Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Milda Geidāne

Pie mums Čusnakciemā

Viena traka nedēla

NE VISAI NOPIETNS KRIMINĀLROMĀNS

1.

Viss sākās dzidrā, saulainā rudenīgā dienā, kad zemi kā balts palags pārklāja naktī uzkritusi salna. Cusnakciema policists Andris Kāpostiņš, slaiks jauneklis nedaudz pāri divdesmit gadiem, ieturējis sātīgas brokastis, projāmejot mīļi nobučojis savu sieviņu Zaigu, žiglā solī devās uz pa­gastmāju. Saklausījis gaisā dzērvju klaigas, viņš apstājās un, galvu atgāzis, skatieniem pavadīja putnu kāšus, kuri aizslīdēja pāri mežam uz dienvidu pusi. Šai mirklī sirdi kā pele graudus apcirknī sāka skrubināt ilgas pēc tālām ze­mēm un neparastiem piedzīvojumiem. Pēdējā mēneša lai­kā, kopš viņš te strādāja, dzīvīte kļuvusi pavisam vienmu­ļa un apnicīga.

Savā darba kabinetā ienācis, viņš vispirms pārlūkoja tik­ko atnesto pastu. Nebija nekā interesanta, tikai atbilde Brigenu Jāņa lietā, ko pagaidām varēja atlikt sāņus un pār­šķirstīt avīzes, jo pasaule bija pilna satraucošiem notiku­miem. Plosījās maniaki, kuri laupīja sievietes un bērnus, citur teroristi spridzināja ēkas un lidmašīnas ar visiem

cilvēkiem, veikli blēži vientiesīgiem ļautiņiem izkrāpa lie­las naudas summas un mācēja izvairīties no tiesas, puiše­ļi zaga automašīnas un triecās ar tām kokos, notika visā­das mīklainas slepkavības. Bet Cusnakciemā, kur liktenis un priekšniecība viņu nolikuši, nekā tamlīdzīga nebija. Ne­viena līķa, pat nevienas nopietnas zādzības.

Pirms pāris nedēļām pašā nakts melnumā tika atlauz­ta atslēga Jāņa Brigena pagrabam, aiznestas zaptes bur­ciņas un marinēti gurķi. Dusmīgais vīrs, pie Andra atnā­cis, skaļā balsī šķendējās, apgalvoja, ka vainīgi brāļi Trimpliņi, Tedis un Ludis, mūžīgie bezdarbnieki un slais­ti. Dūri uz galda sizdams, pieprasīja, lai uzsāk izmeklēša­nu. Andris palūdza viņu savaldīties, uzrakstīt iesniegumu, norādīt zaudējuma apmērus. Izrādījās, ka pati vērtīgākā un dārgākā manta bijusi atslēga.

Kaut Andrim nebija sankcijas izdarīt oficiālu kratīša­nu, viņš aizgāja pie brāļiem. Viņi dzīvoja ciemata nomalē pie upītes, mājele atgādināja prāvāku suņu būdu. Tedis, augumā dūšīgākais, bija apmēram Andra gados. Ludis ne­daudz jaunāks un sīkāks. Abi skatījās viņā nevainīgām zilām actiņām un apgalvoja, ka Brigena pagrabam pat tu­vumā nav bijuši. Kādēļ viņiem jāzog gurķi? Pašu dārzā iz­audzis tāds lērums, ka nezina, kur likt. Tiešām, kad pa­lūkojās apkārt, pie mājeles bija neliels apstrādāts zemes gabaliņš. Laikam brāļi nemeloja.

Brigena iesniegumu viņš nosūtīja uz rajonu, nu pienā­kusi atbilde, ka zaudējuma summa pārāk maza, lai varē­tu ierosināt krimināllietu. Droši vien, to uzzinājis, Brigens būs vēl dusmīgāks nekā pēc zādzības atklāšanas, taču An­dra spēkos nebija ko mainīt.

Otrs cilvēks, kurš uz Andri tagad turēja greizu prātu, bija Fricis Vējzaķis.

Viņš iegāzās Andra kabinetā pirms dažām dienām. Lie­la auguma, sarkanīgu, saulē iedegušu un vējos appūstu se­ju, skaļu bļaurīgu balsi, kas pieskandināja nelielo telpu plāja vaļā savu nelaimes stāstu:

- Lejasmeijeru Liene, tā nolādētā kazu veceni'. Ini vrl- la vecāmāte viņu rauj, mani galīgi izputinmuni It.mkmts klāt, kā dēlu izskološu? Tagad boz liie/n imilui tu nevar.

- Nomierinieties un izstāstiet sakarīgi, kas noticis! Vispirms apsēdieties! - Andris centās runāt laipni un savaldīgi.

- Viss mans iecerētais bizness pagalam, - krēslā noslī- dzis, Vējzaķis notaurēja. - Vesels tūkstotis plūmīšu. Par katru nākamā pavasarī divi laši dabūtu. Ko tagad? Tie ne­šķīsteņi visām galotnītes apkodījuši, izlauzījuši. Pa to lai­ku, kamēr biju līdz pilsētai aizbraucis. Abi ar sievu. Bet suns pie ķēdes. Tas varēja riet vai galu dabūdams. Tie sā­tana kustoņi tikai ļipas paškurinās.

- Bet kā jūs zināt, ka kazas vainīgas? - Andris nopra­sīja. - Vai kāds tās jūsu dārzā redzēja?

- Neviens neko nav redzējis. Bet pēdas taču palikušas. Un spiras arī.

- Ja tās bija nevis kazas, bet stirnas? Mežs te tuvu.

- Vai tu, policist, mani par muļķi turi? - Vējzaķis atkal iebrēcās. - Meža malā izaudzis, divdesmit gadus kolhozā par zootehniķi nostrādājis, medībās gājis, vai domā, ne­pratīšu atšķirt mājas lopa un meža zvēra pēdas? Par sve­šas mantas tīšu bojāšanu draud sods, es likumus zinu.

Andris pasniedza viņam papīra lapu, lai uzraksta iesnie­gumu. Brīdi telpā valdīja klusums. Kad Vējzaķis bija bei­dzis rakstīt, Andris izlasīja un iebilda, ka nav pareizi no­tikušajā vainot Lieni Lejasmeijeri no Liepiņu mājām, ja nav ne viņu, ne tās kazas savā dārzā redzējis. Lai raksta vēlreiz un tikai pavēsta, kādu postažu dārzā atklājis. Var izteikt aizdomas, bet nevar kategoriski apgalvot.

- Tagad tu nāksi man līdzi un aprēķināsi zaudējumus! - Vējzaķis bargā balsī pavēlēja.

- Aiziet un apskatīties to skādi varu, taču zaudējumu aprēķināšana neietilpst manā kompetencē, - Andris no­teica. Bija grūti vēl ilgāk paciest saniknotā vīra bļaustīša­nos. Tuvojās vakars, nekā cita ko darīt nebija un viņš de­vās tam līdzi. Viņi nosoļoja pa galveno ielu gabaliņu uz meža pusi, tad caur glītiem, kārtīgiem koka līstīšu vārti­ņiem iegāja baltas silikātķieģeļu mājas pagalmā un tālāk dārzā ar augļu kokiem un ogulāju krūmiņiem. Aiz tiem garās dobēs sastādītas viciņas, tās laikam bija jaunās plū- mītes. Kāda daļa no tām izmīņātas, apgrauztas, palicis ti­kai stumbeniņš, mīkstajā zemē redzamas iespiestas sīkas šķeltnadžu pēdas. Viņš saprata Vējzaķa sašutumu. Taču ne jau visas plūmītes bija nopostītas, kā viņš apgalvoja. Kāds bija kazas aiztrencis prom.

Andra vērīgās acis pamanīja, ka stiepļu žogam aiz dār­za trūkst krietna gabala, bet aiz tā klajš lauks, laikam ga­nības.

- Jūs pats vainīgs, kustoņi te varēja ienākt kā pa pla­tiem vārtiem, - Andris noteica, uz žoga pusi norādīdams.

- Jā, daži stabiņi bija izpuvuši, pēdējā vētra tos sagā­za, - Vējzaķis sāka taisnoties. - Nepaguvu jaunus ierakt, žoga sietu pienaglot. - Tad iebaurojās kā vērsis: - Vai Lie­nei kāju nav, tos nešķīsteņus no mana dārza izdzīt? Var­būt tīšām ietrenca? Par to dārgi samaksās!

- Saskaitiet, cik īsti jums plūmīšu nopostīts, un papil­diniet savu iesniegumu, - Tas bija viss, ko Andris toreiz varēja pateikt.

Turpmākajās dienās nekas sevišķs neatgadījās. Piekt­dienas vakarā viņam vajadzēja ierasties kultūras namā, lai uzmanītu kārtību diskotēkā. Direktore Jautrīte uzai­cināja, tas bija amata pienākums. Taču arī tur nebija īpa­šu notikumu. Daži puišeļi sakāvās, nācās izšķirt, bet, tā kā lielāki miesas bojājumi par zilumiem zem acs nevienam neradās, viņš zēnus nostrostēja un palaida vaļā. Vēlāk pa­ši salīga mieru.

Andris joprojām pārlapoja avīzes, par garlaicīgo dzīvi prātodams, kad pie durvīm pieklauvēja. Viņa aicinājumu izdzirdusi, tās vēra padzīvojusi sieviete. Mirdzu Steiguti viņš nedaudz pazina, jo kopā ar vīru Gustavu viņa dzīvo­ja tajā pašā daudzdzīvokļu mājā, tikai otrajā stāvā, bet vi­ņam pagasts ierādīja dzīvokli trešajā. Par Mirdzu zināja, ka kolhozā bijusi ievērojama sieva, galvenā grāmatvede, bet tagad ziemās pelnījās, kurinādama kultūras nama krāsnis. Veclaicīgajā ēkā centrālā apsildīšana nebija ierī­kota. Gustavs saņēma invalīda pensiju, jo viņam ārsti at­klājuši nopietnu sirdskaiti. Zaiga vienudien pastāstīja, ka Mirdza ik nedēļu braucot uz pilsētu, kur svara vērotāju pulciņā cīnoties ar liekajiem taukiem, apvaicājās, varbūt arī viņai piebiedroties? Apaļumu esot mazliet par daudz. Tad viņš noskaitās un pateica, ka ar slotas kātu vienā gul­tā neliksies, visvairāk viņam patīk Zaigas mīkstumiņi. To atcerējās, raugoties Mirdzas kārnajā augumā, ko apņēma pārāk plata tumšzaļa jaka, apvītušajā sejā, kur ļenganie