M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Šajā vakarā es likos gulēt ļoti agri. Pat televizoru neskatījos, kaut gan vecmāmiņa paziņoja, ka pusdeviņos rādīs filmu «Grāfs Montē Kristo».

Naktī es pamostos ļoti reti. Parasti, tikko palienu gultā zem segas, esmu jau aizmidzis un drīz pēc tam dzirdu vecmāmuļas balsi, kas mani modina. Tas nozīmē, ka pienācis jau rīts un man jāģērbjas un jāiet uz skolu.

Taču šajā naktī es pamodos, jo pa miegam dzirdēju kaut kādas neparastas skaņas. Pirmajā mirklī man likās, ka esmu pārklausījies. Pat pēc pamošanās es kādu lai­ciņu tā domāju, jo tagad nebija dzirdamas nekādas skaņas, lai klausījos kā klausīdamies. Tikai pēc krietna brīža no tālienes atskanēja lokomotīves signālsvilpieni un elsošana. Tur droši vien mazā lokomotīve manev­rēdama pārvietoja kādu preču vilciena sastāvu. Dienā tādas skaņas nekad nedzird, tāpēc ka dzelzceļš atrodas no mums ļoti tālu, otrā pilsētas malā, bet naktī, kad visapkārt valda klusums, tas ir dzirdams. Es nolēmu, ka miegā būšu dzirdējis tā svilpienus, un taisījos no jauna aizmigt, kad kaut kur — ļoti tālu — atskanēja atkal tā pati skaņa, tagad es zināju pavisam skaidri, ka tas nav pa miegam. Tas bija rūciens! Pat ne rūciens, bet rēkšana, kas skanēja ļoti nikni un reizē arī žēli. Es tūlīt apjēdzu, ko tas nozīmē, un, izlēcis no gultas, skrēju pie loga. Es izdzirdēju dobjas, bet skaidri saklau­sāmas šāvienu skaņas, manuprāt, šāva no automātiem, un cilvēku balsis. Pēc tam vēlreiz atskanēja dzīvnieka rēciens un tūlīt arī aprāvās. Tātad izbēgušie lauvas tomēr ir atrasti un nošauti. Es tikai nevarēju iedomā­ties, kur tas notiek, pat nevarēju noteikt, no kuras puses nāk troksnis, šķita, ka skaņas plūst no visām pusēm uzreiz.

Mani pārņēma ļoti liela vēlēšanās saģērbties un skriet turp, bet tad atcerējos, ka tur katrā ziņā satikšu tēvu, tāpēc tūlīt atsacījos no sava nodoma.

Gulēt vairs negribējās. Es ielikos gultā un pat aizvēru acis, bet miegs nenāca. Laiciņu pasnaudu, pēc tam cēlos augšā, jo biju galīgi pārliecinājies, ka aizmigt vairs neizdosies. Mēness spīdēja tik gaiši, ka pat gaismu nevajadzēja iedegt. Visās istabās un gaitenī bija tikpat kā dienā. Es gudroju, ko man darīt, bet drīz par to vairs nevajadzēja domāt, jo jutu, ka gribu dzert, tāpēc no­lēmu nokāpt lejā virtuvē un izdzert glāzi kompota, kuru vecmāmiņa vakarā izvārīja un ielika ledusskapī.

Uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu vecmāmiņu, aizla- vījos garām viņas istabas durvīm un nonācu pie tēva kabineta. Durvis bija atvērtas, un es ieskatījos telpā. Kā parasti, viss tajā bija sakārtots un gulta saklāta. Pārlaidis acis istabai, tūlīt devos tālāk. Var teikt, pie tēva kabineta durvīm es apstājos tikai sekundi. Tomēr kaut kas no redzētā man iespiedās apziņā, lai gan nevarēju pateikt — kas. Tāpēc, izdzēris kompotu, atkal uzkāpu augšā un iegāju kabinetā. Tur man uzreiz viss kļuva skaidrs — seifa durtiņās bija atslēga. Tāpēc man šajā istabā kaut kas bija licies citādāk nekā parasti. Līdz šim nekad nebiju pamanījis, ka seifā būtu atslēga. Droši vien to atstājusi vecmāmuļa. Tēvs taču nekad neko neaizmirst. Es ilgi svārstījos — atvērt seifu vai ne, būtu ļoti interesanti tajā ielūkoties, pēc tam šaubas iz­gaisa, jo atcerējos, ka man neviens nekad nav aizlie­dzis atvērt seifu. Ja man kaut reizi kāds būtu teicis, ka to nedrīkst darīt, es to nedarītu. Līdz šim neviens — ne tēvs, ne vecmāmuļa — tādu aizliegumu nav izteicis.

No iekšpuses seifs bija nokrāsots gaišzilā krāsā. Izrā­dījās, ka tas ir ļoti šaurs. Uz diviem plauktiem atradās vāki ar dažādiem papīriem, bet pašā apakšā kaut kāds albums. Pistoli es ieraudzīju tūlīt. Paņēmu to rokā un uzmanīgi aplūkoju. Es protu apieties ar ieročiem, pro­tams, ne ar visādiem, bet ar pistoli gan, to man iemā­cīja tēvocis Toļa. Manī radīja izbrīnu, ka tas nav nostā­dīts uz drošinātāja. Pēc tam sapratu, ka tas nemaz nav vajadzīgs, jo, izņēmis magazīnu, ieraudzīju, ka pistole nav pielādēta. Es katram gadījumam pavilku aizslēgu, bet arī tur nebija patronas. Tās atradās blakus koka kastītē. Tepat bija arī rezerves aptvere — pielādēta.

Nezinu, kāpēc, bet katru reizi, turot rokā pistoli, man liekas, ka es esmu pieaudzis un ļoti stiprs cilvēks. Pistoli turēt rokā ir ļoti patīkami. Rokturis tik ērts, ka pats iegulstas saujā. Es būtu gribējis to pielādēt — tāpat vien, lai patrenētos, bet atcerējos, ka tēvs kuru katru brīdi var pārrasties, un, lai gan viņš nav man aizliedzis ņemt pistoli, tomēr es domāju, ka viņam tas diez ko nepatiktu, pareizāk sakot, nepavisam nepatiktu.

Noliku pistoli agrākajā vietā, no kuras biju to paņē­mis — pašā stūrī blakus albumam. Šo albumu redzēju pirmo reizi. Tas nebija nekas īpašs, pats parastākais fotogrāfiju albums. Interesanti, kāpēc tas atrodas šeit? Tie divi kartona vāki ar papīriem ir kādi dienesta dokumenti, tas skaidrs no pirmā acu uzmetiena, bet albums… Es ieklausījos. No ielas neatskanēja ne mazā­kais troksnītis. Atri izņēmu albumu no seifa un atvēru.

Pirmajā lappusē ieraudzīju fotogrāfiju — tētis, māmiņa un viņai klēpī bērns. Ļoti maziņš, ģērbts krekliņā un čībiņās. Nebija šaubu, ka tas esmu es pats. Nekad vēl nebiju redzējis šo savu fotogrāfiju. Mēs visi trīs tajā smaidījām. Es skatījos taisni uz priekšu un smaidīju, māmiņa lūkojās uz mani, bet tētis uz viņu. Droši vien fotogrāfs teicis, ka tūlīt izlidos putniņš, vai arī man parā­dīja kādu zvēriņu, citādi nav saprotams, kāpēc es tā smaidu, jo šajā fotoattēlā esmu vēl pavisam maziņš — ne vecāks par diviem gadiem.

Apskatīju albumā visas fotogrāfijas. Tur gadījās arī nepazīstamas sejas, bet gandrīz katrā es atradu vai nu tēti, vai māmiņu, visbiežāk gan abus kopā. Un visos fotoattēlos tētim bija ļoti priecīga seja. Ne jau nu visur viņš plati smaidīja, smaids bija normāls, dažās kartītēs tikko pamanāms, taču bija skaidri redzams, ka viņam ir jautrs noskaņojums. Es atcerējos, kā viņš pārvērties pēc māmiņas nāves, un nodomāju — ja viņa būtu dzīva, tētis droši vien izturētos pret mani labāk.

Es apskatīju visas fotogrāfijas, un visās māmiņa izska­tījās ļoti skaista un eleganta. Starp albuma pēdējo lap­pusi un vāku atradās vēstules ar tādām markām, kādu manā kolekcijā nebija. Manuprāt, ne tikai man, nevienam mūsu klasē tādas markas nebiju redzējis.

Sākumā gribēju tās uzmanīgi atplēst, bet pēc tam nolēmu palūgt atjauju vecmāmuļai. Es domāju, ka viņa man to neliegs, lai gan vēstules bija adresētas nevis viņai, bet tēvam — uz aploksnes, ko turēju rokā, bija rakstīts viņa uzvārds. Es izlasīju sūtītāja adresi — vēs­tuli bija rakstījusi māmiņa. Viņa to bija sūtījusi uz Kaļiņingradu, kur tētis atradies komandējumā. To es uzzināju no vēstules. Un pats dīvainākais — gandrīz visa šī vēstule bija par mani. Māmiņa rakstīja tētim, cik liels esmu izaudzis, visus pazīstu un runāju jau dažus vārdus.

Es izlasīju piecas vai sešas vēstules, un visās māmiņa rakstīja tikai par mani. Taču vārdā viņa mani gandrīz nekad nesauca, bet tā vietā lietoja dažādus smieklīgus un maigus mīlināmos vārdiņus. Un tā ikvienā vēstulē. Tikai pašās beigās viņa pastāstīja tētim par dažādiem no­tikumiem mājās un nodeva sveicienus no paziņām un radiem.

Vēstules bija skaidra liecība, ka māmiņa mani ļoti mīlējusi. Tās pierādīja, ka es esmu viņai pasaulē pats dārgākais cilvēks, lai arī vēl mazs un dumjš.

Mani pārņēma savāda sajūta, pārlasot šīs vēstules. No lapām šķita uzvēdām māmuļas smaržas, es vēstules pat paostīju, tomēr nesapratu, vai tās patiešām smaržo, vai tā man tikai šķiet. Man bija ļoti patīkami lasīt māmiņas vēstules. Es paņēmu vēl vienu, izvilku no aploksnes un tūlīt apjēdzu, ka to nav rakstījusi māmiņa, jo ieraudzīju tēva rokrakstu. Viņam ir ļoti stingrs un skaidrs rokraksts, tā ka rodas iespaids, it kā vēstule būtu rakstīta ar mašīnu.