Milda Geidāne - Puisiķciems

Sākās runas par dažādiem saimniekošanas paņēmie­niem. Sūrums, dakšiņu ar uzdurtu gaļas gabaliņu pa gai­su vicinādams, apgalvoja, tāda cūku turēšana salmu bū­dās ir tīrā aplamība, viņš tā nekad nedarīšot. Cūkai jādzī­vo kūtī. Marģers vispirms pasmējās, viņš esot par slinku, lai katru dienu aizgaldus tīrītu, tad nopietni centās pie­rādīt savu taisnību, beigās noteica: - Nav brīnums, ka tu uz priekšu netiec, ar divām govīm un četrām cūkām tikai tāda nīkuļošana, utis drīz tevi apēdīs. Tu paskaties rude­nī, kādi rukši nāks no manām būdām laukā. Dzīva nau­da, es tev teikšu. Un bez lielām pūlēm.

Viņš bija mazliet ieskurbis, runāja skaļā balsī.

- Kuš, nestrīdieties! - Aldona apsauca. - Katrs dzīvo, kā prot. Mums visiem ir savs zemes gabaliņš, un paēdu­ši, paldies Dievam, esam. Bet kā tiem centrā, tais daudzstāvu mājās? Tad nav brīnums, ka bēdas šņabī slī­cina.

- To tu, Aldon, pareizi pateici, - Sūrumiene viņai pie­krita. - Lūžnavas centrā tiešām švaka dzīvošana. Visla­bāk pilsētā. Bet ne visi tur var vietu dabūt. Maniem bērniem gan laimējies. Daigiņa tik smalkā bodē. Tikai pašlaik dulla muša iekodusi, grib visu mest pie malas un precēties.

- Laikam kādu biezo nogrābusi? - ieprasījās Melisa. - Tad tev arī savs labumiņš atlēks.

- Ja tā būtu! Bet šī grib skriet uz zagsu ar Valdi.

- Ar Valdi? - Aldona iepleta acis izbrīnā. - Kā tas iespē­jams? Viņš taču brālēns.

- Tikai pa pusei. Mēs ar Ligitu pusmāsas.

- Ak tā? Tad jau gan…- Aldona gari novilka. Viņa tī­šām neskatījās uz to pusi, kur sēdēja Lauma. Š^ļā mirklī Elmārs pajautāja, vai viņi dzirdējuši anekdot i par jauna­jiem krieviem. Kad neviens nezināja, izstāstīja. Visi smē­jās, tikai Laumai bija cieši sakniebtas lūpas Vīna vairs necentās pāri galdam uztvert pelēku acu skatienu, zag­šus pasmaidīt. Indulis nebija pavēris muti, it kā tā domā­ta vienīgi ēšanai. Arī Zigrīda runāja maz, tikai ieklau­sījās. Viņa juta, cilvēki, kas visapkārt, piederēja svešai pa­saulei, būs grūti tajā ieiet. Vairākkārt viņa uzlūkoja Lau­mu. Meitene izskatījās bēdīga, nomākta. Laikam grūti, ja nevar pastaigāt. Zigrīda paņēma savu šķīvīti un apsēdās Laumai blakus, palūgusi, lai Elmārs pavirzās mazliet tā­lāk. Gribot parunāties, dzirdējusi, ka Laumai varen vei­coties ar vistiņām. Viņa baidoties pirkt mazus cālīšus, ne- pratīšot tos kopt. Stāstīdama par barošanu un gaismas režīmu, Lauma pabīdīja sāņus domas par Valdi. Ar Elmā­ru pļāpāt viņai netikās, tā joki šķita pārāk sekli un muļ­ķīgi. Tad labāk ar Zigrīdu. Lauma ieteica iegādāties jau paaudzētas jaunās vistiņas un katrā ziņā uztaisīt ar tīklu nosegtu aplociņu. Šajā apkārtnē dzīvojot ļoti nekaunīgi vanagi.

Tikai īsu brīdi izdevās atvairīt domas par Valdi. Varbūt viņš bija tuvs ar Daigu jau pērnajā vasarā? Bet kādēļ brauca šurp, atmodināja viņā mīlestību? Varbūt nemelo­ja, bet atsala aizvadītajā ziemā? Daiga viņu bija cietumā apmeklējusi, rūpējusies, viņš taču tiesas zālē paldies pa­sacīja. Bet Lauma kādu laiku pat ticēja ļaužu valodām, ka viņš nobeidzis Zani. To Valdis laikam nespēja piedot.

Saule sliecās uz vakara pusi, kad talcinieki cēlās no galda un sāka izklīst. Viņi bija ēduši, dzēruši, stāstījuši dažādus redzētus un dzirdētus gadījumus, smējušies, bei­gās pat uzvilkuši pa dziesmai. Pirmie aizbrauca Sūrumi. Kad Līvija jau sēdās mašīnā, piesteidzās Aldona ar krā­sainu plastikāta maisiņu un to sniedza, vēlreiz tencinā­dama par čaklu darbu. Ziņa, ka Valdis precēs Daigu, bija atmaidzinājusi Aldonas sirdi. Pārstās meitēns par to ne­lieti domāt, pēc viņa ilgoties.

Arī Melisai viņa iedeva prāvu maisiņu, tikai piekodinā­ja, lai bļodiņas, kad aukstā gaļa apēsta, ar Raiti atsūta at­pakaļ.

Vilis cēlās augšā grīļīgām kājām, kaut ko nesakarīgu murminādams, izstreipuļoja laukā.

- Kā tu viņu mājā dabūsi? - Marģers noskatīdamies zobgalīgi noprasīja.

- Vai tad jādabū? - Melisa atsvieda. - Lai pūst tepat, kādā Puisiku žogmalā.

- Vai, cik tev ļauna sirds!

- Ko tu zini par manu sirdi? - viņa atvaicāja, valšķīgi pasmaidīdama. Runādamies viņi bija izgājuši ārā un ap­stājušies pie ceriņkrūma ar lieliem, piebriedušiem pum­puriem. Marģers paspēra soli tuvāk, bet Melisa strauji at­rāvās, skaļi pasauca puisēnu un abi aizgāja, negaidīdami Vili. Pēc brīža viņš aizklunkurēja pa taciņu nopakaļ.

"Ko tu zini par manu sirdi?" viņa bija teikusi. Savāda pieskaņa bija Melisas balsij. Varbūt viņš drīkst uzzināt ko vairāk? Eh, ja varētu aiziet uz Rudzīšiem! Bet Aldona jau nāca, uzsvārci uzvilkusi, un sauca, lai arī viņš dodas pie saviem lopiņiem, visi grib vakariņas.

Lai gan Aldona bija iebildusi: "vēlāk es pati", Zigrīda žigli vāca nost no galda traukus, Lauma vanniņā tos maz­gāja. Indulis pētīja grāmatas lielajā sekcijā. Zigrīda, to pa­manījusi, apvaicājās Laumai, vai neesot kaut kas par lauksaimniecību.

- Galvenokārt tādas vien mūsu mājā ir un vēl dažādi žurnāli, kaut kas no literatūras atrodas manā istabā. Var­būt parādīt?

- Nē, nē, mums vajag par zemes kopšanu un kaut ko tamlīdzīgu. Arī par lopkopību. Elvīra man sola telīti. Si­vēnu arī pirkšu.

- Es iedošu jums lauksaimniecības enciklopēdiju. Čet­ras biezas grāmatas. Tur visas gudrības iekšā, - Lauma apsolīja.

Pēc pusstundas Apogi aizbrauca. Aldona ienākusi ap­vaicājās, vai kaut ko no talkas labumiem iedevusi līdzi. Lauma teica, prāvu gabalu biezpienmaizes un rausīšus. Viņa cerot, māte neņemšot ļaunā, ka iedevusi arī viņas grāmatas, lai mācās zemi kopt.

- Ak, svētā Dievmāte, tie tak visīstākie bruģa zemnie­ki! - Aldona sāka smieties. - Nostāsies vagas galā ar grā­matu rokā. Prasi, vai miezi no kvieša māk atšķirt!

Vēlāk viņa to atkārtoja Marģeram, piebilzdama, ka Melisai ir tēvs un māte, tomēr put laukā, ar vecāku pado­mu vien nepietiek, jāprot pašam strādāt.

- Ja Vilis nedzertu, Melisa neizputētu, - Marģers iebil­da. - Man viņas žēl.

- Vai žēl vien? - Aldona kodīgi noprasīja. Marģers ne­atbildēja. Tas nebija tikai žēlums, tas bija kaut kas cits, daudz satraucošāks, viņš to bija aptvēris mirklī, kad abu pirksti zem ūdens saskārās. Kā elektriskās strāvas trie­ciens izšāvās cauri augumam.

4. nodala

»

1.

Bija gaišs, cīruļu dziesmu pieskandināts rīts, kad Kār­lis gāja uz Rudzīšiem. Gāja un domāja, ka vārds vairs ne­atbilst mājām. Acis nepriecēja rudzu lauka košais zaļums kā viņa bērnības pirmajās atmiņās. Tagad rudzus šaipu- sē nesēja, vienīgi Puisiku zemē bija kupli sazēluši ziemas kvieši. Rudzīšu laukos jau parādījušās ušņu robainās la­piņas. Vasarā violetajos ziedos dūks bites. "Nav ļaunuma bez labuma," Kārlis nodomāja, un viņa mute savilkās rūgtā smīnā.

Tajā tālajā pavasarī vecāki, braukdami uz dievkalpoju­mu, paņēma līdzi mazo Kārlīti. Zirgu viņi atstāja pie tēva māsas Irmas Rudzīšos, uz saiešanas namu gāja kājām. Vienīgais, kas zēnam palika atmiņā, bija skaistā dziedā­šana. Sludinātāja teikto viņš nesaprata. Pēc pusdienām tante viņu sūtīja laukā, lai paskraida. Rūdolfs, viņas dē­lēns, tikko mācījās savām kājelēm staigāt, tas vēl nebija rotaļu biedrs. Aiz lielā šķūņa zēns ieraudzīja līdzenu, za­ļu lauku, ko klāja mīksta zālīte. Tā tīkami kņudināja ba­sās pēdiņas, kad viņš, nometis jaunās kurpītes, kas ne­daudz spieda, palēkdamies skraidīja. Viņu bija pamanīju­si māte un dusmīgi uzsauca: