RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Viss ciems jau labu laiciņu ir kājās un gaida bro­kastis. Šorīt saimniecēm ilgāk iet azaida pagatavošana; tam jābūt bagātīgākam nekā parasti, un saimei gana laika gaidīt, jo ir svētku diena.

Beidzot visi sēstas pie galda. Vecais Ermanis atved arī Kasparu. Tikai lāča saplēstais Briedis vēl nevar at­stāt gultu. Par to rūpējas Marija.

— Trūdēs nav, — saka jaunais Tauris.

— Pasauc! Viņa būs pie birzes. — Vālodze savādi pavīpsnā.

Tauris iziet. Viņš pāriet pagalmu un raugās svēt- birzē. Nekur meiteni nemana. Tad cauri putnu vītero- šanai sadzird it kā apspiestas elsas. Aiz krūma zālē guļ Trūde. Viņas pleci drudžaini cilājas.

Jauneklis izbrīnējies klusi tuvojas. Viņš nesaprot, kas noticis. Ilgi stāv, neuzdrošinādamies traucēt. Tad bez trokšņa nolaižas guļošai blakus zālē, tikko soli no tās atstatu.

Trūde nav dzirdējusi puisi pienākam un apsēžamies. Bet dažreiz cilvēks, tāpat kā aklie, sajūt kāda priekš­meta tuvumu. Viņa pēkšņi paceļ galvu un skatās Taura lielajās, apmulsuma un dziļas līdzjūtības pilnajās acīs. Abi raugās viens otrā un nesaka ne vārda. Par savu uzdevumu sūtnis nedomā. Ak, ēdiens nav galvenais — to vislabāk saprot jaunība.

Tauris nenolaiž skatu no meitenes, un pamazām arī viņa acis tiek mitras. Viņš nevar zināt Trūdēs bēdas, viņš var just tikai tām līdz.

Arī Trūde pieceļas sēdus. Kā raudošs bērns, kad tam iedod rociņā rotaļlietiņu, ātri aizmirst savas bēdas, tā rimst abu jauniešu asaras, un Trūde, gandrīz jau pa­smaidījusi, pēc brītiņa saka it mierīgi:

— Tauri, pastāsti man par debestēvu, par mīļo Māru!

— Jā, jā! — Tauris maigi saņem Trūdēs pirkstus. Trūde it kā pateicībā par zēna sirsnību cieši paspiež

viņa roku, un silta strāva izplūst pa Taura dzīslām. Ak jā, viņš ir vienos gados ar Trūdi…

Bet viņš uz reizi nezina, kā sākt, ko īsti teikt. Viņš atceras savu uzdevumu. Bet šinī acumirklī par to nav domājams. Viņš paraugās apkārt un saka:

— Te mūs var traucēt. Nāks un sauks pie galda. Iesim aiz birzes.

— Iesim! — Trūde pieceļas līdz Taurim.

Roku rokā abi apiet apkārt svētbirzei un nosēstas uz stāvā krasta pie purva malas. Puiša roka cieši tur mei­čas pirkstiņus, it kā nekad negribēdama laist tos vaļā. Viņiem pretim paceļas milzīgo egļu zaļā siena. Aiz mu­guras birzē skan putnu dziesmas.

Ir pienākusi vasara. Siltā, saulainā dienā kā izmiris liekas ciems. Aiz kūtīm mēslienā kašņājas vistas; eze­riņa malā snauž zosis; pie laipām egļu ēnā nogūlušies modrie meža suņi. Nevienu cilvēku neredz ejam pāri pagalmam. Visi ir ārā, vērī — lauku darbos. Mājās pa­likuši tikai vārgie — Kaspars ar Briedi — un Marija, kura kopš lāča uzbrukuma neiet saimes darbos, bet kopj savu glābēju — daudz vārīgāk saplosītu, nekā vecais Ermanis bija vainas novērtējis. Briedis trīs ne­dēļas nogulēja karsoņa murgos, tikai nule sāk atspirgt.

Vēl puisim nav spēka celties, un Marija, laiku pa laikam apmeklēdama tēvu viņa namiņā, atgriežas atkal pie Brieža gultas.

Dienas divas atpakaļ nācis pie samaņas, Briedis bija atcerējies visu notikušo, un laimīgs smaids pārlaidās tā sejai. Viņa nespēcīgie pirksti bija sataustījuši Ma­rijas roku un lūpas izdvesušas vārgu iegavilēšanos:

— Tu esi man Laimas nolemta! Mana! Mana!

Pirmajā brīdī no Marijas krūtīm bija izlauzusies atvieglota nopūta: nāves ēna aizbēgusi. Briedis ir glābts! Bet tūlīt meičas dvēselē nogūlās smaga, nospie­doša, mocoša doma: dieviņ, kas būs? Viņš mani mīl, viņš neatlaidlsies no manis; bet es tak mīlu Gotlību…;

Arī šodien, šīs domas nomākta, Marija sēž pie vāji­nieka cisām. Briedis nenolaiž laimes pilno skatu no iemīļotās un labi jūtas tikai tad, kad var turēt viņas roku savējā. Atkal viņa acis iemirdzas neizsakāmā līk­smē, un viņš saka jau spēcīgāk:

— Mana Laima tevi atvedusi še, Māriet. Jau šūpulī tu biji man nolemta.

— Tev jāiedzer malks zāļu viras. — Marija apmul­susi pieceļas, lai padotu krūzīti.

Briedim gribas tērzēt. Viņš uzsāk valodas par dabu, darbu, ciema dzīvi, un Marija jūtas apmierināta, ka vairs netiek pieminēts puiša Laimas lēmums un viņa mīla.

Viņi līksmi čalo. Briedis prot jauki stāstīt, un Ma­rija iepazīstas ar daudz ko jaunu šai vientuļajā, klu­sajā, laimīgajā meža dzīvē. Un arvien brīnišķīgāka vi­ņai rādās jaunā pasaule.

Bet Brieža valodas atkal piegriežas viņa sirdslietai. Viņš iesācis stāstīt par rudenīgo vēri, kad vīri iet me­dībās, un pēkšņi nopūšas:

— Vēl tālu rudens. Kāzas nevar dzert agrāk kā ru­denī … — Bet tad atkal pasmaida. — Tomēr labāk gaidīt nākošo rudeni, nekā kad tas būtu noticis pa­gājušo.

— Kā tā? — Marija nesapratusi iejautājas.

— Tu zini, ka mūsu ciemā esam atgriezušies pie se­nās tautas parašas — sievu laupīšanas?

— Nē, nezināju.

— Mūsu apspiedēji šo paradumu pamazām izdel­dējuši. Bargi soda tēvutēvu tēvu tikumu piekopējus. Mēs — meža biezokņos — esam brīvi un varam dzīvot pēc sava prāta. Vectēvs Ermanis te apmetās ar nelaiķi vecmāmiņu. Viņu bērni — arī mans tēvs — pieauguši gāja pasaulē sievas raudzīt. Ne ikviena meita, kuru ļaužu sētās ieskatīja, bija labprātīga gājēja uz baigo vēra vidu. Dažreiz vajadzēja līgavu ar varu aizvest.

— Tā? … Un arī tavs tēvs .. *

— Mans tēvs pārveda māti no Sūru muižas. Viņa pretojās visiem spēkiem, mežā izbēga un, atkal no­ķerta, bija jāatved virvēm sasieta. Tikai notikusi ciemā un redzējusi mūsu dzīvi, māte nomierinājusies. Viņa tā iemīļojusi tēvu un vēri, ka nekāda vara vairs viņu nepiespiestu atgriezties kungu jūgā.

— Bet vai nolaupīto meitu vecāki, dzimtkungs, stā­rasts — vai tie nedzen pēdas?

— Kur mežā sadzīs? Neviens svešs cilvēks vēl nav uzgājis dziļā vēra ļaužu mītni. Rets kāds Ugāles zem­nieks — vectēva draugs — zina, kurā pusē būtu mek­lējams Sumpurņu ciems — kā Piltenē iedēvētas mūsu mājas…

— Un vai vecā Vālodze arī ir nolaupīta ārā?

— Nē, tā atnāca pati. Ilgi esot maldījusies, kamēr, galīgi novārgusi, uzgājusi ciemu. Viņa bijusi būdniece, dzīvojusi pie Usmas ezera ar savu meitu un tikusi no ļaudīm turēta par burvi. Mana tēva brālis Usmas ga­datirgū ieskatījis Vālodzes meitu un gājis precībās. Sarunājušies. Bet māte gribējusi zināt, kurp viņas meitu aizved tautu dēls. Tēvabrālis gan visādi izvai­rījies minēt ciema iesaukto vārdu, tak beidzot citādi nevarējis un pateicis. Nu Vālodze bijusi kā spārnos: viņa ari iešot līdz. Bet vectēvs piekodinājis, lai precī­bās ejošie dēli neviena lieka cilvēka līdz neņemot, jo ciemā drīkstot mājot tikai dzimtas locekļi. Tad tēva­brālis ar līgavu nakti slepen aizbēguši. Bet nedēļu vē­lāk te ieradusies arī Vālodze.

— Un tagad viņa te ir saimniece un visas dzīves kārtotāja!

— Jā. Viņa mūs mācīja tēvutēvu gudrībā, viņa kļuva mūsu zintniece, dziedniece. Vālodze īstenībā ir mūsu labais gars … — Briedis apklust.

Marija, aizrāvusies no stāstījuma, bija aizmirsusi smago domu par Brieža kāzu valodu. Nu atkal tā at­aust. Pēc neilga klusuma brītiņa viņa nedroši ieminas:

— Tu teici: labāk gaidīt nākošo rudeni, nekā kaut kas būtu noticis pagājušajā rudenī…

Briedis pamostas no aizsapņ ošanās.

— Jā, par to es gribēju stāstīt. Pagājušo rudeni — pēc tam kad vectēvs, jau par mirušu turēts, negaidīti pārradās no ilgu gadu jūras ceļojumiem un atveda līdz tavu tēvu — viņš noteica, ka man ar otru brāli — Alni — jādodas sievu raudzīt. Viņš ceļā kādās naba­dzīgās mājās, kur ar slimo Kasparu pārnakšņojuši, esot noskatījis man un Alnim piemērotas līgavas. Esot jau runājis ar meitas māti un tēvu; tie iebildumus neceļot, un, ja mums abiem meičas patikšot, lai vedot uz ciemu pēc senču parašām — tās nolaupot. (Protams, sazino­ties ar līgavu vecākiem.) Es gāju nelabprāt, jo Vā­lodze man bija pazīlējusi, ka mana Laimas nolemtā pati nāks, ne vedama būs. Vectēva man izredzētā līgava izrādījās daiļa, krietna zeltene. Man viņa jau iepatikās, bet tad iedomājos Vālodzes zīlējumu un nakti aizbēgu viens. Alnis sev pārveda otru māsu… Tā, Mārietiņ, es paļāvos uz Laimiņas novēlējumu — un, lūk, cik labi darīju! Mana jau šūpuli nolemtā esi tu. To jūtu.