Milda Geidāne - Puisiķciems

Viss zāģētavas laukums bija baļķu piekrauts. Šņāca, rūca, dārdēja un griezīgi svilpoja lielie motorzāģi un citi agregāti. Dūja tramīgi saspicēja ausis, Lauma stingrāk satvēra pavadu. Viņa, jādama gar žogu, centās apvaldīt zirga soļus. Varbūt Valdis viņu pamanīs, pienāks klāt? Vī­ri darbā aizņemti, neviens uz jātnieci pat nepaskatījās. Kurš no viņiem Valdis? Viņa jās tālāk, pameklēs aiz gald­niecības ēkas vietu, kur piesiet zirgu. Pēkšņi tieši pretī, caur vaļējiem vārtiem izdārdēja milzīga piekrauta mašī­na. Dūja saslējās divkājās, cirtās riņķī, Lauma abām ro­kām ieķērās krēpēs un tad… Kad viņa atvēra acis, gulēja zemē. Pār viņu bija noliecies Krauzes Imants, vīrs viņas tēva gados.

- Laumiņa? - viņa balsī bija izbailes un vaicājums. - Tu sasities? Ļoti? Vai vari piecelties? - viņš pastiepa ro­ku, Lauma pieķērās, cēlās un atslīga atpakaļ. Skaudras sāpes neļāva uz kājas atsperties. Asi dūrieni plēsa galvu, viņa pieskārās tai un sabijusies ieraudzīja uz pirkstiem asinis.

- Laikam galva pušu, - viņa nomurmināja un pievēra plakstus.

Šķita, zeme šūpojas. Imants kaut ko runāja, sauca, vi­ņa uztvēra tikai vienu vārdu - "slimnīca". Juta, viņu pa­ceļ, nes, kādas rokas sien drānu ap galvu, acis pavērusi, uz mirkli pamanīja Valda seju, tad to aizklāja sarkanīga migla.

- Kur tas meitēns palicis? - Marģers noprasīja, kad bi­ja apsēdies pie pusdienu galda un vieta iepretim bija tuk­ša.

- Laikam kaut kur aizjājusi, - Aldona atteica. - Zirga pēdas pagalmā. Es pa lopu ķēķi darbojos, neredzēju. Lai­kam uz poligonu. Viņdien teicu, nav vairs nevienas žaga­ru slotas. Kamēr bērzi nav saplaukuši, zari jāsagriež. Droši vien aizskrēja pēc tiem.

- Bet varbūt Jēčos ? Pie mūsu jaunajiem kaimiņiem?

- Ko viņa tur meklēs? - Aldona paraustīja plecus.

Pusdienas ieturējis, Marģers iegāja lielajā istabā un at­laidās uz dīvāna avīzi palasīt. Drīz tā izslīdēja no rokām un nokrita uz grīdas. Acis nemanot bija aizvērušās.

Spalgs telefona zvans pārtrauca Marģera nomiedzi. Mazliet grīļodamies, notirpušām kājām viņš steberēja pie galda, kur atradās aparāts, satvēra klausuli: - Hallo! Dreimanis klausās.

- Labdien, Marģer! - teica dobja, pazīstama balss. - Te Imants. Zin', tāda nepatīkama lieta. Ar tavu meitēnu. Jā­ja te garām, nāca laukā lielais kamazs. Zirgs sabijās, sāka trakot, nosvieda. Galva pušu, kaut kas ar kāju. Aizvedām uz slimnīcu.

Mazliet atguvies no pārsteiguma, Marģers jautāja: - Kā viņa tur gadījās?

- To gan nezinu. Tu neuztraucies. Dzīva ir, tas galve­nais. Gan dakteri salāpīs. Jauniem cilvēkiem viss ātri sa­dzīst.

- Kur zirgs palika?

- Nemāku teikt. Droši vien aizskrēja mājās. Kam vaļas zirgu gūstīt, meitēns jāglābj. Galva asinīs.

- Paldies par pateikšanu! - Marģers nolika klausuli, apāva kājas un gāja meklēt Aldonu. Viņa pašlaik baroja cālīšus, pukodamās, ka Lauma vēl nav atpakaļ, tie naba­dziņi tik žēli čiepstēja, silīte pavisam tukša.

Izdzirdusi, ka meita pie gatera no zirga kritusi, uz slimnīcu aizvesta, viņa spēji atlieca muguru un sāka kliegt:

- Ko viņa gateri meklēja? To razbainieku? Dullā sku­ķe! Lai lauž visas kājas, lai lauž kaut kaklu! Pie viņas uz slimnīcu neskriešu, iešu zirgu meklēt.

Marģers stāvēja un klusēja. Viņš Aldonas dabu pazina. Izklaigāsies un paliks lēnāka. Tā arī notika. Pēc brīža, jau savaldījusies, viņa noteica:

- Tu brauc tūlīt uz pilsētu. Jāredz savām acīm, kas ar to bērnu notiek. Es iešu meklēt Dūju. Jauna ķēvīte, var arī neatrast ceļu uz mājām. Turpat tuvumā tā Lienes zirgaudzētava. Pavasara laiciņš, sazviegsies ar kādu ērze­li. Cēzaram jāpaliek par mājas sargu, laidīšu vaļā no ķē­des. Vēl tikai cālīšiem dzeramo ūdeni nomainīšu. Ak, Jē­zus Marija, kāda nelaime! Kā pērkons no skaidrām debe­sīm. Mana meitiņa…

3. nodala 1.

Ceturtdien Zigrīda, lielo somu paņēmusi, kājām gāja uz autoveikalu. Pūta viegls, silts vējiņš, smaržoja robai­nās gāršu lapiņas, spraukdamās no zemes starp pelēcī­giem pērnās zāles kumšķiem. Viņa pamanīja grāvmalā sī­ku, dzeltenu māllēpes ziediņu, pašu pirmo šajā pavasarī. Prāts kļuva līksmāks, likās, reizē ar ziemas aukstumu no viņas dzīves aizgājušas visas nedienas. Bija sava māja, sa­va zemīte, un viņa rūpēsies, lai tā spētu iepriecināt acis un sirdi.

Uz pelēkā, garā dēļu sola sēdēja trīs sievietes, divi vī­rieši turpat netālu stāvēja, mazs puisēns skraidelēja. El­vīru viņa pazina, abas pārējās bija svešas. Viena jauna, glītu sejiņu, platām, gaišām acīm, gaišbrūniem matiem, Zigrīdai pienākot un labdienu pasakot, tūlīt piecēlās. Ot­ra bija krietni vecāka, viņai zem zoda sasiets lakatiņš, kam puķu košais krāsojums izbalējis. Šauras, plānas lūpas, blāvas zilpelēkas acu spraudziņas, mugurā tumšs vatnieks, kas laikam sen nebija ūdeni un ziepes redzējis. Kājas ieautas melnās galošās, kam mugurpusē piekaltuši dzeltenīgi govju mēsli. Jaunā bija apāvusi koši zilus gu­mijas zābaciņus, un tādi pat bija puisēnam. Viņu sejās va­rēja samanīt līdzību, Zigrīda saprata, ka tie ir māte un dēls. Tas lielais sirmais vīrs laikam bija Bišu Kārlis. Viņš, labdienu atņemdams, silti pasmaidīja. Otrs bija pajauns, īsi apgrieztiem, tumšiem matiem. Puisēns delverējās, ak­mentiņus spārdīdams, un viņš aizrādīja:

- Raiti, nelēkā pa ceļa vidu, nāks kāda mašīna, uz­brauks tev virsū.

Viņi pārmija dažus vārdus par laiku, ka derētu viens īsti silts pavasara lietus, tad Elvīra pievērsās Kārlim:

- Mūsu jaunajai kaimiņienei nedienas ar Jēču blusām. Nezina, kā no tām vaļā tikt.

- Ar blusām? - Kārlis pavērās uz mazās sievietes pusi, un viņa lūpās ielocījās smīniņš. - Tas tak pavisam vien­kārši. Jāaiznes gultas maiss uz lauka, jāsadedzina un jā­noskaita blusu vārdi.

- Vai die'! - Zigrīda pavisam satrūkās. - Mēs visas tās panckas, ko Jēčos atradām, jau sadedzinājām. Bez vārdu skaitīšanas. Varbūt vēl tagad varētu? Kādi tie vārdi ir?

- Skaļi teikt nedrīkst. Aiziešu kādu dienu pie jums, pa­skatīšos. Varbūt var līdzēt.

- Blusām vislabāk uzpūst aerosolu, es tikai aizmirsu nosaukumu. Veikalos var dabūt visādus. Kad atnācām dzīvot Rudzīšos, lēkāja pa visām malām. Tagad nevienas vairs nav, - bilda jaunā.

- Nē, ar ķīmiju nedrīkst, - Kārlis stingri noteica, pa­mādams uz puisēna pusi. - Blusām virsū pūzdama, trāpī­si šim vanadziņam.

- Es taču nerīkojos ar indi, kad bērns istabā! Pēc tam visu izvēdināju, grīdas izmazgāju.

- Vienalga. Kaut kas tomēr palika. Tūlīt nekādas sekas nejūt. Bet kā būs vēlāk? Kādēļ cilvēki tik ļoti slimo?

- Nu gan tu, Kārli, pārspīlē, - iesmējās Marģers, kurš bija pienācis viņu pulciņam. - Redziet, kaimiņi, kāda štel- le - gribu cūku aploku uz jaunu vietu pārcelt. Aprīļa pē­dējā sestdienā. Lūdzu visus talkā! Līvij, - viņš pievērsās vecākajai sievietei, - aicini arī Jāni manā vārdā.

Tā tūlīt noprasīja, vai šņabis būs.

- Būs, būs, kā nu bez šņabja, - Marģers apsolīja un de- r ās prom. Viņam no bodes nekā nevajagot.

- Autoveikals brauc, brauc! - puisēns bija pirmais sa- Jausljis tālumā dūkoņu un skaļi, priecīgi pavēstīja isiem. Pēc brīža no putekļu mākoņa iznira spilgti zils lusiņš. Šoferis atvēra sānu durvis, pārdevēja ķērās pie ava darba. Drīz visas somas un tīkliņi bija piepildīti.

Pie nelīdzena, grambaina lauku ceļa, kur stabam bija iestiprināts dēlītis ar uzrakstu "Rudzīši", mazais pul- iņš pašķīrās. Abi jaunie cilvēki un puisēns aizgāja uz sa- ām mājām, tālāk Zigrīda un Elvīra devās divatā. Pie ēču ceļa gala viņas šķīrās. Zigrīda gāja tālāk.