M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS
Здесь есть возможность читать онлайн «M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1981, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детская проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS
- Автор:
- Издательство:«LIESMA»
- Жанр:
- Год:1981
- Город:RĪGA
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS
STĀSTS RĪGA «LIESMA» 1981
No krievu valodas tulkojusi Jautrīte Roze Mākslinieks Gunārs Kļava
LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Pēc tam lielā atrakcija ar lauvām beidzās. Ja kaut kas labs beidzas, vienmēr ir žēl. Un pats sliktākais, ka nekas nav darāms, lai tas nebeigtos. Kaut arī par to domātu jau iepriekš, līdz šis labais sācies. Nekas nelīdz. Tas beidzas. Agri vai vēlu. Tāpat kā kaste ar mandarīniem, kurus mums atveda mana krustmāte, vecmāmiņas otra meita. Kaste bija ļoti liela, taisīta no koka dēlīšiem, un mandarīni tajā kā izlasīti — lieli, gandrīz kā apelsīni, ar dzeltensārtu spīdošu miziņu. Augļu bija tik daudz, ka, paņemot piecus sešus vai pat desmit mandarīnus, kastē to daudzums nemaz nesa-ruka — kā bija, tā arī palika. Šķita, šo mandarīnu mums pietiks visam mūžam. Bet es jau zināju, ka tas ir šķietami un tur neko nevar darīt. Kad visi mandarīni bija apēsti, negribējās nemaz ticēt, ka vēl pavisam nesen šī kaste bijusi pilna ar augļiem. Tagad tā bija tik tukša!
Izejot pēc izrādes uz ielas, tā mums likās pavisam pelēka un neinteresanta, lai gan šodien bija svētdiena, bet svētdienās tā vienmēr cilvēkam šķiet daudz jaukāka nekā citās dienās. Parasti tā ir, bet ne pašreiz, kad tu iznāc no cirka. Cirkā viss bija tik košs un skaists — gan lustras, gan arēna, nožogota ar zilu barjeru, gan sarkanie sēdekļi skatītāju tribīnēs. Par māksliniekiem nemaz nerunājot! Pat skatītāji cirkā izskatījās citādi — visi saposušies, bet pats galvenais — visi smejas vai smaida, nav neviena sadrūmuša vai dusmīga cilvēka.
Līdz trolejbusa pieturai mēs gājām visi kopā un tur atvadījāmies. Vecāki norunāja sazvanīties un pateicās cits citam par patīkamo sabiedrību.
Vispirms ar astoto trolejbusu aizbrauca Dima ar tēvu, pēc tam Vova un viņa vecāki ar trešo. Ļenas tēvs pēkšņi sāka ārkārtīgi steigties, jo atcerējās, ka mājās bija apsolījis tūlīt pēc izrādes nopirkt grīdu vasku. Man vajadzēja apsolīties, ka es rīt ieradīšos pie viņiem pusdienās, un viņš aizsteidzās, bet mēs ar Ļenu lēni soļojām uz manu māju. Gājām un runājām par šo unto. Sākumā spriedām par cirku, bet pēc tam par dzivi vispār. Ļena apgalvoja, ka Dimas tēvs šodien bijis tāds labs tāpēc, ka Dima pagājušajā nedēļā nav saņēmis nevienu divnieku. Viņa vēl piebilda: tas iznācis varen jauki un labi, ka mēs visi negaidot sastapušies cirka, it kā iepriekš būtu norunājuši apmeklēt izrādi kolektīvi. žēl vienīgi, ka mans tētis nebija varējis atnākt. No vienas puses, man bija patīkami, ka Ļena, šķiet, noticējusi, bet, no otras, — ne sevišķi, jo es atkal atcerējos, ka tētis nebija nācis ar mums.
Tā mēs gājām un sarunājāmies, un pēkšņi Ļena man jautāja, vai es atceros savu māmiņu. Kā man liekas, viņai šis jautājums izlauzās pašai negaidot, tas bija redzams no viņas sejas.
Man vēl neviens līdz šim nav vaicājis, vai es atceros māmiņu, un tāpēc jautājums bija tik negaidīts, ka es pat apstājos. Taču padomājis atzinu, ka šajā jautājumā nekā dīvaina nav.
Es pateicu Ļenai visu, kā ir: ka māmiņu nepieminu pārāk bieži, tāpēc ka es viņu gandrīz neatceros — man bija tikai četri gadi, kad viņa nomira.
Atminos vienīgi to, ka viņa bija ļoti skaista un laba. Gs vēl piebildu, ka reizēm redzu māmiņu sapnī, bet no rīta nekādi nevaru atcerēties viņas seju. Agrāk atcerējos, bet pamazām esmu aizmirsis. Zinu tikai to, ka viņa bija ļoti skaista, — un viss.
Vēl es atceros viņas smaržas, pat sapnī tās saožu. Zel, ka nezinu šo smaržu nosaukumu. Ja kaut kur uz ielas sajūtu šīs smaržas, man kļūst skumji, ne tikai skumji, nē — tā ir īpaša sajūta, jo tai pašā laikā man ir arī mazliet patīkami... Tikai uz brīdi top skumji un patīkami reizē, un tad viss ir jau pāri...
Es vēl gribēju pastāstīt Ļenai, ka atceros, kā māmiņa mani peldināja vannā, nez kāpēc ļoti skaidri atceros, kā viņa mani mazgāja vannā ar sārtu ūdeni. Es pat atceros to, kāpēc ūdens bija rozā krāsā ;— no kālija permanganāta, šo vārdu kopš tā laika esmu iegaumējis uz visu mūžu; un pēc tam māmiņa, ietinusi dvielī, aiznesa mani tieši uz gultu.
To visu es nepaguvu Ļenai pastāstīt, jo pēkšņi viņa saņēma mani zem rokas, un tālāk mēs gājām klusēdami . Vēl neviena meitene nav ņēmusi mani zem rokas. Es pat iedomāties nespēju, vai mūsu skolā atrastos vēl kāda skolniece, kura varētu svētdien pašā dienas vidū uz ielas paņemt zēnu zem rokas un tā iet ar viņu! Bet Ļena šodien to izdarīja, un tā mēs gājām līdz pat mūsu mājai.
Vakarā es ļoti ilgi gaidīju pārnākam tēti. Iemācījos visu, kas bija uzdots, pat to, ko uz pirmdienu nemaz nevajadzēja mācīties, un ļoti lēni ēdu vakariņas, taču tas nelīdzēja, vecmāmiņa paskatījās pulkstenī, jau bija pāri vienpadsmitiem, un teica, lai es nekavējoties eju gulēt. Tiklīdz ielikos gultā, momentā aizmigu, pat lāgā nepaguvu ne par ko padomāt. Un tūlīt redzēju sapni. Šķiet, tas bija nevis viens sapnis, bet gan vairāki uzreiz.
Sākumā viss bija kā īstenībā: es redzēju cirku un lauvas, ložu, kurā mēs ar Ļenu sēdējām, redzēju arī pašu Ļenu, tikai es nerunāju ar viņu par cirku, bet gan par ko citu. Pēc tam piepeši ieraudzīju, pareizāk sakot, nevis ieraudzīju, bet sajutu, ka guļu gultā savā istabā un ap sirdi man ir ļoti patīkami un jautri. Kad sāku prātot, kāpēc man ir tik labi, ieraudzīju māmiņu. Viņa noliecās pār gultu un ilgi, ilgi skatījās uz mani. Es brīnījos, ka tik ļoti skaidri redzu viņas seju, lai gan istabā valdīja tumsa. Tā es sapnī brīnījos. Gribēju pat māmiņai to pajautāt, bet nepaguvu, viņa noliecās pavisam zemu, tā ka es sajutu viņas smaržas, un siltām lūpām vairākas reizes mani noskūpstīja. «Manu dēliņ,» māmiņa sacīja, «arlabunakt, šodien tu kļuvi par gadu vecāks.» Viņa sakārtoja man segu un atkal attālinājās.
Un tad es visu atminējos. Šodien taču mana dzimšanas diena — man paliek četri gadi. Pie mums sanācis daudz viesu, visi tik tikko var sasēsties pie galda. Pēc tam visi dejoja, arī māmiņa ar tēti. Bet, atklāti runājot, dejotāji mani sevišķi neinteresēja, jo biju aizņemts, aplūkojot dāvanas, ko tajā vakarā man sadāvināja. It sevišķi man patika tanks. Es to uzvilku un palaidu uz grīdas, tas bija ļoti labs tanks, kas braucot šāva un grozīja torni ar stobru uz visām pusēm .. .
Pēc tam es izdzirdēju māmiņas balsi: «Viņš taču jau guļ,» — un viņas smieklus. Tad pēkšņi redzēju, ka māmiņa, ietinusi mani dvielī, no vannasistabas pa kāpnēm nes augšā uz guļamistabu, bet es smejos, jo man kut. Atkal ieraudzīju viņas seju pār sevi, un viņa man jautāja:
«Vai tu bieži atceries mani?» Taču šoreiz man šķita, ka viņa ir ļoti līdzīga Ļenai, un, ieskatoties vērīgāk, pamanīju, ka tā nemaz nav māmiņa, tā ir Ļena. Pēc tam pēkšņi ieraudzīju tēti. Viņam bija ļoti vāja seja un norūpējies izskats, nekad agrāk es viņu tādu nebiju redzējis.
Sākumā man šķita, ka viņš skatās uz mani, bet pēc tam ievēroju, ka viņš gan lūkojas uz manu pusi, tomēr mani neredz un viņa seja ir ļoti dusmīga. Viņš skatījās un skatījās, es sajutu, ka tagad viņš veras manī, taču viņa seja ir ne tikai dusmīga, bet saniknota un briesmīga. Man likās, tūlīt viņš man iesitīs, es iekliedzos un laidos bēgt… Un pamodos.
Pats dīvainākais, ka gulta zem manis šūpojās, it kā es patiešām mestos prom no tās. Bija jau rīts. Laiciņu pagulēju, man ļoti patīk no rītiem tāpat nomodā pagulēt — tad galvā rodas visādas patīkamas domas. Taču šodien man nemaz negribējās palikt gultā. Es atcerējos savu sapni — visu pilnībā — un nodomāju, ka tas ir bijis neparasts sapnis, tādus es agrāk neesmu redzējis. Tur daudz kas bija savāds: gan tas, ka māmiņai pēkšņi uzradās Ļenas seja, gan tas, ka tētis gribēja mani sist. Līdz šim viņš vēl ne reizi nav mani sitis, pat kliedzis uz mani nav nekad.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.