Milda Geidāne - Puisiķciems

- Pirmīt, kad nācu iekšā, dūmus aiz meža vairs nema­nīju. Kur meitēns tik ilgi kavējas? Sāk jau satumst.

- Ka tikai kāda liksta nav gadījusies. Man tāds nemie­rīgs prāts, - Aldonas balsī ieskanējās bažas.

Šajā mirklī viņi izdzirda, ka lielceļš nodun zem zirga kājām, un abi atviegloti uzelpoja. Aldona steigšus lika galdā vakariņas. Drīz vērās durvis un pa tām iespurdza Lauma.

- Ak, kungu māte, ko es redzēju! - viņa smējās, rokas mazgādama. - Jēčos jauni iemītnieki. Tie bija to uguni sakūruši. Visādas čubas no Žaņa šķūņa izgrābuši. Vārīja sev ēdienu čuguna grāpītī, kāsī virs ugunskura pakāruši. Nudien, visīstenākie čigāni. Tikai ratu ar kulbu trūka, toties bija tumšzils žigulītis. Mājā iekšā nevarot iet, tur miljons blusu. Tā dāma teica, visas kājas bijušas raibas no blusām, viņai tādas gaišbrūnas reitūzenes, labi varē­jusi redzēt. Kā tās ziemā nav nosalušas? Jēčos nav vairs neviena loga.

- Blusām laikam sīksta dzīvība, - pasmējās Aldona. - Ielien spraugās un guļ. Par tām nav ko brīnīties, Žanim diez kāda tīrība nebija. Kad Elziņa nomira, nebija vairs, kas piekopj. Logus droši vien Lūriku Jānis aizstiepis, viņš uz to nadzīgs. Tu saki, dāma? Vai viena pati?

- Nē, kopā ar dēlu. Tāds jauns džekiņš, garš, tievs un bāls kā kartupeļu asns pagrabā. Viņiem līdzi esot telts, tur tā dāma nakšņošot. Dēls gulēšot mašīnā. Viņa sarā­vusies nevarot.

- Teltī tagad? - pabrīnījās Aldona. - Vēl tikai aprīļa vi­dus. Tai gan ir dūša.

- Tā rādās. Pati maza un apaļa kā bumbiņa. Vārdus bē­ra vienā laidā. Viņi Jēčus pirkšot. Pagasts piešķīris des­mit hektārus zemes. Dotu vēl vairāk, kaut visu poligonu, šī nav ņēmusi. Ko ar tādu zemes lērumu iesākšot? Viņi no Rīgas.

- Ak Jēčos dzīvos? Pēc tam, kad vecais Žanis… Vai tu to nepastāstīji?

- Kādēļ stāstīt? Sāks viņiem naktī spoki rādīties.

- Tātad rīdzinieki Jēčos domā apmesties, - Marģers do­mīgi novilka. - Dzīvosim, redzēsim, kas tie par kukai­ņiem.

Viņš pievērsās ēdienam, kas tik kairinoši kutināja nā­sis ar savu smaržu. Aldona bija laba saimniece, viss, ko viņa gatavoja, padevās garšīgs.

Pēc vakariņām Aldona savāca netīros traukus, lai vē­lāk nomazgātu, sataisīja bļodā ēdienu sunim. Naktīs viņa laida Cēzaru vaļā no ķēdes. Marģers visapkārt Puisiku pagalmam bija uztaisījis žogu. Suns pāri tam nelēca un nelūgtus ciemiņus iekšā nelaida. Lūriku Elmārs pirms pāris gadiem nakts laikā bija žogam pārlīdis, gribējis piegrabināt pie Laumas loga. Viņš dabūja prāvu robu bik­sēs un brūci ciskā. No tā laika tumsā neviens Puisiku mā­jai netuvojās.

Lauma lielajā istabā apsēdās pretī televizoram, bet Marģers, uzmetis paviršu skatienu programmai un norū­cis, ka nekā prātīga nav, tūlīt pēc "Panorāmas" nozuda guļamistabā. Viņš jutās noguris, garā darba diena izsmē­la spēkus. Un rīt būs tāda pati. Bet savādāk dzīvot neva­rēja, ja gribēja noturēt savu saimniecību. Viņš vienu brī­di iedomājās Melisu un Rudzīšus. Viņa tur ieradās ar čet­rām govīm, tagad tikai divas palikušas un laikam kāds jaunlops. Vilis Melisas saimniecību krietni paputinājis. Kā viņa to spēja paciest? Nebija taču pielaulāts. Tas pui­ka viņai no cita, pilsētā dzīvojot, dabūts. Brūtgāns it kā cietumā nokļuvis. Kā īsti bija, Puisiķciemā neviens nezi­nāja, un Melisa pati nestāstīja. Viņa nemēdza daudz ru­nāt, bet kā mācēja pasmaidīt… Melisa. Glīta un sprauna. Aldona domā, bez vīrieša nevar iztikt. Iespējams. Būtu Melisa te blakus, viņš negāztos gultā smags kā piemircis ozola bluķis. Viņa rokas vēl prot glāstīt. Arī Aldona vēl nenāk, abas ar meitu droši vien pielipušas televizora ek­rānam, no otras istabas dzirdama neskaidra balsu mur­doņa. Marģers pagriezās uz otru sānu un drīz iemiga. Viņš pat nejuta, ka Aldona noliekas blakus.

Aldona ilgi gulēja vaļējām acīm. Domas bija sākušas vī­ties ap svešajiem cilvēkiem, kuri ieradušies, lai dzīvotu Jēčos. Kādēļ lielu pilsētu mainījuši pret Puisiķciemu, kur pastniece un autobuss tikai divreiz nedēļā un produktus autoveikals pieved vienīgi ceturtdienās? Kā viņi te dzī­vos, no kā pārtiks? Kādēļ tikai māte un dēls, vai vīra vi­ņai nav? Gan ar laiku dabūs zināt. Doties pašai uz Jēčiem ar jaunajiem kaimiņiem iepazīties? Viņa nespēja tā uz­bāzties. Starp kurzemniekiem izaugusi, viņa bija ieman­tojusi šīs puses ļaužu atturību.

Labi, ka poligonā atkal apmetas cilvēki. Cerams, viņi te iedzīvosies. Par jauno puisi Lauma izteicās ironiski, bet tāda jau meiteņu daba.

Aldona un Marģers vēl sēdēja pie nenovākta brokast- galda, kad Cēzars dobji ierējās. Agrais rīta cēliens abiem bija aiz muguras, viņi nesteigdamies malkoja kafiju. Pa­metusi ašu skatienu logā, Aldona iesaucās, ka laikam jau­nie kaimiņi ieradušies. Uz ceļa aiz vārtiem stāvēja tumši zils žigulis, divi cilvēki nāca šurp - garš jauneklis un ma­za, apaļīga sieviete. Aldona žigli novāca traukus, noslau­cīja maizes drupačas. Drīz pie ārdurvīm atskanēja skaļš klauvējiens, un Aldona laipni atsaucās: "Lūdzu, lūdzu."

- Labdien! Mani sauc Zigrīda Apogs, - sacīja svešā sie­viete balsī, kas šķita pārāk skaļa un sparīga viņas augu­mam. - Šis ir mans dēls Indulis. Mēs no Jēču mājām.

Marģers steigšus paslēpa pussmēķēto cigareti kreisajā saujā, un viņi sarokojās. Zigrīdas spiediens bija ciešs un stingrs, Indulis pasniedza mīkstu, ļenganu plaukstu.

- Tā jaunkundze, kas mūs vakar apciemoja, laikam jūsu meita? - mazā sieviete jautāja un, saņēmusi apstiprināju­mu, turpināja tikpat skaļi. - Man daži lūgumi, neko te ne­zinu, apkārtne sveša, varbūt jūs palīdzēsiet ar padomu…

- Vispirms, lūdzu, sēstieties, - Aldona viņu pārtrauca. - Man vēl kannā karsts ūdens, uzlikšu tīras tasītes…

Kamēr Aldona rosījās, Marģers izslīdēja laukā. Necie­šami gribējās smēķēt. Viņš nebija liels pīpmanis, taču ci­garete pēc pabeigta darba cēliena un ēdienreizes bija kļu­vusi par nepieciešamību. Marģers pūta gaisā sīkas dūmu strūkliņas un domāja, ka jāiet apskatīt tīrumus, varbūt zeme jau apžuvuši, varēs nokultivēt. Cik vairs tālu miežu sējamais laiks!

No tīksmās bezdarbības pēc brīža iztraucēja Aldonas balss. Kopā ar jaunajiem kaimiņiem viņa bija iznākusi laukā:

- Marģer, lūdzu, aizbrauc Apogiem līdzi! Viņi grib tikt uz gateri, bet nezina ceļu.

- To pavisam viegli atrast, - Marģers noņurdēja, tad pagriezās pret Zigrīdu, - laidiet taisni pa lielo ceļu Lūžna- vas virzienā. Pēc kādiem pieciem kilometriem būs pagrie­ziens uz labo pusi. Tur, aiz mežiņa, būs Māliņciems, lop­kopības komplekss un gateris. Apmaldīties nav iespē­jams.

- Paldies par ceļa pastāstlšanu, - Zigrīda priecīga ten­cināja, tad pievērsās Aldonai: - Kur tā smukā jaunkun­dze? Kādēļ viņu šorīt neredzam?

- Lauma aizbrauca pēc cālīšiem. Šodien pārdod. Avīzē bija sludinājums. Paši pirmie šajā pavasari.

- Mums arī derētu cālīšus iegādāties. Kā tu domā, In- dul? - viņa pievērsās dēlam.

- Jums taču Jēčos nav telpu, kur turēt, - Aldona iebil­da. - Tādi cālīši, kas bez klukstes jāaudzina, ir ļoti vārīgi. Lauma ar tiem noņemas kā ar maziem bērniņiem. Zem sildītāja tur.

- Jā, jums taisnība. Mums vēl daudz kā Jēčos nav. Pats pirmais - mājai logi jāieliek, - Zigrīda noteica, un viņi de­vās pie savas mašīnas. Drīz tā aizdūca prom.

- Rādās tīri normāli cilvēki, - sprieda Marģers, bet Al­dona bija citās domās: