M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Atveru durvis un skatos — atnācis tavs tēvs. Biju ļoti izbrīnījusies: ne reizi nebija nācis, kad tas bija vajadzīgs, pat ne vajadzīgs, bet pilnīgi nepieciešams. Jebkurš normāls cilvēks uzskatīja par vajadzīgu atnākt ja arī ne katru vakaru, tad vismaz ik pārdienas, bet viņš ne reizi nebija atļāvies ierasties un te pēkšņi ir klāt, iepriekš pat nepiezvanījis un nebrīdinājis par savu ierašanos, it kā pārliecināts, ka es būšu mājās.

Viņš ienāca, pašķielēja uz čemodāniem viesistabā, neko nevaicāja, it kā tas būtu normāli, ka istabas vidū rindā salikti čemodāni. Apsēdās pie galda un klusēja, paldies dievam, ienākot vismaz labdienu padeva! Pēc tam saka man, ka esot nolēmis: man jādzīvo kopā ar jums — ar tevi un tēvu. Redz, viņš tā nolēmis! Es viņam paskaidroju, ka esmu jau nopirkusi biļeti, parīt braukšu prom un dzīvošu pie meitas, viņš paklausījās gan, tu taču zini, kā viņš klausās: it kā viņa priekšā būtu nevis dzīvs cilvēks, bet tukša vieta. Tad viņš pa­ziņo, ka rīt no rīta atsūtīšot pie manis smago mašīnu un krāvējus, lai aizvestu manas mantas uz viņa māju. Es viņam iebilstu, lai velti nesūta cilvēkus, jo es ne­domāju pārvākties uz viņa māju un vispār nesaprotu, kam tas nepieciešams.

«Tas nepieciešams bērnam,» viņš teica. «Zēns jāpie­skata.»

Es saku, lai viņš atdod tevi man, ka ņemšu tevi līdz uz Maskavu, tur visiem būs labāk, arī viņam pašam, viņa dēls būs drošās rokās un viņš varēs nokārtot savu dzīvi, jo ir taču vēl jauns cilvēks, laiciņu pasēros, pēc tam sadomās precēties, agri vai vēlu, bet dzīve prasa savu. Laikam par precēšanos es viņam toreiz velti teicu, pati arī nodomāju, ka viņš var apvainoties, bet pēc tam nolēmu: lai apvainojas, toreiz man viņš likās ļoti nepatīkams cilvēks, tālab arī pateicu.

Viņš tikai pavīpsnāja, tā drūmi pasmaidīja un teica, ka par precēšanos katrā ziņā padomāšot, bet pagaidām man jāpāriet dzīvot pie viņa. Es viņam sāku skaidrot, ka bērnam būs labāk, ja tas dzīvos manā dzīvoklī, ne­vis viņa būdā pilsētas nomalē. Tu taču zini, cik man labs dzīvoklis — pilsētas centrā, dzīvoklī četras ista­bas, visas gaišas, lielas, ar balkoniem, augstiem gries­tiem, ko tur runāt, tāds dzīvoklis kā tavam vectēvam visā pilsētā bija vēl tikai nedaudziem cilvēkiem. Viņš to visu noklausījās un pamāja ar galvu, bet, kad es biju beigusi, teica, ka tā viss patiešām ir, tomēr bēr­nam būs labāk, ja tas dzīvos savā mājā un nekur citur un ka tā ir viņa tēva māja un visdrīzākajā laikā to izremontēšot.

Es centos viņam ieskaidrot, ka arī šis dzīvoklis pie­der bērnam, es netaisos to ņemt līdzi kapā, man tas nav vajadzīgs, bet viņš tikai pavīpsnāja. Un vairāk ne­runāja. Atvadījās un aizgāja. Bet otrā rītā atsūtīja smago mašīnu un krāvējus. Kopš tā laika mēs dzīvo­jam visi kopā.

Vecmāmiņa atkal apklusa un iegrima domās. Droši vien atcerējās visu pagājušo. Viņa pastāstīja man inte­resantus notikumus. Protams, tētis ir mans īstais tēvs. Tagad tas ir pilnīgi skaidrs, labi, ka neviens cits, izņe­mot vecmāmiņu, nezina, cik dīvaina doma man bija ienākusi prātā. Man būtu liels kauns, ja kāds uzzinātu, ka es varēju tā domāt par savu īsto tēvu. No vecmā­miņas gan nekaunos, savai vecmāmiņai varu teikt visu.

— Vecmāmiņ, — es jautāju, — bet kāpēc tad viņš mani nemīl?

— Viņš tevi mīl. Kā tad nemīl, ja tu esi viņa dēls. Un asinis jums vienas. Tu taču viņu mīli?

— Es viņu mīlu gan. Tikai ne par to, ka mums vie­nas asinis. Es viņu mīlu tādēļ, ka viņš ir ļoti labs. Es nezinu uz pasaules neviena cilvēka, kas būtu labāks par manu tēti. Viņš ir pats stiprākais, pats gudrākais, pats drosmīgākais. Lūk, tāpēc es viņu mīlu. Ja viņš vēl labi izturētos pret mani! Varbūt es viņam nepatīku kā cilvēks? Vai arī viņš mani nemaz nemīl. Gadās taču tā, ka neparko nevari iemīlēt cilvēku jau no paša sā­kuma, un tā tas turpinās visu laiku. Bet visticamāk, ka viņam gluži vienalga, vai viņam dēls ir vai nav dēla. Viņš domā tā: ja jau dēls ir, tad par to jārūpējas un jādara viss, kas dēlam vajadzīgs. Viņš to arī dara. Bet mīlēt cilvēku par to vien, ka viņam un tev ir vienas asinis, protams, nevar.

Es nesāku pa i to strīdēties ar vecmāmiņu, jo to darīt būtu veltīgi, ja viņa ko ieņēmusi galvā, tad citu viņai grūti iestāstīt. Cik reižu es, piemēram, viņai neesmu skaidrojis, kas notiek kosmosā, ka uz Mēness jau bi­juši cilvēki. Bet viņa tam netic, iebilst, ka izdomāt va­rot nezin ko gan par Mēnesi, gan par Sauli, šīs pasakas viņa esot dzirdējusi jau bērnībā. Viņa pat ne- lasa avīzes, ja tajās rakstīts kaut kas par kosmosu, bet, ja rāda pa televīziju, tad atrunājas, ka tas ir kino un kino var parādīt visu, ko vien grib. Viņa pati vēl at­ceroties, kā abi ar vectētiņu gājuši uz kino un skatī­jušies filmu «Bagdādes zaglis», tajā parādīts lidojošais paklājs un kā no parastas pudeles izlien cilvēks, un vēl daudz citu apbrīnojamu lietu.

Reizēm man ir žēl, ka vecmāmiņa jaunībā redzējusi šo filmu, jo kopš tā. laika viņa absolūti vairs netic zi­nātnei. Es viņai rādu gan avīžu, gan žurnālu rakstus, bet viņa paliek pie sava — apgalvo, ka to izdomājusi valdība, lai kaut kā izklaidētu cilvēkus. Es vēl esot inazs un to nesaprotot. Es domāju: ja viņai to stāstītu vectētiņš, tad vecmāmiņa gan noticētu, bet tolaik, kad vecaistēvs vēl bija dzīvs, kosmosā neviens nelidoja, tā­pēc viņš vecmāmiņai par to neko nebija teicis.

— Viņš tevi mīl! — vecmāmiņa apgalvoja. — Par to vari nešaubīties. Tikai viņam tāds raksturs. Dvēselē viņš tevi mīl, un tev tas nav redzams.

— Vecmāmiņ! — es iesaucos. — Kāpēc tu tā runā? Tu taču pati stāstīji, ka visi redzējuši, kā viņš mīl mā­miņu. Tātad, ja cilvēks kādu mīl, tas manāms visiem. Tas noteikti ir redzams, pat ja viņš par to visu laiku nerunā.

— Jā, — vecmāmiņa piekrita,.— viņš to ļoti mīlēja. Kad viņš bija kopā ar tavu māmiņu, viņš kļuva pavi­sam cits cilvēks .. . Esmu gatava viņam piedot visu par to, ka mana meita ar viņu bija laimīga. — Vecmāmiņa atkal iešņukstējās, viņa vienmēr briesmīgi satraucas, tikko atminas māmiņu. Kad teicu, ka iešu uz skolu, viņa vienīgi pamāja ar galvu.

Ģeogrāfiju, protams, biju nokavējis, taču uz otro stundu varēju vēl paspēt. Kad piegāju pie skolas, iz­dzirdēju skanam zvanu, tikai nesapratu, vai tas vēsta starpbrīdi vai stundu. Drošības dēļ metos skriešus. Pie­skrējis pie vārtiem, ieraudzīju durvīs stāvam Ļenu. Kā izrādījās, viņa gaidījusi mani.

— Gribēju jau doties pie jums, — meitene teica. — Domāju, kaut kas ir atgadījies. Tu taču vakar ne­teici, ka nenāksi uz pirmo stundu.

— Nekas nav atgadījies, — es atsaucos. — Runāju ar vecmāmiņu.

— Tomēr kaut kas ir noticis, — Ļena padomājusi neatlaidās. — Man šķiet, tev ir slikts noskaņojums.

— Man ir labs noskaņojums, — es atcirtu.

— Ja negribi teikt — nevajag, — Ļena atbildēja un iegāja skolā.

Arī es viņai sekoju. Gāju un domāju, cik viltīga to­mēr ir Ļena, neko nevar viņai noslēpt. Visu uzmin, Reizēm tas ir tīri patīkami, ka viņai tik gaišs prāts. Pašam nekas nav jāsaka.

Zvans, ko es dzirdēju uz ielas, bija skanējis uz stun­das sākumu. Tātad esmu nokavējis arī fiziku. Mēs ar Ļenu aizgājām līdz fizikas kabinetam, tas atrodas ce­turtajā stāvā. Gaitenī vairs nebija neviena cilvēka. Pirms ieiešanas klasē es paskatījos pa spraudziņu dur­vīs, visi mūsējie sēdēja, bet pie tāfeles stāvēja Dima, nepaguvu vienīgi ievērot, ko viņš tur dara, vai viņš izsaukts vai tāpat vien kā dežurants notīra tāfeli. Ļena mani pavilka aiz jostas un teica — ja jau es ne­esmu ieradies uz ģeogrāfiju, tad mums nav nozīmes iet arī uz fiziku, turklāt viņa šodien neko nav iemā­cījusies.