M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Reizēm Ļena runā neiedomājami prātīgi, gluži kā pieaugušie, es nekādi netieku gudrs, kā viņai tas iznāk. Viņa sāka man stāstīt, ka pie cirka kases — to viņa redzējusi, braucot garām tramvajā, — drūzmējoties cil­vēki bariem vien, bet biļešu vairs neesot, visas jau pārdotas. Es jautāju, vai arī to viņa tramvajā redzējusi, ka visas pārdotas, un Ļena atcirta, ka arī to tramvajā redzējusi.

Sapratu, ka tā nedrīkst runāt ar Ļenu, viņa var ap­vainoties, tādēļ pats sāku stāstīt, kāda būs programma; to es izlasīju uz ielas afišā un visu iegaumēju: pirmajā daļā uzstāsies ekvilibristi, akrobāti, burvju mākslinieks Ali Baba un dresēti sunīši, bet otrajā daļā būs atrak­cija — liela dresētu lauvu grupa.

Izlasot afišu, katram ir skaidrs, ka izrādē pats galve­nais būs lauvas. Visa pirmā daļa ir kā kinožurnāls pirms filmas, cilvēki gan skatās to, bet tikai tāpēc, ka nekas cits neatliek, labprāt no tās atsacītos, lai tikai filma ātrāk sāktos, it sevišķi, ja iepriekš zināms, ka tā ir interesanta.

Es izņēmu no plaukta to Brēma sējumu, kurā rak­stīts viss par zīdītājiem, atradu rakstu par lauvām un nolasīju to Ļenai priekšā. Parādīju arī attēlu ar lauvām. Visu šo sējumu es jau sen biju izlasījis. Tagad to pār­lapojām, lai ātrāk paietu laiks līdz tēva atnākšanai un lai Ļenai nebūtu garlaicīgi. Man patīk Brēms, esmu iz­lasījis gandrīz visu — gan par pīļknābi, gan par du- gongu. Ļoti interesanta lasāmviela. Mums ir arī «Dzīv­nieku dzīve», tikai tā nav Brēma grāmata: tēvocis Toļa parakstīja man šo izdevumu, visi sējumi ar zaļiem ap- vākiem un uz katra uzzīmēts vai nu kukainis, vai zvērs, vai zivs.

Es mēģināju šīs grāmatas lasīt, tomēr tās nebija in­teresantas, tādas kā mācību grāmatas. Taču Brēms ir ļoti interesants, viņu lasot, šķiet, ka visi šie dzīvnieki vai nu ļoti ilgi dzīvojuši pie viņa mājās, vai arī viņš pats katru dienu gājis uz mežu vai tuksnesi pie tiem. Tas jūtams pat tajos gadījumos, kad viņš apraksta tā­dus netīkamus zvērus kā krokodilu vai čūsku. Skolā Susļiks reiz teica, ka no mūsdienu zinātnes viedokļa Brēms ir stipri vien novecojis un jaunais izdevums «Dzīvnieku dzīve» ir tieši tas, kas šodien vajadzīgs. Var jau būt, ka Susļikam taisnība, viņš jau ir biologs, to­mēr Brēms man šķiet daudz interesantāks, turpretī jauno izdevumu es tikai vienu reizi pašķirstīju un vairs neesmu to aizticis.

Raksts par lauvām ir ļoti garš. No viena gala līdz otram es to nolasīju Ļenai priekšā — gan to, ka «lau­va pelnīti saucas par zvēru karali», gan to, ka lauvas medī kā pa vienam, tā grupās, un daudz ko citu, bet tētis vēl arvien nenāca. Es paskatījos pulkstenī — tas rādīja jau desmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Biju pārliecināts: ja tētis reiz sacījis, ka mēs iesim uz cirku, tad tā arī būs, viņš nekad nedod tukšus solījumus, un tomēr es sāku uztraukties.

Šajā mirklī zvanīja telefons. Es piegāju, paņēmu klausuli — zvanīja tēvs. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet es zināju, ka tas ir tēvs, šajā laikā mums varēja pie­zvanīt jebkurš, bet man uzreiz bija skaidrs: zvana tētis.

— Tūlīt pie jums aizbrauks tēvocis Toļa, — viņš teica, — ja gribat, viņš jūs aizvedīs uz cirku.

— Vai tad tu nebrauksi? — es jautāju, kaut gan tā­dam jautājumam vairs nebija nozīmes, skaidrs, ka viņš nebrauks. Mans garastāvoklis bija sabojāts.

— Nē.

— Bet tu taču apsolīji, — es atgādināju.

— Tu maldies, es neesmu solījis iet kopā ar jums. Gribēju gan, bet nekas neiznāca.

— Kā tad tā, — es neatlaidos, — tu uzaicināji Ļenu un mani uz cirku, un mēs domājām, ka tu arī nāksi ar mums. — Es runāju, bet jutu, ka viņš manī vairs neklausās, viņu neinteresēja tas, ko es viņam teikšu.

— Atvaino, es esmu aizņemts, — tēvs mani pār­trauca. — Pie manis ir cilvēki. Tātad tēvocis Toļa tūlīt būs klāt. — Un nolika klausuli.

Man vairs negribējās iet uz cirku. Es ari neietu, no parko neietu, ja nebūtu Ļenas. Viņa jau nav vainīga, Tāpēc es neizrādīju, ka mana labā oma ir vējā, bet pateicu, ka tētis nenāks mums līdzi uz cirku, jo viņš ir aizņemts, biļetes mums atvedīs tēvocis Toļa. Vēl piebildu, ka mēs varam braukt uz cirku ar mašīnu, ja Ļena tā vēlas.

Ļena acumirklī aizmirsa, ka mans tētis arī bija taisīs jies nākt uz izrādi kopā ar mums, jo viņa ļoti priecā­jās, ka pēc mums atsūtīs mašīnu. Viņa iesaucās, ka mans tētis ir ļoti laipns, cik tas labi, ja kādam ir tāds tēvs, kas var atsūtīt mašīnu.

Atvadījāmies no vecmāmiņas, bet viņa nelaida mūs prom, iekams nebijām apsolījuši: ja mums biļetes būs pirmajā rindā, mēs katrā ziņā tās apmainīsim vismaz pret trešo vai ceturto rindu, ne tuvāk, jo viņa atceras gadījumu, kad viņa ar nelaiķi vecotēvu un meitām aiz­gājusi uz cirku un tur izrādes laikā zirgs no arēnas uzlēcis uz barjeras un iespēris ar pakavu kādam cilvē­kam pirmajā rindā pa kāju. Līdz šai dienai viņa vēl atceras, kas tās bijušas par šausmām, un devusi sev solījumu nekad vairs nesēdēt pirmajā rindā.

Mēs viņai to apsolījām un gājām ārā gaidīt tēvoci Toļu. Gaidīt patiesībā nemaz nevajadzēja, nepagāja ne minūte, un viņš bija klāt. Es sasveicinājos ar viņu, viņš draudzīgi pamāja arī Ļenai kā vecai paziņai.

Tikko paguvām aizcirst durtiņas, un mašīna jau strauji rāvās uz priekšu. Mēs ar Ļenu atkritām pret sē­dekļa atzveltni. Tātad tēvocim Toļam ir labs noskaņo­jums un tādā veidā viņš man liek to manīt. Viņš brauc ļoti ātri, manuprāt, ātrāk par visiem citiem pilsētā, bet satiksmes noteikumus nekad nepārkāpj. Viņš apgalvo, ka mana tēva mašīnu mūsu pilsētā pazīst katrs autoin- spektors un tāpēc neviens nekad to neaptur.

Pēc tēvoča Toļas vārdiem iznāk, ka no tā cieš vie­nīgi viņš — jābrauc, stingri ievērojot noteikumus, tā­pēc no tādas braukšanas viņš negūst nekādu baudu. Kas tad tā par braukšanu, nepārkāpjot noteikumus! Taču tos pārkāpt arī nav nekādas jēgas, ja zini, ka tu ne ar ko neriskē un par noteikumu neievērošanu nekādu sodu nesaņemsi. Tēvocis Toļa, protams, joko, viņš ir pirmās klases šoferis, turklāt pats arī autoinspektors, es redzēju viņa VAI apliecību.

— Pilsētas milicijas priekšnieks pulkvedis Dagkesa- manskis pavēlēja nodot sveicienu un šīs biļetes, — tē­vocis Toļa teica un pastiepa pār plecu biļetes.

Es uzreiz pamanīju, ka ir trīs biļetes, mans garastā­voklis tūdaļ uzlabojās, neteiksim, ka tas kļūtu ļoti labs, bet vispār uzlabojās. Ja jau ir trīs biļetes, tātad tētis tomēr gribējis nākt ar mums. Kā redzams, ne pā­rāk stipri vēlējies, ja nav nācis, tomēr tāda vēlēšanās viņam bijusi.

— Ai! — Ļena iesaucās. Izrādās, viņa bija pievērsusi uzmanību kam citam. — Cik skaisti, mums ir biļetes direktora ložā. Nekad vēl tur neesmu sēdējusi.

— Ko mēs darīsim ar trešo biļeti? — es jautāju Ļe­nai. — 2ēl, ja tā ietu zudumā, tu pati teici, ka nav iespējams dabūt nevienu biļeti.

Mēs sākām gudrot, kam to atdot, un beigu beigās nolēmām, ka atdosim to Dimam. Lai arī viņš ir zaķa­pastala, tomēr lāga zēns un dievina cirku.

Ļena ierosināja piezvanīt Dimam no telefona auto­māta, kas atrodas pēc diviem kvartāliem uz stūra. Mēs viņam pateiktu, ka aizbrauksim pēc viņa, tikai lai viņš netūļājas un tūlīt iznāk uz ielas. Ļena atkal bija stāvā sajūsmā, kad es viņai teicu, ka mēs piezvanīsim Dimam nevis no kāda stūra, bet tieši no mašīnas. Te jāpiebilst, ka šajā mašīnā patiešām ir telefons un pa to var pie­zvanīt, kur vien grib, jāzina tikai numurs. Šī telefona vienīgais trūkums, ka no tā var zvanīt, bet uz to, tas ir, uz mašīnu nevar ne no viena automāta vai dzīvokļa tālruņa piezvanīt. Noteikti jāzvana uz pilsētas miliciju un jāpalūdz, lai dežurants savieno ar šo telefonu. Tik un tā — telefons mašīnā ir ļoti ērts.