M. Ibrahimbekovs: LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

M.Ibrahimbekovs

LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

STĀSTS

Ja cilvēkam tēvs strādā par milicijas priekšnieku, tas, manuprāt, ir ļoti labi. Turklāt nevis par kādas rajona nodaļas, bet gan par visas pilsētas milicijas priekš­nieku. Un ja viņš ir ari labs cilvēks kā, piemēram, mans tētis. Protams, arī viņam piemīt šādi tādi trūkumi. Vecmāmiņa apgalvo, ka neviens cilvēks pasaulē nav bez vainas, bet es domāju tā: trūkumi, kas piemīt manam tētim, ir visai nelieli un tikai divi. Pirmais: viņš pārāk maz uzturas mājās — ne vairāk kā dažas stundas dien­naktī, vakaros es bieži aizmiegu, viņu nesagaidījis. Otrs, jā, otrs trūkums, man šķiet, ir sliktāks nekā pir­mais: mājās tētis visu laiku klusē, reizēm noglauda man galvu un pajautā, kā iet skolā, pārmij pāris tei­kumu ar vecmāmiņu un pēc tam visu vakaru nerunā vairs ne vārda. Patiesību sakot, no vakara daudz nav atlicis, līdz pusnaktij vēl stundas pusotras vai divas. Pat ēdienreizēs tēvs klusē. Es to arī saprotu, jo viņam ar mani nav ko runāt, tāpēc ka pieaugušajiem ir savas intereses, man — savas, tas ir skaidrs, tomēr nez kāpēc šķiet ļoti aizvainojoši, ja tēvs sēž un klusē un viņa iz­skats liecina, ka tēva domas ir aizklīdušas tālu prom, varbūt viņš pat neredz mūs ar vecmāmiņu šajā brīdī.

?

Taču, šis sīkās vainas neņemot vērā, jāatzīst, ka mans tētis, protams, ir vislabākais no visiem manu paziņu vecākiem. Dimas Rasulova tēvs bez vārda runas noper dēlu ar siksnu par vismazāko pārkāpumu. Vienu reizi es pats to redzēju. Tanī dienā viņš īgni atņēma manu sveicienu un tūlīt prasīja Dimam dienasgrāmatu. Bet Dimam tajā divi divnieki — vēsturē un literatūrā. Mans draugs ļoti ilgi rakājās pa portfeli, viņš bija nosvīdis pavisam slapjš, un rokas viņam trīcēja. Pēc tam es ap­tvēru: mani Dima speciāli uzaicināja sev līdzi, cerē­dams, ka svešu cilvēku klātbūtnē tēvs viņu neaiztiks. Taču Rasulovs nepievērsa man nekādu uzmanību. At­klāti sakot, man ir gaužām nepatīkami, ja par mani neliekas ne zinis.

Taču turpmākie notikumi izvērsās vēl sliktāki. Dimas tēvs apskatīja dienasgrāmatu, brītiņu klusēja un tad teica tādā klusā un svinīgā balsī, kādā esmu dzirdējis cilvēkus runājam vienīgi teātrī vai kinofilmās, jā, var­būt arī bērēs.

— Tu esi nelietis, Dima, nelietis! — Šajā mirklī tēvs izskatījās ārkārtīgi cienīgs.

Pēc tam viņš ar acīm Dimam norādīja uz kaut ko un nopūtās. Sākumā es neaptvēru, kas viņam padomā, bet Dima uzreiz saprata, izgāja gaitenī un paņēma pie sie­nas piekārtu platu un smagu siksnu. Ar to rokās Dima vilkās pie tēva, kas joprojām nekustīgi sēdēja uz krēsla, aiz bailēm zēns taisni vai īdēja, tomēr gāja. Tēvs paņēma no Dimas siksnu un paplēta ceļus, dēls nometās rāpus un iebāza galvu starp tēva ceļgaliem, un tēvs sāka viņu sloksnēt. Pie katra cirtiena Dima iegau­dojās smalkā balsī.

Man tas likās pavisam dīvaini, jo, pēc vi<^ spriežot, Dimas tēvs nemaz nedusmojās, gluži otrādi — izskatī­jās, it kā viņam viss notiekošais būtu pretīgs un viņu māktu liela grūtsirdība.

Es draugam pēc tam jautāju, kāpēc viņš pats gājis pēc siksnas un pats iebāzis galvu tēvam starp ceļiem, it kā tas būtu dabiski. Dima paskaidroja, ka tā ir la­bāk, agrāk viņš mēģinājis izvairīties no pēriena, reiz pat iekodis tēvam, taču no tā nekas labs nav iznācis, tēvs viņu tā nomizojis, ka viņš trīs dienas nav varējis iet uz skolu to svītru dēļ, kas palikušas uz rokām un sejas. Tagad, protams, sāpot jau, bet varot paciest.

Es vaicāju Dimam, vai viņš mīl savu tēvu, taču mans draugs par tādu jautājumu nobrīnījās un teica, ka mīl, tas taču paša tēvs. Bija skaidri redzams, ka viņam mans jautājums šķiet dīvains, viņš varbūt pat mazliet apvainojās.

Taču es nezin kāpēc sāku nīst Dimas tēvu, šis naids saglabājās visu mūžu, ja būtu zinājis, ka viņš ir tāds, neparko nebūtu piedalījies kautiņā viņa dēļ. Tiesa gan, es sakāvos, izpildot Dimas lūgumu, tomēr kautiņš no­tika Dimas tēva dēļ. Tagad es nemūžam viņa dēļ to vairs nedarītu. Taču toreiz saplēsos, kaut arī man ne sevišķi patīk kauties.

Dima bija atnācis pie manis ar pītu somu rokās — viņu bieži sūtīja uz veikalu, reizēm arī uz tirgu — un paziņoja, ka viņš esot cieši nolēmis sakauties ar Vovu Jevtušenko, gribot to darīt tūlīt, nekavējoties, un lū­dza mani, drošs paliek drošs, lai eju viņam līdzi, jo pēkšņi tur var gadīties vēl kāds no Vovas draugiem. Ar diviem, protams, Dima netiktu galā.

Es tobrīd līmēju pūķi, un, patiesību sakot, man ne­kur negribējās iet, tāpēc jautāju Dimam, vai kaušanos nevar atlikt uz kādām pāris stundām. Es viņam paskaid­roju: ja tagad aiziešu, līme sažūs un kļūs nederīga, bet vecmāmiņai nepatīk, ja es viņai lūdzu vārīt klīs­teri divreiz dienā.

Dima šausmīgi apvainojās. Viņš man apgalvoja, ka viņa pašreizējais noskaņojums prasa izrēķināšanos ar Vovu tūlīt, nevis pēc trim četrām stundām, un, ja es — pats tuvākais viņa draugs, uz kura palīdzību viņš ce­rējis grūtā brīdī, negribu viņam palīdzēt, tad viņš kaut kā iztiks bez manis. Un noteica: «Uz redzēšanos!» Viņa izskats tobrīd bija ļoti lepns un neatkarīgs.

Es pametu visu uz galda, palūdzu vecmāmiņu neko neaiztikt, teicu, ka atgriezīšos pēc stundas, un devos līdzi Dimam. Viņš uzreiz kļuva ārkārtīgi priecīgs un sīki izklāstīja man kautiņa plānu. Mani interesēja, kā Dima ar Vovu kausies, jo sen nebiju redzējis Dimu kaujamies ar zēniem, parasti viņš aprobežojās ar bries­mīgiem draudiem. Un pēkšņi — še tev! — nolēmis iz- plūkties ar Vovu, kas mūsu klasē skaitās viens no stip­rākajiem. Atklāti runājot, no Dimas tādu nadzīgumu gan nebiju gaidījis, lai gan, manuprāt, Dimam ar Vovu sen vajadzēja pamēroties spēkiem. Tas bija jādara tā paša Dimas tēva dēļ, kurš strādāja mūsu pilsētas meteo­roloģiskajā stacijā par priekšnieku. Šī meteostacija prognozēja laika apstākļus. Reiz Dima bija mani aiz­vedis uz šo staciju, tur uzstādītas visādas ierīces, un Dima tām visām zina nosaukumus: dažādi barometri, vēja rādītāji, lietusmērītāji. Dimas tēvs tur ir pats gal­venais, reizi mēnesi viņš uzstājas pa radio vai televī­zijā un mūsu pilsētas avīzē iespiež rakstus, kuros iz­klāsta šajā mēnesī gaidāmos laika apstē»iļus mūsu pilsētā un tās apkaimē, turklāt paredz tos diezgan pre­cīzi.

Mūsu klasē Dimas tēvam tūlīt tika dota iesauka — «Brīžam Sniegs un Brīžam Lietus». Tā, protams, ir muļķīga iesauka, bet visiem nez kāpēc iepatikās, un Dimas tēvu sauc tikai šajos vārdos. Sevišķi sajūsmināts par to bija Jevtušenko, viņš katru dienu izdomāja kādu joku: no rīta ierodas skolā, pagaida, līdz salasās visa klase, pēc tam saka kaut ko apmēram tādā garā: «Va­kar pa radio atkal uzstājās Brīžam Sniegs un Brīžam Lietus, apsolīja svētdien pēcpusdienā sausu ledu un plombīru ar zemeņu ievārījumu,» — un pats riebīgi zviedz. Dīvainākais, ka visa klase katru reizi vai mirst aiz smiekliem, arī es nekādi nevaru noturēties nesmē­jies, lai gan ļoti labi saprotu, ka Vova ir šausmīgi stulbs un nevar izdomāt neko asprātīgāku. Taču Dimu, manuprāt, visvairāk sāpina Ļenas smiekli. Līdzko Vova pasaka savu kārtējo joku par Dimas tēvu, meitene sāk smieties vai līdz zemei locīdamās. Visi jau gana izsmē- jušies, klasē ienākusi ģeogrāfijas skolotāja, pirmdienās mums pirmā stunda ir ģeogrāfija, bet pēkšņi Ļena at­kal sāk smieties, un viņai pievienojas visi pārējie, jo nemaz nav iespējams nesmieties, ja Ļena to dara — viņas jautrība ir lipīga. Pat mūsu stingrā ģeogrāfijas skolotāja nespēj nopietni saskaisties par Ļenas uzve­dību, aizrāda gan viņai, taču bez īstas stingrības. Bet es pavisam skaidri zinu, ka Ļenas smiekli Dimu sāpina.