma, kurš izperinājies kristīgās baznīcas paspārnē un kuru viņas apoloģēti, paši no tā nobijušies, labprāt uzveļ citam — sava gara apjoma tālam un svešam — kultam. Nekā te Trūde neredzēja no raganu sabata, no sumpurņu šausmām, no vilkatos iešanas, no vellu kāzām, laumu dejām un nedzimušo dvēseļu raudām ceros un dūkstīs. Viss te, tumšā meža vidū, bija tik nepatīkami gaišs, saulains un ikdienišķīgs. Pat ciema baigie suņi — mie­rīgo vilku pāris — izrādījās par vislaipnākiem cerbe­riem, draudzīgi pieķerdamies meitenei, un ne tikai ļāva tai brīvi atstāt salu, bet pat pavadīja to uz vēri kā sargi un aizstāvji. Velti Trūde bija mēģinājusi ar tiem sarunāties, lūgusi tos atklāt viņu īsto dabu: tie muļķīgi raudzījās meitenē savām mierīgajām, uzticī­gajām acīm un neprata citādi atbildēt uz cilvēciski ne­prātīgo valodu, kā vienīgi nolaizot skuķes vaigu. Tad Trūde noskaitusies izmeta:

— Ermi, ne sumpurņi! — Un suņi apvainoti nolaida astes un nokāra galvas.

Bet pamazām Trūde nāca pie atziņas, ka spekulatīvās prātniecības pamati nevar būt sevišķi droši, tas ir, vienkāršā valodā runājot, ka taisni tam, kas spokojas viņas tēva — mācītāja Gosvina Huneka galvā, nebūt nav jāspokojas še, Sumpurņu ciemā. Trūde beidzot at­jēdzās izšķirt abas pretējās pasaules — kristīgo no pa­gāniskās. Pirmo viņa pazina, bet otrā tai bija aizvērta grāmata un pie tam vēl tāda grāmata, kuras valodu un rakstu zīmes vispirms jāiemācās saburtot, lai varētu viņā lasīt. To viņa apņēmās panākt. Nu atkal viņa tic aizdabiskam citādā — vēl kairinošākā veidā. Kā ap­mātā nemierā viņa vada savas dienas, gaidīdama to svētlaimīgo brīdi, kad atklāsies šīs neparastās, svešās vides mistērijas noslēpumi. Un šo noslēpumu atslēgu tā cer saņemt no Vālodzes, vecās paraganas.

«Un tad,» spriež Trūde, «man atklāsies pavisam jauna, neiedomājama pasaule, kuras velli nebūs ar asti un ragiem, kādus tos vaigu vaigā redzējuši svētie baz­nīcas tēvi, bet man še tie atklāsies varbūt kā parasti cilvēki, tikai apveltīti pārdabiskām spējām un visu elles mākslu pratēji. Un taisni tas īstenībā būs jaukā­kais pagānisko garu valstibā. Ne nelabā āžu smaka, ne neglītās vai nu pārāk kalsenās, vai atkal pārāk taukās raganas, ne nejēdzīgie elles virsnieki, kādi tie attēloti tēva burvju grāmatā, kā, piemēram, sausais dēmons Gaborims ar kaķa, čūskas un cilvēka galvu, kā pār­mērīgi resnais vērša un aunagalvis Asmodijs vai ne­jēdzīgais Behemots — divkājainais zilonis, — ne tādi, nē, bet jauni, savā ziņā skaisti, grēcīgi velli un viegl­prātīgas paraganas, iekāres pilnas un baudu alkstošas.

Tā muļķa meitene iedomājas Sumpurņu ciema no­slēpumaino, viņai vēl noslēgto aizdablgā pasauli. Un gaida. Vēro, pēta, uzmanīgi iztaujā par visu, kas ved uz mērķi. No ciema ļaudīm Trūde dzird pamācības da­rīt to, biedinājumus nedarīt to. Pēc Māras'dienas vairs nedrīkst vakaros dedzināt sveces un skalus, lai labība tīrumos neietu bojā. Jaunos zoslēnus, tikko izšķīlušos, sievas laiž trīs reizes cauri vīra bikšu starai, lai va­nagi tos neaiznestu. Visa dzīve te norit dīvainos rituālos, un dažbrīd Trūdei liekas, ka viss gaiss ciemā, ka katrs krūms vēri būtu pilns garu, kurus citi sajūt, bet viņa ne.

Bet tad kādudien Trūde pašas acīm redz meža gari­ņus. Pārgājusi pāri laipām uz vēri pašķīt klēpīti jauno . bērzu zariņu, viņa uzrāpjas kokā — pie braucamā ceļa uz tīrumiem — un, paraudzījusies uz saulaino tērci aiz izcirtuma, ierauga pie krūmāja divus mazus meža vī­riņus apkampušos dejojam. Tikai īsu brītiņu tie parā­dās un atkal nozūd. Trūde saviļņojumā tikko nenokrīt no bērza. Tie nav acu māņi. Viņa skaidri tos redzēja — divus mazus, mellus, apaļus, ērmīgus meža gariņus. Un lūk, vēl tagad sakustas krūmi. Tie vēl ir tur, tikai no­slēpušies. Varbūt tie pamanījuši novērotāju kokā un nokaunējušies. Trūdēs nemierīgās, dēku alkstošās asinis sabangojas.

«Tie jāredz tuvumā!» viņa nolemj un laižas zemē skriet turp.

Bet meiča apstājas. Vienai iet tomēr bail. Jāpasauc līdz Marija. Katrā ziņā Marijai arī jāredz mazie sakņu jeb sūnu vīriņi, lai tā turpmāk vairs neizturas tik no­raidoši pret visu to, kas viļņo Trūdēs krūtis. Viņa skrien atpakaļ uz ciemu.

Pagalma vidū guļ abi ciema sargi. Trūdēs domas drudžaini strādā. Viņa aptver visu.

«Jānodrošinās!» viņa saka pati sev. «Kad ar Mariju iesim uz vēri, suņi nāks līdz. Tie var aizbaidīt sūnu vī­riņus.» Viņa pasauc suņus un iesprosto tos šķūnītī. Tad iet uz saimes istabu.

Istabā meitas sēž pie vērpjamā. Te ir arī Marija. Trūde saņem visus spēkus, lai izliktos mierīga, un pie­sēdusies domā, kā izvilināt draudzeni mežā. Iepriekš tai nav jāzina viņas nolūks, jo citādi droši vien smie­sies un nenāks.

Tad vecā Vālodze saka:

— Drīz būs mājas garu diena. Vajadzēs svētkiem saplūkt mētras un pirmos ziedus.

— Iesim, māsiņ! — Trūde, apslēpdama savu strau­jumu, ņem pie rokas Mariju. — Iesim paraudzīt! Es zinu vietu tērcē, kur jau zied purenes. — Marija ceļas, un abas draudzenes atstāj istabu.