RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Trūde atgriežas pie gultas. Troksnis aizdzinis arī tēva miegu. Gausi, ar mokām viņš raisās no sapņa, kas vēl pusnomodā tur gulētāju savā varā. Slimnieks runā pus­miegā. Dzird tikai atsevišķus vārdus, bet jēdzienus ne­var saprast. Tad tēvs atver piesarkušos, nogurušos plakstus. Viņa skats — it kā tālu prom no dzīves — krīt uz Trūdi. Viņš meitu pazīst, kaut gan nedzīvo vairs reālā pasaulē.

— Kas te bija? — viņš jautā aizsmacis, vēl sapņa baiļu varā.

— Neviens te nav bijis, tēt.

— Kur palicis Isaakarums un Uriels?

— Kas tie tādi, tētiņ?

— Nu, virsnieki.

— Te nav neviena virsnieka. Uz ielas bija kareivji. Tie trokšņoja.

— Kur Uriels aizgāja?

— Kas tas ir? Es nezinu.

— Tu nezini?

— Nezinu. Nesaprotu, par ko tu runā.

Huneks pārlaiž skatu griestiem un, liekas, atdabū atkal apziņu.

— Uriels, — viņš stāsta kā pamācīdams, kā mācības stundā paskaidrodams, — Uriels ir vienpadsmitais sā* tana kara virsnieks. Visbargākais.

Nu Trūde atceras. Viņa tēva grāmatā v lasījusi šo vārdu.

— Pavisam, — mācītājs turpina, — viņu ir piecpa- d^fnit: Belcebuls, Asmodijs, Magogs, Dagons, Magons, Astarots, Azazels, Gaborims, Leviatāns, Isaakarums, UBels, Behemots, Elles Lauva, Ferons un Maloks.

Trūdēs sirds iepukstas priecīgāk, Viņa noliecas pār tēvu un domā"!

«Paldies dieviņam, viņš atkal nāk pie pilnas sama­ņas! Atmiņa atkal darbojas.»

Protams, nožēlojama ir ši pilnā samaņa: atkārtot kāda pusjukuša sātanisma fanātiķa izgudrotos vellu vārdus; bet Huneks, vesels būdams, tak dzīvoja tikai šo dēmonu atmosfērā, un Trūdei ir pietiekošs pamats priecāties, ka tēvs atgriežas kaut bijušā sava prāta apjomā. Tak slimnieks drīz atkal krīt murgos,

— Uriel! Uriel! — viņš sauc. — Uzklausi mani: lūdz par mani! Tu esi varens, tu esi bargs. Tevi dievs uz­klausīs. Lai viņš atsauc savus eņģeļus no Karātavu kalniņa! Es tūlīt tur ieradīšos. Man jāaprunājas ar Zvanu māju saimnieci.

Trūde kaut ko saprot no tēva murgošanas: Zvanu ' māju saimniece kādreiz dzīvojusi Sisas ciemā, Piltenes novadā. To daudzus gadus atpakaļ kā' raganu un burvi notiesāja rātes tiesneši. Pirms nāves tā esot no Karā­tavu kalniņa vēl nolādējusi pilsētu: tās labklājība iešot bojā, tā nīkuļošot un nekad vairs neatzelšot. No krustmātes Trūde kādreiz dzirdējusi, ka tēvs savos ra­ganu sprediķos bargi tiesājis šo zemnieci… Par to tagad runā tēvs. Ar to viņš tiecas aprunāties Karātavu kalniņā.

«Akl» bezcerības nopūta izlaužas no meičas krūtīm. «Viņa prāts ir galīgi aptumšots… Tas aizlidojis spoku un ēnu pasaulē. Jau dzīvs viņš pārgājis veļu valstī.»

Tā cauru dienu slimnieks sarunājas ar saviem dē­moniem, neredzēdams pie gultas ne Trūdi, ne māsu Gerdu. Brīžiem viņš gan atjēdz apkārtni — kad rēgi izgaist, bet arī tad domā tikai par tiem, taujā pēc vi­ņiem un stāsta par viņiem.

Gultas kājgalī tam sēžot kāds velis, zem segas guļot blakus saritinājies elementārgars. Logā meklējot izeju sumpurņa ēna; Trūdei jāatver logs to izlaist, neraugo­ties uz ziemas salu. Tikai tad slimnieks nomierinās.

Tā iet dienas. Kādurīt Gosvinam Hunekam uznāk lēkme. Gerda, kura nomainījusi Trūdi, ar mokām notur

brāli gultā. Viņš traucas augšā rīkot dēmonu parādi. Viņš izkliedz vellu vārdus, liek tiem stāties rindfis, sauc virsniekus un, beidzot, sāk dziedāt korāli ar p&sa improvizētu, nesakarīgu tekstu. Viņš dzied pillā balsī, ka skan viss nams.

Trūde, savā augšstāva kambarī likusies dažas stun­das nosnaust, pamostas no tēva kliedzieniem lejā. Pie­ceļas, atkal ģērbjas ciet. Pa logu viņa ierauga uz ielas ļaudis. Tie, apstājušies pret mācītāja namu, klausās un sačukstas. Namnieku sejas ir satrauktas, noslēpumai­nas, ziņkāres un aizdomu apzīmētas.

«Tā tēva sprediķu uzņēmīgā, vellu bijīgā draudze,» nosaka pie sevis Trūde un, ātri apģērbusies, steidzas lejā. «Tā kāri uztver katru viņa vārdu, pat muļķa prātā, drudža murgos izkliegtu.»

Ar pūlēm abas sievietes nomierina slimnieku. Tas bezspēcīgi atslīgst spilvenos un beidzot iemieg.

No tās dienas mācītāja spēki strauji iet uz leju. Viņš vairs neēd, nerunā. Skats pamazām dziest, bet vēl ar­vien tanī manāmas bailes, nemiers.

Ģerda uzkāpj pažobelē, atliek pie malas dažādus krā­mus un izvelk tuvāk pie durtiņām brāļa jau laikus ap- sūtlto zārku. Noslauka putekļus.

Kādudien ierodas «amtmanis Andrejs Sarfenbergs. Viņa pierē rūpju grumba. Apsveicinājies ar Ģerdu, viņš šoreiz neņem vilku līdz istabā, bet atstāj to dār­ziņā. Ģerda ieved viesi mācītāja darba istabā. Tas pie­sēžas. Brītiņu klusums. Tad amtmanis pēkšņi iejau­tājas:

— Kā klājas mācītājam?

— Slikti, cienījamais Sarfenberg. Laikam iet uz bei­gām … Vai varbūt gribat ieiet paraudzīt?

— Nē, nē… Es tepat pasēdēšu … Vai jūsu krust­meita ir mājās?

— Trūde sēž pie tēva gultas.

—- Tā, tā… Tas labi…

Atkal amtmanis apklust. Viņam ir kaut kas cits uz sirds, nevis apjautāties par mācītāju, kura bezcerības stāvoklis tam labi zināms. Tāpat viņš zina arī, ka Trūde sēž pie tēva gultas. Viņš neuzdrošinās runāt ar Ģerdu par to, kā dēļ īsti atnācis. Beidzot viņš saņemas.

— Slimnieku tak nedrīkst atstāt vienu?

— Tagad brālis ir ļoti nespēcīgs un vairs netrauca3 no gultas.

— Tomēr labāk kādam arvien būt pie viņa.., šādā stāvoklī.

— Trūde ir tur.

— Nu jā… redziet… es gribētu kādu vārdiņu pa­teikt Trūdei… kādu mierinājuma vārdiņu …

— Ak tā?… Labi, es atsūtīšu meiteni pie jums, amtman.

Ģerda iziet. Pēc brītiņa ienāk Trūde.

— Godājamais amtmani — Viņa piesteidzas un no­skūpsta viesa roku. — Es vēl neesmu jums pateikusies par jūsu laipnību un pūlēm, ka nogādājāt man krust­mātes vēstuli.

Sarfenbergs neklausās uz pateicības vārdiem. Viņš satraukti satver meičas roku un pavelk to attālākā ista­bas stūrī, pamezdams nedrošu skatu uz durvīm.

— Trūdei Man tev jāteic kaut kas ļoti slikts.

— Slikts?

— Tev jāpazūd no Piltenes, cik ātri iespējams.

— Kādēļ?

— Visa pilsēta ir pret tevi. Tu esot ragana — tā čukstas uz katra stūra.

Meičas acis iedzirkstās.

— Tā? Lai viņi čuksti

— Tevi nodos raganu tiesnešu rokās. Un tad nekas tevi nevarēs glābt. Pat stārasts ir bezspēcīgs pret ne­jēdzīgo likumu.

Trūde spītīgi saslienas.

— Man nav no viņiem bail. Man* jāpaliek te, pie tēva nāves gultas.

— Viņš ilgi nevārgs. Nu, labi… — Sarfenbergs pār­domā. — Līdz tam tevi, protams, nestieps uz rātsnamu. To viņi neuzdrošināsies. Bet pēc mācītāja nāves neka­vējoties dodies projām! Tu varbūt tā īsti neapzinies savu stāvokli, neviens tev nekā nebūs stāstījis, kas še viss noticis.

— Es nekā nezinu.

— Protams, Ģerda negribēja tevi velti sāpināt. Rāte jau notiesāja tevi uz sārta in ellīgie. Salmu kūlis, kas būtu sadedzināms tavā vietā, jau bija gatavs. Bet tavs tēvs ar lieciniekiem - panāca sprieduma atcelšanu,

apgalvodams, ka tu neesi aizbēgusi uz Sumpurņu ciemu, bet atrodies Jelgavā pie radiem.

— To teica tēvs tiesā?

— Jā. Un Volfu Gotlībs apliecināja, ka tevi turp aiz­vedis. Citādi tu nebiji glābjama. Bet nu atkal okšķeri saoduši, ka tu ieradusies taisni no Sumpurņu ciema. Un tagad pūļa niknums vairs nebūs nomierināms, ta­gad tiesneši priecāsies, ka dabūs gandarījumu… Tā. Nu. tu visu zini! Un ņem vērā: tikko tēvs būs aizvēris acis uz mūžu, tu dodies atpakaļ turp, kur — man šķiet — ir tava vieta. Bēdz, tumsai iestājotiesl Pienāc pie manis! Es tevi pavadīšu.