RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Par tenku izdomātāju un pirmo izplatītāju jaunais Volfs uzdod Venta atraitni, un Huneks pieprasa jaunu noklaušināšanu. Aizsūta pēc lieciniecēm un sūdzētā­jām. Nosūta uz pili pēc fogta, kurš stārasta DItriha Maidela vietā kā trešais biedrs piedalās tiesas sprie­šanā.

Sēde ilgst līdz vakaram. Huneks ar jaunā Volfa pa­līdzību apgāž visus apvainojumus un apsūdz pašas sū­dzētājas. Tās šoreiz tiek cauri laimīgi ar norājienu un baznīcas sodu. Trūdēs tēlu — ieģērbtu salmu kūli, kuru jau bende rātsnama pagalmā gandrīz pagatavojis, — atkal izjauc.

Rudens svētība pilda meža ciema klētis un šķūņus. Šogad ir bijusi sen nepieredzēta bagāta vasara. Biežie, auglīgie, siltie lieti, mainīdamies ar tveici, devuši ra­ženus augļus vēra druvās un dārzā. Tak Piltenē un visā zemē ļaudis ar bažām gaida ziemu: būs bads. Muižu un zemnieku tīrumi stāv pa daļai neapsēti, pa dajai izpostīti, pa dajai slikti apkopti. Ir karš. Svešas varas drasē pa Kurzemi, bez žēlastības ņem visu, kas vajadzīgs, — lopus, labību, naudu, pašus zemes kopē­jus. Ko zviedrs atstāj, to pievāc polis, saksis. Kurši un zemgali velk dzīvību jau ilgus gadus, tak beidzot iz­sīkst i spēks, i cerības, i pēdējie ietaupījumi.

Lielā meža vidū valda miers un labklājība. Rudens vakari stiepjas arvien garāki. Ir atpūtas laiks.

Pienāk dievaines. Vālodze ik ceturtdienu nes uz riju gariņiem mielastu. Tas šogad ir bagātīgs un trekns kā vēl nekad. Lai veļi bauda dieviņa svētību un ir labi pret ciema tagadējo audzi. Pēdējo zemliku vakaru, kad zintniece, izkurinājusi rijas krāsni, izmēzusi klonu, sa­likusi uz lielā galda ēdienus, dzērienus, pirms gulēt­iešanas nāk vēlreiz ar iedegtām svecēm vēju galdam, eglājā aiz milzu koka pabāžas Trūdēs galva. Meiča piezogas pie rijas lūkas un pa šķirbu raugās iekšā. Lielais galds klāts baltu audeklu. Uz tā svaiga maize, miestiņa kannas, medus, gala un miežu putra. Pie galda stāv Vālodze un pusbalsī piesauc veļumāti:

— Sauc nu, pelēķīte, lūdzama, visus, kas še dzīvo­juši un tavā klēpī iemiguši, sauc nu visus pie veļu mielasta! Nāc arī pati, ēd un dzer!

Tad Vālodze noliek sveces abos galda galos un iet uz durvīm. Trūde atbēg no lūkas un pietupstas aiz milzu egles. Vālodze nozūd pagalma tumsā.

— Mīļā Laimiņ! — meiča izdveš, kā pie grūta darba ķerdamās. — Stāvi nu tu man šonakt klāt!

Tad tā pavirzās šaipusē eglei un, atspiedusies pret vareno stumbru, sēž nekustēdamās un raugās kā sap­ņodama pelēkajā miglā, kas vāliem gausi veļas gar pagalmu no austrumiem uz rietumiem.

Drīz visi dus dziļā miegā. Neguļ tikai viens lielajā saimes istabā. Tas Tauris. Viņš brītiņu nogaida, ieklau­sīdamies, vai vēl kāds negrozās pa cisām, tad klusi pieceļas, ka ne salms neiečabas, un uz pirkstu galiem zogas pie durvīm. Iziet pagalmā. Taura ceļš — ne pirmo reizi iets nakts klusumā — ved uz Kaspara na­miņu. Viņš apstājas zem meiču kambara loga un ievai­das kā ūpis. Paiet laiks. Puisis ievaidas otrreiz. No pagalma viņa gala pienāk abi meža suņi. Puisis glāsta viņu galvas un gaida Trūdi. Dod trešo reizi norunāto zīmi.

Trūde nenāk. Tad Tauris ieiet namiņā. Priekšnamā satausta meiču kambara durvis. Ver. Tās iečīkstas. Uz lāviņas iečabas salmi.

— Trūde! — čukst puisis.

— Tu, Tauri? — no cisām atskan miegaina Marijas balss.

— Kur Trūde? — Tauris, aptaustījis otru — tukšo lāviņu, mazliet nemierīgi jautā. — Vai te viņas nav? Lāviņa tukša.

— Mēs nolikāmies reizē: Es tūlīt iemigu un nupat pamodos no durvju vēršanas.

— Bet kur tad Trūde palikusi?

— Nezinu. Viņa vakar runāja par veļiem. Vaja­dzētu iet palūkot, vai nevar manīt garus nākam. Es gan atrunāju, bet varbūt tomēr tā aizlavījusies uz riju.

— Vai dieviņ! — Tauris uztraucas. — Tas nav uz labu! Iztraucēti veļi var atnest lielu postu. Iešu rau­dzīšu, vai patiesi viņas nav pie rijas.

Puisis izsteidzas ārā — pāri pagalmam, gar kūti. Soļu desmit atstatumā viņš nakts miglā saskata pie rijas lū­kas piekļāvušos stāvu. Pievirzās klusi vēl tuvāk un pazīst savu iecerēto. Viņš pieskrien un satver meiteni.

— Trūde!

Trūde iekliedzas un sagrīļojas Taura rokās, kā sa­maņu zaudēdama.

— Nāc! — Tauris viņu velk projām. — Vai dieviņ, ko tu dari!

Trūde streipuļodama ļaujas. Puisim tā jāved kā aiz­migusi. Viņš aizvelk meiču līdz soliņam pie Kaspara namiņa un, turēdams to cieši apkamptu, nosēstas.

Plaši ieplestām, izbrīna pilnām acīm Trūde raugās gan pagalmā, gan Taurī. Tad it kā no sapņa pamostas.

— Tu mani iztraucēji.

— Paldies Laimiņail

— Es nedabūju visu redzēt.

— Ko redzēt?

— Kā veļi mielojas.

— Veļi nav skatāmi, viņiem nav auguma.

— Es skaidri tos redzēju — kā bālus tēlus.

— Tu redzēji veļus?

— Jā.

— Nevar būt! Neviens nav veļus redzējis.

— Es redzēju! Klausījos viņu valodā.

— Tu dzirdēji, ko veļi runā?

— Nē, dzirdēt nedzirdēju. Bet sajutu, ko tie saka. Viņu vārdi bija bez skaņas, kā liega vēsma.

— Trūdīt! Tas nevar būt!

— Tā bija, Tauri. Uzklausi mani, es tev visu pastās­tīšu. Visu, ko redzēju un dzirdēju.

— Stāsti! Tu varbūt biji iemigusi un sapņoji? Bet

stāsti!

— Nē, es biju nomodā. Pavisam nomodā.

Tauris neticīgi papurina galvu, un Trūde sāk stāstīt:

— Pievakarē es teicu Marijai, ka labprāt palūkotu, kā gari nāk no kapu vietām uz riju. Viņa mani norāja. Mēs agri gājām gulēt. Bet es nevarēju iemigt, tumsai metoties, klusi izzagos pagalmā un noslēpos eglājā pie skaidiena. Atnāca Vālodze ar gaismu, lūdza veļumāti, nolika sveces un aizgāja. Es piemetos aiz egles un gai­dīju. Ap pusnakti kļuva mazliet gaišāks, un pēkšņi pe­lēkajā miglā ieraudzīju no ciema kapiem nākam uz riju bālganus stāvus,

Tauris cieši saspiež Trūdēs roku.

— Patiesi tu viņus redzēji, Trūdīt?

— Redzēju. Tie gluži tuvu pagāja man garām. Bija četri veļi.

— Jā. Te četri no mūsu dzimtas apbedīti!

— Pa priekšu nāca kalsena sieviete.

— Tas būs bijis mirušās vecmāmiņas Annas velis.

— Tūlīt tai sekoja jauns vīrs.

— Mans tēvabrālis Pēteris, kuru vilku māte saplo­sīja vērī gadus piecus atpakaļ. Vectēvs zvēru nosita, bet mazos vilcēnus atveda uz ciemu. Tie ir mūsu abi suņi.

— Vīrs veda divi bērnus — puisēnu un meiteni — pie katras rokas vienu.

— Tie mirušie vectēva mazmazbērni. Un tad? Un tad?

— Viņi tuvojās rijas durvīm. Un tad pēkšņi no svēt- birzes puses kā vēja dvesma ieradās baltā zirgā stalts jātnieks sirmu bārdu, kaujas apbruņojumā, ar zobenu pie sāniem. Viņš it kā atlidoja pa gaisu. Aiz tā nāca kājām vesels bars pelēku tēlu — jauni un veci vīri ar āvām, cirvjiem, zobeniem aiz jostām.

— Tas ir sapnis, Trūdīt!

— Nava, nava! Tas tā bija nomodā. Tad jātnieks — tas izskatījās kā valdnieks — apgrieza zirgu rijas durvju priekšā, aizšķērsodams ceļu ciema veļiem.

«Ko nākat te!» viņš it kā teica, paceltu roku raidī­dams prom sievu un vīru ar abiem bērniem. «Netrau­cējiet mani un manus ļaudis veļu dzīrēs!»

«Tas mūsu ciems.» Sieva panāca soli tuvāk. «Mums rijā veļu galds klāts.»

«Tas klāts mums,» teica valdnieks.

«Kas tu tāds esi?»

«Ciema kungs.»

«Mēs ciemā dzīvojam. Mēs ciema kapos atdusam. Mēs ciemā kungi, brīvi ļaudis. Tu svešinieks.»