Milda Geidāne - Puisiķciems

- Siltumnīcu sen varēja. Es pērnvasar tomātus uz tir­gu vedu.

- Jā, kad Jānis no zagtiem logiem tev to siltumnīcu saslēja, tad vari būt lielīga, - Melisa iedzēla, tad pagrie­zās uz Zigrīdas pusi, - Dzirdēju, jūs Jēču mājai jaunus lo­gus taisījuši. Būtu aizgājuši uz Lūrikiem, tur atrastu ve­cos.

- Nemuldi tik daudz! - Līvija nikni uzsauca. - Mums tā ķirmju barība nebija vajadzīga. Siltumnīca jau vairā­kus gadus. Jānis tikai no poligona ņēma. To, kas nevie­nam nepieder.

Zigrīda klausījās šajā vārdu maiņā. Nāca prātā Elvīras teiktais par Lūriku ļaudīm, ka Jānis un Elmārs pa poli­gonu vien ganījušies, stiepuši no tā visu prom. Varbūt vi­ņi paņēma Jēču logus, varbūt kādi garāmbraucēji. Neies uz Lūrikiem vecos logus meklēt. Viņai bija jauni, koši bal­tiem rāmjiem, spodriem stikliem. Marģers tos bija pārve­dis no galdniecības.

Sagadījās, ka tieši tajā pēcpusdienā atnāca Bišu Kārlis ar medus burciņu kabatā un vēlēja saldu dzīvi Jēčos. Viņš palīdzēja Indulim jaunos logus iestiprināt. Zigrīda domās pasmīnēja, atcerēdamās, kā Kārlis blusas dzina laukā. Viņš salūkoja pieliekamā kambarī vecu lupatu, panesa gabaliņu no mājas tālāk un aizdedzināja. Zigrīda gribēja uzzināt blusu vārdus, un Kārlis vēlāk iečukstēja ausī, ka trejdeviņas reizes jāskaita: "Es blusas dedzinu, es blusas dedzinu…" Viņš lika pagatavot stipru pelnu sārmu, to liet klāt grīdas mazgājamam ūdenim. Telpas izstaigāja ar de­gošu kadiķa zaru rokā. Tas sprakšķēdams izplatīja tīka­mu smaržu.

Vakarā Zigrīda teica Indulim, ka nu varēs pārgulēt zem jumta, jo grīdas izberzusi. Indulis pasmējās: varbūt tā negatīvā enerģija prom, bet blusas gan palikušas. Viņš palūgšot Marģeru, lai pilsētā nopērk kādu indi. Pirmīt nejauki ieniezējusies kājas potīte. Paskatījies un ieraudzī­jis trīs apaļus sarkanus punktiņus. Tā nešķīstība laikam grīdas spraugās dzīvo.

Indulis izsmidzināja aerosolu, māju pamatīgi izvēdinā­ja, Zigrīda vēlreiz berza pelēcīgās grīdas. Kad tās nožuva, Indulis laida pāri košu gaišbrūnu krāsu. Pirmo reizi viņš tādam darbam pieķērās, taču izdevās tīri labi. Ja arī pali­ka kāds plankums, nemanīs, kad novietos grīdsegu un mēbeles. Jābrauc drīzumā uz Rīgu savākt iedzīvi.

Domās iegrimusi, viņa nevēroja, ko blakus tērgā Līvija un Melisa. Salmus izklājušas, sievietes bija nosēdušās piesaulītē aiz pēdējās būdas. Zigrīda satrūkās, kad Līvija viņai noprasīja, vai šai neesot bail Jēčos dzīvot.

- Bail? Kādēļ jābaidās? - Zigrīda neizpratnē vaicāja.

- Tur tādas nelabas lietas pagājušā rudenī notika. Ve­co Žani atrada beigtu. It kā esot nomušīts.

Plati ieplestām acīm Zigrīda skatījās Līvijā. Vai tā tais­nība? Laikam gan, viņa vairākkārt bija manījusi, ka, pie­minot Žaņa vārdu, stāstītājs apraujas. Pat Elvīra solījās visu pateikt, bet nav to izdarījusi. Varbūt tādēļ viņa runā­ja par negatīvo enerģiju, un Kārlis nāca to izsvēpināt?

- Pietiek par veco Žani! - Melisa pārtrauca. - Lai guļ Dieva mierā. Ejam vīriem palīgā!

Vīri locījās pie stabiem. Elmārs strādāja pārī ar Vili, Kārlis ar Jāni, Sergejs pieturēja rokamos stabus, Marģers ritināja dzeloņstieples. Kad sievietes pienāca, viņš katrai iedeva pāri brezenta cimdu: viņu darbs bija stieples pie­turēt, kamēr vīrieši pienaglos. Drīz Zigrīdai bija jāstājas Kārlim blakus, un strādājot viņi pārmija dažus vārdus. Kārlis gribēja zināt, vai blusas pazudušas. Viņa apliecinā­ja, ka neviena melnā lēkātāja nav redzēta. Kaut Indulis neizpļāpātos, kā no tām tika vaļā. Taču, pazīdama dēla mazrunību, viņa nomierinājās. Teica, drīzumā vedīs mantas šurp, un Kārlis piedāvājās izpētīt, kur zem Jēču mājas ūdens āderes. Nedrīkst uz tām gulēt, no tā rodas vēzis, viņš apgalvoja.

Zigrīda grieza valodu uz veco Zani, viņai gribējās uzzi­nāt, kā viss noticis. Kārlis brīdi klusēja, tad strupi attrau­ca, ka pērn viņu ciemā bijusi laupīšana un slepkavība. Vainīgie neesot atrasti. Droši vien to izdarījuši kādi uzklī- deņi. Zigrīdai nevajagot baidīties, Žanis ar Dieva vārdiem apglabāts, viņa dvēsele apkārt nemaldoties.

Bija agra pēcpusdiena, kad darbu beidza. Aldona visus aicināja lielajā istabā pie bagātīgi klāta galda. Roku maz­gāšanai viņa uz garā sola mājas priekšā bija nolikusi di­vas bļodas, spaini ar siltu ūdeni, ziepes, dvieļus. Marģers stāvēja, pret ēkas sienu atspiedies, pateica pa vārdam tal­ciniekiem un laida apkārt skatienu. Beidzot pienāca Me­lisa. Viņa nometa darba cimdus, ielēja bļodā tīru ūdeni un iemērca tajā plaukstas. Marģers paspēra soli tuvāk un iegremdēja savas rokas.

- Vai, cik melnu ūdeni tu sataisīji, - viņa smiedamās rājās. - Skic! Re, tur otra bļoda. Mazgā savas ķetnas tajā!

- Bet es gribu te, - viņš atteica, zem ūdens satverdams viņas pirkstus.

- Marģer, neaušojies, - viņa nočukstēja, izvilka rokas un žigli saziepēja. Kad iegremdēja vēlreiz, viņš tik spēcī­gi saspieda Melisas plaukstas, ka viņa izdvesa paklusu: "Ai!" No Marģera plūda mazliet rūgtenā alus smarža. Vī­ri atelpas brīžos bija dzesējuši slāpes, un Marģera galvā bija iesities viegls skurbulītis. Viņš pieliecās tuvāk un klusiņām teica:

- Melisa, tu esi tik skaista. Un kārdinoša. Kā zemeņ­oga. Apēst gribas.

- Labu apetīti! - viņa iesmējās, spēji izrāva rokas no bļodas un sāka slaucīt. Viņš satvēra otru dvieļa galu. Vi­ņa mazliet parāva augšup kreiso plecu un pagriezās sā­ņus. Viņš šai mirklī sajuta spēju iekāri. Apskaut maigos, apaļīgos plecus, pieplakt ar muti sārtajām, pilnīgajām lū­pām. Bet vaļējās durvīs bija nostājusies Aldona un mudi­nāja ātrāk nākt iekšā. Viņš gāja un stājās Aldonai blakus, viņš bija te saimnieks un viņa saimniece. Melisa skaļā balsī sauca Raiti, lai nāk mazgāties, vai netīriem pirk­stiem maizi ņems? Puisēns tūlīt atspurdza, viņš zem ce- riņkrūma bija rotaļājies ar kaķēnu. Ēst negribot ies,

Viņa smiedamās rājās. - Škic! Re, tur otra bļoda.

Mazgā savas ķetnas tajā!

Aldonas tante pirmīt iedevusi lielu gabalu salda rauša. Melisa teica, būs arī citi gardumi, un pēc brīža viņi abi kāpa pāri slieksnim. Vairākkārt viņa uztvēra Marģera ciešo skatienu. Melisa nolaida pār acīm garās skropstas, un Marģeru tas vēl vairāk iekvēlināja. Kaut varētu kādu brīdi ar viņu pabūt divatā. Bet apkārt murdēja cilvēku balsis un daudzas acis viņus vēroja.

Kad Aldona gāja uz virtuvi, lai papildinātu traukos ēdamo, Melisa trūkās no krēsla un metās palīdzēt. Nu vi­ņas bija blakus, un Marģers ar savādu netīksmi uzlūkoja sievas plato seju, kas spīdēja, sviedros norasojusi, smag­nējo augumu. Melisa raibu, košu džemperīti mugurā šķi­ta kā viegls tauriņš, ak, ja to drīkstētu satvert rokās!

Lauma, pietvīkušo seju slēpdama, noliecās zemāk pār šķīvi. Tas bija viņas, ne Melisas, pienākums pie galda ap­kalpot. Tikai mātes pierunāta, viņa bija nākusi talcinieku pulkā. "Ko es, klibiķe, pie veselajiem darīšu?" viņa centās atrunāties. Aldona dusmīgi bija pateikusi: tu biji vesela un būsi atkal, nevajag tēlot svēto mocekli. Melisa pasmie­damās piedāvāja Indulim vismīkstāko gaļas gabaliņu, tā­du viņš ar čaklo darbu nopelnījis. Indulis izskatījās

samulsis. Ko viņš atbildēja, Lauma nedzirdēja. Viņš sēdē­ja galda viņā galā, blakus Bišu Kārlim.

Marģers atkorķēja pudeles, piepildīja glāzītes. Aicināja iedzert par to, lai cūciņām jaunajā mājvietā būtu veselīga dzīvošana. Lauma ievēroja, ka Indulis tāpat kā Bišu Kār­lis savai glāzītei tikai ar lūpām pieskaras un noliek atpa­kaļ.