RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Trūde acumirkli padomā, tad pateicas krietnajam Sarfenbergam un solās aizbēgt, kā tas viņai ieteicis. Un patiesi, te nav ko kavēties — arī bez pūla draudiem. Meža ciemā tak viņu gaida Tauris!

Niknais sals, pieturējies visu ziemas otro pusi, ne­dēļu pirms pelnu dienas izbeidzas un laiks atlaižas. Pil­tene atdzīvojas. Sētās, ielu stūros redzami Jaudis pul­ciņos. Bet viņu acīs neatspoguļojas jaukā, siltā diena, un viņu valodas negrozās ap balto, mīksto sniedziņu, kas klāj ielas, namu jumtus, ne arī par priecīgo Vast- lāvi. Nopietnas, skarbas ir namnieku sejas, čukstoši ķērcošas, noslēpumainas viņu balsis, baiļu un draudu pilni viņu skati, allaž pavērsdamies uz Gosvina Hu­neka nama pusi.

Jau nedēļām tikai Trūde ir pilteniešu valodās. Maz­pilsētas mūžīgi izsalkušajam tenku nezvēram ir vaja­dzīga ēsma, un patlaban tā ir mācītāja meita. Viņa nav tāda kā citi.

Ieilgstošie kari, uznākusi nabadzība un draudošais bads satracina ļaužu prātus. Kādam jābūt vainīgam pie visa posta. Un tas ir sātans ar saviem palīgiem — bur­vjiem, raganām, ļauniem gariem.

— Vai es neteicu, ka Huneka Trūde ir burve un ra­gana! — čukst Venta atraitne kaislē tumši mirdzošām, kādreiz jaunībā skaistām, bet nu jau izdzisušām, ļau : nām acīm. — Tad jūs negribējāt man ticēt un tikai cienījamie tiesneši — Ādams Kunce un Hanss Klē- vers — saprata, kādas briesmas mums visiem draud.

— Pareizi, pareizi", — kā nožēlodamas savu neticību, piekrīt citas sievas. — Jums, Ventien, arvien ir tais­nība … Bet pats mācītājs un — nesaprotami, kādē], — jaunais Volfu Gotlībs panāca, ka rātes augstā tiesa atcēla savu spriedumu.

— Gotlību Trūde apbūrusi. Bieži gadās, ka burves apmāj cilvēku tā, ka viņš vairs neatjēdz, ko runā un dara.

— Bet pats Huneks? — iebilst viena.

— Tas domā tikai par meitas glābšanu — kā jau tēvs, — otra ātri paskaidro.

— Nē! — Venta atraitne iekaist. — Tā nav! Huneks ir dedzīgs sātana ienaidnieks.

— Bet ja viņa meitu grib stiept uz sārta?..

— Vienalga! Mācītājs Huneks to nevēros.

— Bet viņš tak izrāva raganu no tiesas rokām…

— Viņš_… saprotiet… viņš pats ir apburts! To viņš darīja savā apmātībā.

— Savas meitas apburts?

— Jā. Viņš pilnīgi tās varā!

— Ak, pasaulīt!

— Pagājušo pavasari Trūde aizbēga no tēva mājas. Viņa devās līdz tam vecajam sumpurnim, kurš aizbūra mūsu upi prom no Piltenes. Tur viņa iemācījās visas vella mākslas un naktīs atlidoja šurp strādāt savus negantos darbus. Viņa sajauca mācītāja prātus, ka tas vēlāk, kad rātes tiesa nosprieda sadedzināt uz sārta jaunās raganas tēlu, vairs neatcerējās, kur viņa meita īsti palikusi, un liecināja, ka viņa aizbraukusi uz Jel­gavu. Tāpat viņa bija arī apmulsinājusi Volfu Gotlību sapnī, un tas stāstīja, ka pats aizvedis Trūdi uz Jel­gavu pie Huneka radiem.

— Un to visu viņi tiesā apgalvoja prāta apmātībā?

— Jā gan. Vella apmātiem Jaudīm ir varens pārlie­cināšanas spēks. Tā tie apstrādāja tiesnešus, un mēs, kas zinājām patiesos apstākļus, palikām kaunā un da­būjām vēl baznīcas sodu.

— Tas ir briesmīgi!

— Bet ar to šīs raganas nedarbiem nav gals. Viņa pati atgriezās Piltenē un piebūra mācītājam slimību.

— : Savam tēvam!

— Kas vellam padevies, tam jāatsakās no tēva, no mātes, no radiem un draugiem. Tagad šī Trūde izlie­kas, it kā koptu tēvu, bet viņas īstais nolūks ir atraut to no svētās evaņģēliski luteriskās ticības un nodot sātana kalpībā. Tas viņai neizdodas tik viegli, jo ve­cais Huneks ir dievavīrs, stiprs ticībā; viņš cīnās pret burvības varu, un mēs tak vēl pagājušo nedēļu dzirdē­jām, ka viņš no visa spēka dziedāja savā gultā baznī­cas dziesmas, lai vellus aizbaidītu. Tomēr liekas, tie viņu uzveikuši. Tagad mācītājmājā viss ir klusu.

— Kādas lietas! Kādas lietas notiek mūsu mīļajā pilsētā!

— Un Trūde panāks, ka velis paraus viņas tēvu. To jūs man varat ticēt. Rātes tiesneši jau sagatavojušies. Un, tiklīdz tas būs noticis, tikko mācītājs būs miris, tad rātskalpi ņems ciet burvi, un šoreiz viņas mākslas vairs nelīdzēs. Tai jādeg sārtā!

Ventiene, arvien vairāk iekarsusies, nobeidz gan­drīz bez elpas. Bet vēl viņai nav miera. Viņa redz uz nākošā ielas stūra citu ļaužu pulciņu, kuru tādā pašā garā apgaismo tās kaimiņiene, un steidzas turp. Var­būt tur ko jaunu dzird. Un patiesi: kaimiņienei ir jau­nas ziņas. Ļoti svarīgas ziņas.

— Mācītājs Gosvins Huneks miris.

— Vella parauts! — Ventiene papildina.

— Kā citādi!

— Bet kā tu zini?

— Ko zinu? Ka velis mācītāju parāvis?

— Vispārīgi, ka viņš miris… Kā tu to zini, kad mēs citas visu dienu te stāvam un nekā neesam dzirdē­jušas?

— Vai neredzēji šorīt Gerdu izejam no nama?

— Kā ne? Bet viņa nekā neteica.

— Nav nekāds prieks stāstīt to, kas patlaban no­tiek tur.

— Bet kā tu uzzināji, ka Huneks miris?

— Sekoju Ģerdai.

— Uz kurieni?

— Pie kaprača.

— A! Nu?

— Skaidra lieta, ka mācītājs miris.

Jaunā vēsts ātri apskrien pilsētiņu. Ap mācītāja namu sāk salasīties pūlis. Tas pieaug. Pēc stundas gandrīz visa Piltene ir te.

— Nelabais parāvis mācītāju! — Ventienes konsta­tētais nāves idinesls saviļņo namniekus. Vēl vairāk viņu prātus uztrauc noslēpumainais klusums namā un aizsegtie logi.

— Tur laikam smird pēc sēra un piķa, — piezīmē kāda sieva. — Tādēļ nevienu nelaiž miroņdraudzē.

— Pareizi! Kāda cita iemesla dēļ slēpt līķi?

— Vajadzētu tomēr iet un pārliecināties, — kāds sevišķi ziņkārs amatnieks iedomājas, — vai viņš pa­tiesi vella parauts un kāds viņš izskatās.

— Vai velis?

— Nē, līķis. Velis ar dvēseli jau būs pāri deviņiem kalniem.

— Un mirušais nekā ļauna nevar mums nodarīt. Pret sēra smaku var aizsiet ar lakatu muti un nāsis.

— Ejam! Ejam!

Dažs no pūļa sadūšojas un pieiet pie durvīm. Sit klauvējamo. Pēc brītiņa Ģerda atver. Viņas seja ir mierīga, vienaldzīga. Tikai acis piesarkušas no raudām.

— Mēs gribam redzēt mācītāju, — priekšējais saka.

— Nāciet! — Ģerda paiet pie malas, ielaizdama rau­dzītājus. Mazajā namā iebrūk cilvēku trīsdesmit. Pā­rējie drūzmējas ap durvīm.

Ventiene ielavās mācītāja guļamistabā gandrīz pirmā.

Gosvins Huneks jau guļ zārkā, amata svārkā tērpts. Galvgalī iedegtas sveces. Logi aizklāti.

Trūde sēž attālāk, kaktā, aukstā mierā raudzīdamās nelūgtajos ciemiņos. Krietnā Andreja Šarfenberga brī­dināta, viņa zina, ko tumšais pūlis par viņu domā. Tas viņai naidīgs — to meiča mana — un izjūt pret to tikai nicināšanu.

Pūļa skats vēršas miroņa sejā. Tā ir kā dzīva. Cēls, apskaidrots miers dus sastingušajos vaibstos. Nekas tanī nav vairs manāms no prāta aptumšošanās, nekas arī nav skatāms no tā, ko pūlis cerēja ieraudzīt: nāves cīņā ar sātanu saviebtus vaibstus, sēra smaku istabā, vella zīmogu pierē.

Tad viesu acis pagriežas pret Trūdi — gan slepus, gan nekautrīgi jzaicinoši. Arī Trūdēs seja ir mierīga. Tak viena otra vērīgs skatiens sajūt dzirksteles aiz meičas tumšajām skropstām un — pēc sava noskaņo­juma — redz tur elles liesmas kvēlojam.

Venta atraitne nodreb no Trūdēs skata un lēni vir­zās uz durvju pusi. Te tā kaut ko sačukstas ar kaimi­ņienēm un nemanīti nozūd.