Milda Geidāne - Puisiķciems

Milda Geidāne

Puisikciems

jūs zināt, kur atrodas Puisiķciems? Tas ir tajā mūsu zemītes malā, kur piecdesmit ga­rus gadus neviens latvietis bez īpašām atļaujām nedrīk­stēja kāju spert. Granti klāts zemes ceļš jūras krasta tuvumā ved no vienas lielās Kurzemes pilsētas uz otru. Iepretim Puisiķciemam dižceļa otrā pusē padomju armi­jai bija apmācību poligons. Ik dienas tur rēca tanki, gaisu tricināja šāvienu dārdoņa. Poligona klajums ir dziļu, ūde­ņu pilnu gravu izvagots. Tās radās, kad milzīgās mašīnas rēkdamas savos kausos grāba zemi un bēra augšup, vei­dojot uzbērumus tanku ceļiem. Vēlāk tos nolīdzināja, sablietēja, lai izturētu kāpurķēžu smagumu. Visi šie ceļi stiepās taisnā līnijā uz rietumiem. Tuvāk jūrai bija iegul­dīti gulšņi, kas balstīja sliedes. Ne visus pa tām ripojošos mērķus skāra tanka lādiņš, krietna to daļa iekrita jūrā.

Jūra aiz sīko priedīšu un kadiķu apauguma šalca tāpat kā gadu tūkstošiem ilgi, veldama pret akmeņaino krastu zaļgani zilus viļņus, baltām putu mežģīnēm izrotātus. Pēc rudens lielajām vētrām, kad bangas vēlās pāris met­ru augstumā un jūra dārdēja kā smagsvara vilciens, kras­tā starp oļiem mirdzēja sīkas dzintara lauskiņas. Bet ne­bija roku, kas tos drīkstētu pacelt, un nākamā vētra pa­ņēma jūras klēpī atpakaļ. Gar jūras krastu bija savilkti stiepļu žogi, tajos plūda nāvējoša elektriskā strāva. Pat

zaķi neuzdrošinājās ļepatot pāri ik ritu svaigi uzartajai smilšu joslai kāpās.

Tā kādreiz bija. Tagad tikai vietējo iedzīvotāju sarun­valodā palicis apzīmējums "tanku ceļi". Gandrīz visi tie smilgām, pelašķiem, madarām un bišu amoliņu aizaugu­ši. Tikai viens, pats platākais, mašīnu un traktoru riteņu nosliedēts, vēl derīgs braukšanai. Bet, kad poligonā būs uzlasīts pēdējais metāllūžņu gabaliņš un izrakts pēdējais kabeļa galiņš, aizaugs arī šis. Līdz jūrai pa to nevar tikt, vismaz ne ar vieglo automobili. Nelīdzens, bedrains ir tā­lāk šis ceļš. Bet tā malās uz daudzajiem pauguriņiem pa­vasaros zied violetās silpurenes, un vasarā viss gaiss sal­di tvan mārsiliņu smaržā.

Pirms daudziem gadiem Puisiķciems ar desmitiem ap­dzīvotu māju un iekoptiem laukiem pletās abās dižceļa pusēs. Tagad šur tur var manīt akmens krāvumus, ēku pamatus. Vecie augļu dārzi ir visīstākie un vienīgie lieci­nieki, ka tur dzīvojuši cilvēki. Gadu desmitiem nekoptās ābeles ik pārgadus dod sīkus, tārpu sagrauztus ābolīšus. Ap tām aug dzīvelīgie ceriņi, spirejas, kāds jasmīnkrūms, kastanis, kupla liepa, ozols, kļava.

Aizdārdēja pēdējais tanks, aizbrauca karavīri, atstāda­mi ēkas abās poligona daļās, kuras šķir neliels mežs. Tad kā izbadējušies kraukļi uz kritušu dzīvnieku tām metās virsū ļaužu bari. Rāva, lauza, plēsa, raka un veda prom visu, kam tika klāt, - logus, durvis, elektrības kabeļus, sliedes, šīfera jumtus, beidzot pat ķieģeļus. Ēku vietā pa­lika drupas.

Vispirms poligons pārvērtās par postažu, tad tur parā­dījās zāle, arī sīciņas priedītes, dziļo gravu krasti apauga kārkliem, bērziņiem un apsītēm, bebri aizdambēja gra­vas, izveidoja dīķus. Tanku ceļu malās putniņi iesēja mežrozītes. Sapostītā zeme sāka atdzīvoties.

Poligonam iepretī, lielceļa kreisajā pusē, vēl palikušas četras mājas - Puisiki, Lūriki, Rudzīši un Ģīgas. Ceriņus Indriksonu Kārlis, nopirkdams kazarmas ēku un iekop­dams zemi ap to, radīja no jauna. Aiz meža, poligona pu­sē, ir Jēči.

Dažādi cilvēki dzīvo šajās sešās mājās, un par viņiem stāstīšu.

Bija rēna pavasara pievakare. Pūta silts dienvidrietu­mu vējš, no jūras nāca tikko dzirdama šalkoņa. Puisiku saimnieks Marģers Dreimanis, padrukns vidēja auguma vīrs apaļīgu, sārtenu seju, ienācis no lauka virtuvē, teica savai sievai Aldonai:

- Kaut kādi dūmi paceļas aiz meža. Ka tikai Vilis nav ielaidis uguni pērnajā kūlā. Viņš vasarā poligonā sienu pļāva, pusi lauka pameta. Teica, pietiekot, neesot vērts pāris lopu dēļ pušu plēsties.

- Rudenī Melisa žēlojās: būtu paturējusi arī teli, bet tas slaists nesagādāja sienu, cik vajag, - piebilda Aldona.

- Nudien nesaprotu, kāpēc viņa ar to Vili sapinās. Jē­gas no viņa nekādas.

- Sava jēga laikam ir, - Aldona pasmējās. - Gultā dro­ši vien nav slinks. Jauns, smuks sievišķis, daba prasa sa­vu.

Ka Melisa jauna un smuka, Marģers tīri labi zināja. Vi­ņam patika pamielot acis pie smuidrā, lokanā augumiņa, glītās sejiņas. Bet tikai acis.

- Ka tas pagāns neielaiž uguni mežā, - Marģers turpi­nāja. - Viss sauss. Būtu jāaizbrauc paskatīties. Bet man kaut kas ar aizdedzes svecēm nav kārtībā.

- Tēt, es aizjāšu, - ierunājās Lauma un pastūma uz galda viduci televīzijas programmu, ko bija cītīgi pētījusi. - Dūja trīs dienas stāv stallī neizkustināta.

- Labi, meit. Un saki, lai neiet prom, kamēr vēl deg.

- Bet ja tur sveši ļaudis? - Aldona bažīgi pavaicāja, un Marģers atmeta: kur te svešinieki gadīsies, nav ne ogu, ne sēņu laiks, kabeļu dedzinātāji sen nav manīti.

To pateicis, viņš piecēlās, izgāja laukā un devās uz saimniecības ēku. Bija laiks vakariņu tiesu cūkām sarū­pēt. Aldona pa logu noskatījās, kā Lauma no staļļa izved apsegloto zirgu, cik viegli uzsēžas mugurā jaunajai ķēvī­tei, un neviļus nopūtās. Viņa vairs tā nespēja, locekļi ne­manot bija zaudējuši lokanību, augums kļuvis smagnējs. Bet krūtis bija augstas un muguru viņa turēja taisnu. Vi­ņa joprojām bija stalta sieviete. Tā šmaugā meitene, kas kādreiz uz melnā Bajāra auļoja pa kolhoza ceļiem un l akām, vai tā tiešām bija viņa? Cik tas jau sen! Vai mūža dienas jau pagriezušās uz vakara pusi? Nē, viņa strauji papurināja galvu. Piecdesmit gadi ir pats pusdienas laiks, nu, varbūt mazliet tam pāri, kad saule vairs nededzina tik karsti, bet ēnas nav izstiepušās garumā. Līdz vaka­ram vēl tālu.

Viņas Laumai pašlaik divdesmit gadu. Slaidais, vin­grais augums nav tik garš kā mātei. Ar apaļo seju, strupo degunu, zilajām acīm un gaišajiem matiem viņa tik līdzī­ga savam tēvam. Bērnībā Lauma lepojās, ka esot tēva meita. Aldonas tumšajos matos jau ievijušies sirmi pave­dieni, paplata seja plānām lūpām, virs dziļi iegrimušām brūnām acīm biezas uzacis. Pat jaunībā viņu par skaistu­li nesauca. Un tomēr dabūja izskatīgo Marģeru, pirms ci­tas kolhoza meitas bija attapušās. Lai arī bija par viņu se­šus gadus vecāka! Kaut Laumai arī veiktos labu vīru da­būt! Tas Valdis bija pērn mazliet prātu sajaucis, bet nu viss laimīgā kārtā beidzies. Lauma viņu pat ar pušplēstu vārdiņu nav pieminējusi.

Aldona atgāja no loga, sabēra bļodā kartupeļus, no­mazgāja un, uz ķeblīša apsēdusies, sāka mizot vakari­ņām. Uzliks vārīties, tad ies slaukt govis. Viņi bija savus pienākumus sadalījuši - Marģeram cūkas un lauki, vi­ņai - govis, teliņi un virtuve, Laumai - vistas un dārzs. Viņi bija saticīga ģimene, un Aldona apmierināta pasmai­dīja. Vēl vajadzēja Laumu izprecināt, mazbērnus sagaidīt, tad savu mūža uzdevumu būs piepildījuši.

Lopi bija sakopti, virtuvē smaržoja cepti sīpoli un gaļas šķēles, plīts stūrītī, ar dvieli pārsegts, stāvēja kastrolis ar vārītiem kartupeļiem, klusiņām sīca tējkanna. Aldona sa­lika šķīvjus, attaisīja marinēto gurķu burku. Marģers, darba drēbes novilcis, nomazgājies, sēdēja galda galā un lasīja avīzi. Viņš pacēla galvu un ierunājās: