RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Lielais puisis Briedis — savā meža ciemā gudrs un saprātīgs jauneklis — še, svešos apstākļos, izrādās vientiesīgāks par mazu bērnu un nevar beigt taujāt, spriest, brīnīties.

Zemnieki izstaigā arī tirgu. Maizes, miltu, labības neredz nekur. To pērk un pārdod slepeni, kā kara un bada gados mēdz būt. Ir zivis, gaļa un citas mantas. Ar pazīstama tirgotāja starpniecību Ermanis sameklē vairākus maisus sāls, nopērk dzelzi, stiklus un vēl šo to.

Pie pils zemniekus aptur pavecs, stalts, cienīgs vīrs.

— Kāds laimīgs gadījums! — tas iesaucas, izstiep­dams roku pret Ērmani. — Ermanis Zviedris no meža

ciema!

Ermanis ieskatās un pazīst svešo: tas ir Piltenes amtmanis. Mežiniekam divkāršs brīnums: kā amtma­nis sauc viņu vārdā, kuru viņš pats sen vairs nelieto? Un kādēļ amtmaņa seja izteic prieku par šo satikšanos?

— Labdien, kungs, — Ermanis vēsi sveicina. — Kā zini manu pavārdu?

— Man tev vēstule. Tur rakstīts tavs vārds.

— Kas man varētu sūtīt vēstuli?

— Piltenes mācītāja Huneka māsa Ģerda.

Ermanis noraidoši papurina galvu.

— Tā mani nepazīst.

— Viņa uzzināja tavu vārdu no Piltenes stārasta, landrāta Maidela.

— Ak tā! Jā, tas zina …

— Viņš tevi pazinis kādreiz — tas jau labi sen — Jelgavas galmā.

— Tā ir, kungs… Bet ko mācītāja māsa grib man teikt?

Amtmanis Sarfenbergs izņem no kabatas apzīmogotu rakstu.

— Tev viņa nekā negrib teikt. Uz tevi tā labu prātu netur un uzskata tevi, tāpat kā visi piltenieši, par sum­purni un Jauno garu bandu biedru.

— Tad raksts būs domāts mācītāja meitai Trūdei?

— Pareizi.

Amtmanis iedod aploksni. Ermanis lasa uz tās:

«Ermanim Zviedrim, sauktam Meža vecim. Sum­purņu ciemā. Nodošanai Huneka Trūdei. Steidzīgi.»

— Patiesi laime, — Sarfenbergs priecājas, — ka ne­jauši tevi satieku! Citādi veltīgas būtu izrādījušās mā­cītāja Ģerdas pūles. Neviens cilvēks pasaulē nezina, kur tavs ciems atrodas. Un, ja es tevi nebūtu saticis to­reiz, gandrīz gadu atpakaļ, tad tās baumas par Sum­purņu ciemu noturētu par pasaku. Cik jau neesmu klau­šinājis bez kādiem panākumiem… Piltenē gadījās kāds zemnieks, kurš teicās dzirdējis, ka Ventspils pusē par tevi runājuši: tu te dažkārt ierodoties. Atbraucu te darī­šanās un taujāju pilsētā. Bet velti. Dzirdēts gan esot par kadu meža ciemu vēra vidū, bet, kā tur nokjūt un kas

tur dzīvo, to neviens nevarēja pateikt… Tagad, paldies dievam, varēšu mācītāja Ģerdas sirdi apmierināt. Ko viņa nav lūgusi stārastu, lai sūtot ļaudis tevi meklēt vērī, ko asaru lējusi… Bet ko landrāts var līdzēt? Bei­dzot viņš uzdeva man — ne jau amata pienākuma ro­bežās, bet mācītāja māsai par apmierināšanu — aptau­jāties pēc tevis un kaut kādā ceļā nogādāt tev Ģerdas vēstuli… Bet, lūk, sāk atkal snigt. Ko mēs te stāvam uz ielas? Ieiesim tepat aiz stūra! Gribētu ar tevi paru­nāties … Tie laikam tavs dēls un dēladēls?

Sarfenbergs paraugās Sumbri un Briedī.

— Jā. — Ermanis paloka galvu. — Bet kannu alus mēs varētu pirkt uz pusēm un parunājoties izdzert uz pusēm. Dēlam ar mazdēlu vēl kaut kas jāiepērkas sie- viešiem mājās.

— Labi.

Ermanis iedod Sumbrim un Briedim naudu. Tie iet. Amtmanis veco ieved kāda pazīstama pilsoņa namā.

Alus izrādās labs. Vīri iebauda malku. Ermanis ir mazrunīgs. Sarfenbergs vada valodas. Apjautājas par pagājušās vasaras ražu, runā par kariem un cerībām, ka beidzot būšot izredzes uz mieru, jo zviedru karalis Kārlis pagājušo vasaru krievu zemē, pie Poltavas, sa­kauts un aizbēdzis uz turkiem. Krievu cars drīz izvāk­šot savu karaspēku no Kurzemes, un hercogiste sev dabūšot īstu valdnieku. Jaunais princis Fridrihs Vil­helms kļuvis pilngadīgs un atgriezīšoties tēvuzemē. Cars Pēteris un prūšu karalis Fridriķis Vācijā esot ap­spriedušies, ka jaunajam hercogam jāprec krievu cara radiniece. Anna Ivanovna tā saucoties. Tad zemei va­renos rados būs uz visiem laikiem miers.

Amtmanis apklust stāstīšanā un izvelk no kabatas ādas maisiņu ar pīpi un tabaku.

— Vai nevēlies? — viņš jautā sarunu biedram. — Šos elles dūmus tu laikam gan pazīsi?

— Kā ne. Jelgavas galmā augstmaņi pīpēja. Arī es jūras braucienos dažkārt tiku uzvilcis kuplu dūmu.

— Še, smēķē!

— Paldies! Negribas.

— Tad izvilkšu pats kādu pīpi.

Amtmanis piebāž savu kaļķīti, uzšķiļ uguni un aiz­smēķē. Zilie, smaržīgie tolaik vēl tautā maz pazīstamās

tabakas dūmi ietin sarunu biedrus. Tad Sarfenbergs saka svarīgi:

— Pastāsti man, draugs, par jūsu — latviešu ticību! Vai jūs ticat dievam?

Ermanis iedzer īsu malku no savas krūzes un pēc brītiņa, mazliet pavīpsnājis, teic:

— Man liekas, ka pareizu atbildi tev nevarēšu dot.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tavs jautājums nav pareizs pēc mana saprāta.

— Kā tad tā? ,

— Redzi: ticēt mēs varam tam, ko nezinām. Bet, ko redzam, jūtam, nojaušam, pie tā nekādas ticības ne­vajag.

— Tā, tā… Tak dievu mes neredzam. Bībelē gan teikts, ka senos laikos dievs esot ļaudīm parādījies. Bet tagad tas vairs nenotiek.

— Kā ne?

— Brīnums! Vai tad tu, piemēram, būtu kādreiz dievu redzējis?

— Es viņu redzu ik dienas. Viņš ir visā dabā: saulē, zvaigznēs, vērī, tīrumos, pat zāles asniņā un sniega pārsliņā.

— Ak tā jūs, latvieši, saprotat dievu!

— Tā mēs viņu sajūtam.

— Labu pamācību tu man esi devis… Es nekad tā īsti neesmu varējis ticēt tam, kā mūsu mācītāji un vis­pār kristīgie ļaudis spriež par latvju tautas elku die­vībām. Pēc taviem vārdiem, man jāsaprot, ka jūsu mežamāte, laukumāte, Māra, Laimiņa nav nekādi ne­šķīsti gari, elles izvirdumi, nav arī elki, bet gan kaut kas līdzīgs mūsu eņģeļiem.

— Ne gluži tā. Jūs savus eņģeļus redzat dažkārt cil­vēka izskatā. Mūsu dievībām auguma nav. Gadās, ka kādreiz pats dieviņš atnāk zemnieka sētā sērst sirma vecīša izskatā. Tak mēs nekad nedomājam, ka tas būtu pats debestēvs, pieņēmis cilvēka miesu. Tas ir tikai labs vīrs, kurš var dot labu padomu, teikt labu vārdu. Piemēram, arī tevī es varētu saskatīt dieviņu. Cik vē­roju, tu esi krietns cilvēks, tev ir laba sirds. Tā spriežu kaut pēc tā vien, ka tā raizējies par mācītāja Trūdēs krustmātes bēdām un priecājies, ka varēji nodot viņas vēstuli. Viss labais ir dievā.

Sarfenbergs izstiepj pār galdu roku, saņemdams Er­maņa plaukstu, un cieši to paspiež.

— Paldies tev par taviem vārdiem! Tagad esmu skaidrībā par lietām, kuras arvien gribēju izdibināt. Esmu runājis ar vienu otru zemnieku, bet neviens mani tā nemācēja apgaismot.

— Lielākā dala tautas ir sapinusies māņos. Tiem nav vairs senā latvju dieva, un tie arī nav piegriezušies kristīgai baznīcai. Viņi visu sajaukuši un svaidās starp vienu un otru. No tiem tu nevari pie skaidrības tikt. Par viņu māņiem tad arī baznīca var tos nolādēt kā sātana kalpus un saukt par pagāniem. Bet vainīga pie visa tomēr galvenokārt ir pati baznīca.

Vīri izdzer alus kannu. Amtmanis izkrata pīpi. Vfl brīdi abi pasēž, parunā par šo to un šķiras.

Ermanis atgriežas iebraucamajā vietā, kur jau iera­dušies Sumbrs ar Briedi, nokārtojuši pirkumus. Tad mežinieki sakrauj mantas ragavās, sajūdz zirgus un iz­brauc no Ventspils.

Laiks noskaidrojas. Diena ir saulaina un jauka.

* * *

Kaut gan mežaciemieši dzīvo ļoti vienkārši, no pa­saules noslēgušies, tomēr gluži bez pilsētas tie nevar iztikt. Un tā svarīgs notikums viņu dzīvē ir Ermaņa braucieni uz Ventspili, kuri gan gadās diezgan reti — reizi pa pieci seši gadiem.