M. Ibrahimbekovs: LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Mēs piezvanījām Dimam, un viņš ārkārtīgi noprie­cājās, ka esam viņu atcerējušies, bet no biļetes attei­cās, jo pats ar tēti braucot uz cirka pirmizrādi. Tieši tā viņš teica: uz pirmizrādi. Pēc tam viņš jautāja, no kurienes mēs zvanot, un mēs atbildējām, ka no mašīnas. Dimka aiz skaudības taisni vai iešņācās. Līdz tam viņa balss bija skanējusi diezgan lepni, kad viņš mums pazi­ņoja, ka abi ar tēvu iet uz pirmizrādi, bet tagad viss lepnums uzreiz bija zudis.

— Vai jūs varat piebraukt pie mūsu mājas un ap­stāties tā, lai es pa logu redzētu, ka jūs patiešām sa­runājaties ar mani no automašīnas? — Dima jautāja. — Ap to laiku abi ar tēti iziesim no mājas un mēs visi reizē brauksim uz cirku.

Dima ierosināja piebraukt pie loga ne jau tāpēc, ka viņš mums neticētu; viņam gribējās vienīgi paskatīties, kā mēs piebrauksim un runāsim ar viņu pa telefonu no mašīnas. Patiesību sakot, tas ieinteresēja arī mūs.

Mēs pieripojām pie Dimas mājas, apstājāmies iepretī viņu logiem un piezvanījām vēlreiz. Tad otrā stāva lo­gos parādījās visa Dimas ģimene un, man šķiet, arī kaimiņi — tur skatījās daudz cilvēku.

Mēs mudinājām Dimu ātrāk nākt ārā un atkal gud­rojām, kam gan varētu atdot lieko biļeti. Ļena teica, ka viņa varētu uzaicināt savu tēti, māmiņa ar māj strād­nieci dzīvoklī rīko lielo tīrīšanu, bet tētis sēž uz tah­tas, kājas pierāvis, un lasa avīzi vai arī tāpat vien garlaikojas.

Ļena piezvanīja uz mājām un uzaicināja lieti uz cirku. Viņš tūlīt bija ar mieru, acīmredzot avīzi jau bija bei­dzis lasīt un pašreiz garlaikojās, tāpēc nemaz nevilci­nājās ar atbildi, tikai pajautāja, uz kurieni viņam jā­brauc. Mēs atbildējām, lai viņš iznāk uz ielas un pie parādes durvīm pagaida, mēs aizbrauksim viņam pakaļ.

Un ko mēs satikām, iegājuši foajē!

Dažreiz dzīvē notiek dīvaina sagadīšanās. Mūsu pil­sēta ir diezgan liela, un, ja savāktu vienkop visas mei­tenes un zēnus, kuri vēlas iet uz cirku, tad to skaits reizes piecsimt, varbūt pat sešsimt pārsniegtu vietu skaitu cirkā. Bet kas te iznācis? Nu, teiksim, mēs ar Ļenu jau iepriekš bijām norunājuši iet, Dima arī ne­jauši šajā dienā atnācis, kaut mēs ar viņu nebijām no­runājuši. Nu bet Jevtuhs? Kā tas iznācis, ka viņš reizē ar mums ieradies cirkā?

Pirmais, ko ieraudzījām foajē, bija Vova: uzvalkā, ar kaklasaiti šis stāv blakus saviem vecākiem. Tūlīt pie viņiem piegāja kā Ļenas, tā arī Dimas tētis un sāka sarunāties; viņi visi ir pazīstami vismaz sešus gadus, jau no pirmajām vecāku sapulcēm.

Mēs visi — Ļena, Dima, Vova un es — kopā mācā­mies no pirmās klases.

Mūs ieraudzījis, Vova mazliet apmulsa, droši vien atcerējās, ka pēc kautiņa mēs vēl neesam salīguši mieru, taču vecāku klātbūtnē neizrādīja, ka esam sa­strīdējušies. Mēs ar viņu pārmijām dažus vārdus, lai vecāki nemanītu mūsu nesaskaņas, citādi sāktu iztau­jāt, mēģinātu vēl samierināt, manuprāt, tas ir pats slik­tākais. Pēc tam paši nemanījām, kā tas noticis, ka esam sākuši sarunāties bez kādas izlikšanās. Tā mēs ar Vovu salīgām mieru. Vecāki turpat pļāpāja, stāstīja cits ci­tam dažādus jaunumus un brīnījās, ka visi dzīvo vienā pilsētā, pašā tās centrā, bet tik reti satiekas cits ar citu. Labi vismaz, ka tagad nejauši sastapušies cirkā uz kādu brītiņu, bet parasti tāda iespēja parunāt rodas tikai reizi ceturksnī vecāku sapulcēs.

Vovas tēvs piemiedza aci un teica ka starpbrīdī tepat var sasaukt nelielu vecāku sapulci. Pilnīgi slepenu sanāksmi, kurā piedalās tikai tēvi. Viņš vēl piebilda, ka tepat blakus cirkam, aiz stūra, ir alus bārs, kur šajā laikā vienmēr dabūjams svaigs alus un pie tā pa­sniedz ļoti interesanti sagrieztus dažādu zivju gabali­ņus; tieši tur varētu sasaukt vecāku sapulci, neatliekot to uz vēlāku laiku.

Viņš, protams, jokoja, un visi saprata šo jautro joku, visi, tikai Vovas māte pat nepasmaidīja, bet iero­sināja tuvākajā laikā visiem sanākt pie viņiem mājās, tas būtu daudz ērtāk nekā kaut kādā alus bārā. Vova nez kāpēc izbijies paskatījās uz tēvu, uzmeta viņam ļoti ašu skatienu, tomēr es paguvu to ievērot.

Dimas tētis nopirka četrus eskimo, atdeva tos dēlam un teica, lai viņš uzcienā biedrus. Tas Dimam ļoti pa­tika, viņš izdalīja saldējumu un lūkojās uz tēvu ar die­vinošu skatienu, bet uz mums lepni. Te atskanēja zvans, un visi izklīda, norunājuši satikties starpbrīdī šajā pašā vietā.

Ļenai direktora loža ļoti patika. Viņa secināja, ka no šejienes viss cirks izskatās pavisam savādāk. Gan arēna šķiet lielāka, gan visa zāle greznāka un skaistāka. Mei­tene apsēdās starp mani un savu tēvu un nepārtraukti grozījās uz visām pusēm.

Man gan šī loža ne visai patika, bija tāda sajūta, it kā visi skatītāji uz tevi vien blenztu, man pat bija ne­ērti visu acu priekšā ēst eskimo, tāpēc es to izmetu atkritumu kastē, kas atradās tepat kaktā. Vēlāk, tiesa gan, šī sajūta man pārgāja, bet sākumā tā šķita, un tas nebija patīkami.

Manuprāt, Ļenai patika sēdēt šajā ložā arī tāpēc, ka te viņu visi varēja redzēt. Viņai tāds raksturs: ļoti patīk, ka viņai pievērš uzmanību.

Tikko iesākās izrādes pirmā daļa, es jau ilgojos, kaut tā drīzāk beigtos un sāktos otrā daļa — ar lauvām. Bet arī pirmajā bija diezgan daudz interesantu numuru. It sevišķi man patika burvju mākslinieks. Viņš parādīja taisni apbrīnojamus trikus. Līdz tam visi skaļi aplau dēja gan ekvilibristiem, gan akrobātiem, gan dresēta jiem sunīšiem. Arī šim burvju māksliniekam dedzīgi aplaudēja. Taču pēc tam, kad viņš m ns parādīja savu pēdējo triku, skatītāji ne tikai aplaudēja, bet spiedza aiz sajūsmas.

Burvju mākslinieks arēnas vidū nolika galdiņu, uz tā novietoja kasti tā, lai visi redzētu, ka ar grīdu kastc- nav savienota. Pēc tam viņš uzaicināja cilvēkus iekāpt šajā kastē. Vispirms vienu savu asistentu, pēc tam otru, trešo. Kā viņi visi šajā kastē spēja novietoties, nemaz nav aptverams. Triku meistaram tas vēl šķita par maz, viņš tur iebāza arī klaunu ar suni. Klaunam nebija ne­kāda sakara ar burvju mākslinieku, tfiņš stāvēja pie barjeras un centās iemācīt savam sunim staigāt pa no­stieptu virvi. Pirms tam dresētie suņi jau bija uzstāju­šies, viņi visi prata staigāt pa virvi, gāja ļoti viegli, turot mutē balansieri, bet šis nekādi nebija piedabū­jams, lai arī kā klauns viņu pierunāja. Tad klauns patf> uzgāja uz virves un rāpus sāka pa to iet uz priekšu un atpakaļ, asti vicinādams, — viņam aizmugurē rēgo­jās aste.

Klauns vēlējās, lai suns, sekojot viņa piemēram, ari sāktu staigāt pa virvi. Dzīvnieks skatījās, skatījās, pēc tam priecīgi sāka riet, nostājās uz pakaļkājām, bet ar priekšējām aplaudēja klaunam.

Mēs ar Ļenu vai beidzāmies nost aiz smiekliem, se­višķi Ļena, viņa ilgi nevarēja rimties, pat starpbrīdī vēl smējās, līdzko atcerējās klaunu un viņa asprātīgo suni.

Tātad burvju mākslinieks, pēc tam kad bija sabāzis kastē savus trīs asistentus, piegāja pie klauna un uz­aicināja viņu arī tiem piebiedroties. Taču klaunam, man šķiet, šī kaste nez kāpēc diez ko nepatika, viņi- droši vien zināja, ka tur iekšā nekas labs nav gaidāms Aiz bailēm nabadziņš sāka činkstēt un teica, ka sūdzē­sies cirka direktoram par burvju mākslinieku, ka šim triku meistaram neviens nav devis tiesības svešus cil­vēkus sasēdināt vienā kastē, ka viņš gan lūdzis no cir ka apdzīvojamo platību, taču ne jau tādu, ar kopējām «ērtībām», un vēl kaut ko tādā garā.