RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

«Es Ugāles novada ķēniņš. Šis ciems bija mana pils.»

«Še bija pils?»

«To nodedzināja normāņi, no Ventas grīvas sirodami šurpu atkļuvuši.»

«Tas ļoti sen.» «Pirms gadu tūkstoti ar pusi.»

«Bet tagad ciems ir mūsu. Jau četras paaudzes te

dzīvo.»

«Nē, tas mans īpašums. Mans ķēniņzobens stāvu iedurts zemē par zīmi, ka šī zeme mana. Tā paliek mana, kamēr zobens nav vēl rūsas saēsts.»

«Tas sen būs sarūsējis.»

«Vēl ne.»

«Ja tā, tad teic — kur zobens zemē durts?»

«Aiz lielā ozola trejdeviņi soļi uz austrumiem.»

«Kā gan to, dzīvi būdami, še neredzējām?»

«Vēlu ieradāties'te. Pa gadusimteņiem to zeme biezu kārtu apsegusi. Nu velēni aug pāri manam ķēniņzo- benam un maniem kauliem.»

«Tad esi sveicināts, šis zemes ķēniņ! Tu īstais kungs še esi. Bet, lūdzams, ļauj mums sēdēt līdz ar tevi un taviem vīriem pie ciema veļu galda!»

«Esiet mani viesi!»

Ķēniņš pamāja un pagrieza zirgu rijas durvīs. Tās pašas atvērās. Tad visi — ciema veļi un ķēniņa kri­tušo kareivju gari, liels pulks, — iegāja rijā. Un durvis atkal pašas aizvērās.

— Brīnumi! — Tauris, gara acīm līdz skatījis Trūdēs parādības, iesaucas un saņem ciešāk meičas roku.

Trūde turpina savu pieredzējumu:

— Es atstāju egli, piesteidzos pie pirts lūkas un pa šķirbu, kurā novēroju Vālodzi rīkojam un piesaucam veļumāti, tagad skatīju .veļu mielastu. Pats ķēniņš sē­dēja galda galā. Tam blakus ciema veļi. Uz gariem so­liem — vīrs pie vira — ķēniņa mirušie ļaudis. Vēl visa rija līdz pat tumšajiem kaktiem bija pilna bālgano stāvu.'.. Tad tu mani sauci vārdā un es izbailēs ieklie­dzos. Pārāk spalga likās tava balss pēc veļu valodas.

Trūde apklust un pieglauž galvu pie Taura krūtīm. Klusē arī Tauris. Klusē abi — ilgi, ilgi. Drūmais ru­dens nakts gaiss spiežas līdz kauliem, bet jaunieši — degošām sirdīm un strauju asiņu ritu —, tālu no šīs zemes aizsapņojušies, tā nemana.

Dzirdami pirmie gaiļi. Uzpūš vējiņš. Migla no pa­galma ātri pašķiras. Dzied gailis otrreiz. Tauris pamos­tas no domām. Jūt vēsumu.

— Drīz austrumi bālēs, — viņš saka. — Ar trešiem gaiļiem visi ies pie mielasta rijā. Mums jāšķiras.

Viņi pieceļas. Tauris atvadīdamies noskūpsta iece­rēto un saka:

— Tu esi zintniece, Trūde.

— Ak nē!

— Tu esi tā. Tu redzi to, ko citi nevar redzēt. Tu saproti garu valodu. Tu uzmini pagātni un vari skatīt nākotnē. Tikai pēc tā mazumiņa, ko es zināju tev pa­stāstīt, tu tik labi saproti mūs, kaut gan vēl šopavasar tev nebija nekādas sajēgas par latviešu debestēvu, ze- mesmāti, par Laimiņu, gariem un veļiem.

— Ai, Tauri, kā man to visu neizprast? Tu tak ar tādu mīlestību un sirsnību mani mācīji diendienā. Tu man visu noskaidroji.

— Bet, — Tauris vēl kavējas šķirties, — ja viss tā būtu, kā tu šonakt pieredzēji, ja patiesi svētbirzē aiz ozola būtu zemē iedurts šis purva salas bijušās pils valdnieka zobens?…

— Tā teica ķēniņš.

— Es gribētu šo zobenu iegūt.

— Svētbirzē drikst iet tikai ar Vālodzes ziņu.

— Ja mēs viņai pastāstītu tavu pieredzējumu? Bet to nedrīkst.

— Es noskatījos pa lūkas šķirbu veļu mielastu. To varam noklusēt. Ka veļus redzēju eglēs, no kapiem nākot, to man nevar pārmest.

— Pareizi. Tavu pieredzi tev neviens nespēj atņemt. Tu, Trūde, neesi tāda kā citi. Bet labāk būs, ja pirms parunāju ar vectēvu. Redzēs, ko viņš teiks.

Jaunieši atvadās un iet — kaut mazliet sasildīties zem segas — katrs uz savu guļasvietu, jo pēc maza brītiņa jau ļaudīm vajadzēja sākt mosties.

Rijā, pie veļu galda, Tauris atkal satiekas ar Trūdi. Raugoties pāri galdam uz savu izredzēto, puisim laimes šalkas pāriet pa kauliem.

«Cik daiļa ir mana zeltene!» viņš domā. «Cik maiga var būt šī bālā sejiņa pat pēc negulētas, liela pārdzī­vojuma pilnas nakts… Tikai acīs kvēlo savāda, de­dzinoša liesma. Tas ir zintnieces gars, kas šais skrop­stās dzirkst.»

Spoža uzlec rīta saule. Pēc mielasta, kad ļaudis tai­sās atkal dienas darbā iet, Tauris aizskar Ermaņa pie­durkni.

— Vectēv! Uzklausi mani! Man tev kas ļoti svarīgs sakāms.

— Un tu tici, ka Trūde patiesi visu to pieredzē­jusi? — Ermanis, kad Tauris tam pastāstījis meičas veļu nakts parādības, galvu grozīdams, jautā.

— Jā, vectētiņi Trūdei ir gaišreģes gars. Es to sa­jūtu. Viņas skats dažkārt vēršas uz iekšu tāpat kā vecmāmiņai. Viņa runā tik brinum jauki par debes- tēvu, par zemesmāti, par Laimiņu, kā nevienā dziesmā par to nedzied.

— Meitene pie mums dzīvo tikai nepilnu gadu. Vēl viņa nevar būt izpratusi mūsu dzīvi, un pirms tam tā maldījās kristīgās baznīcas krēslā un biedos.

— Es diendienā viņu iepazīstināju ar mūsu dzīves garu.

— Ko tu vari mācīt, mazdēliņ, tas vēl maz, lai tavs mācāmais jau būtu dievreģis.

— Tad parunā ar vecmāmiņu, lai tā māca Trūdi zintīs.

— Šī meiča nav ne mūsu cilts, ne mūsu radu.

— Viņa būs, ja tu atjausi man, — Tauris ieņem elpu, — viņu ņemt par sievu.

— To jau domāju, — Ermanis pavīpsnā, — ka tāds būs tavs nolūks, atstāstot Trūdēs vēju nakts rēgus. Bet tas viss tev nemaz nebija vajadzīgs. Esmu novērojis un pārliecinājies, ka Trūde ir krietna meiča, ka viņa atsvabinājusies no visa bijušā, un negribu liegt tev viņu apņemt par sievu, kad būs pienācis laiks.

— Ai, vectētiņi Bet Trūde patiesi veļus redzējusi. Viņa dzirdējusi, kur apglabāts bijušā ciema kunga — senā ķēniņa zobens, Tātad …

— Tātad? …

— Mēs varam pārliecināties.

— Vai patiesi zobens zemē sprausts?

— Jā, un vai Trūde patiesi ir dievreģe.

— Labi. Es parunāšu ar Vālodzi.

Ilgi Ermanis apspriežas vecās zintnieces kambarīti, Tad abi iznāk. Vālodzes seja ir neparasti nopietna;

viņa liek pasaukt Trūdi, un visi trīs dodas uz svēt- birzi.

Ermaņa soļi liekas kā piespiesti.

«Velts gājiens,» viņš domā.

Viņš pieder pie tiem ļaudīm, kuri nejūt sevišķu tiek­smi pēc reliģijas kulta. Viņš, šī ciema cēlājs, ir skarbs darba cilvēks un neatrod laiku mistikai.

Ermanis visu apsver ar aukstu prātu un arī tagad tā vēro Trūdi. Viņš atceras dedzīgo meiteni, kad tā šo­pavasar no Piltenes atbēga uz šejieni, lai izdibinātu ļaužu tenku apveltītā Sumpurņu ciema noslēpumus. Tagad viņš redz meičas pārvēršanos. Ar Taura iespaidu un ievadu tā no kristīgās baznīcas māņu ap­mātās vella meklētājas ir kļuvusi par latvju dieviņa atradēju. Ermanis jūt, ka viņas gars tiecas tālāk par citiem, ka Trūde nav ikdienišķs cilvēks un kādreiz varbūt varēs stāties Vālodzes vietā. Bet jaunās meite­nes dievredzībai viņš netic. Priekš tā, viņš domā, ir vajadzīgs garīgs nobriedums, priekš tā ir vajadzīgi Vālodzes gadi. Tādēļ Ermanis iet līdz, nepārliecināts, ka Trūdēs sapnis piepildīsies.

Vālodze ir citāda. Lielākā nopietnībā uzklausījusi Ermaņa stāstījumu, viņa tūlīt ceļas iet uz birzi. Viņa tic Trūdei.

Senā kuršu ķēniņa zobena meklētāji ieiet svētbirzē.

Ermanis nomēro trejdeviņus soļus no sirmā ozola uz rītiem. Sāk rakt. Te, pašā purva malā, bieza sūnas kārta sedz zemi. Velti viņš rok. Lāpsta izmet tikai zemi. Viņš stājas rakt.

— Ne ikviens sapnis piepildās, Trūdīt.

Vecās Vālodzes sejā nepakustas ne vaibsts. Viņa izņem no Ermaņa rokām lāpstu, sniedz to Trūdei.