M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Atklāti sakot, man gribējās iet klasē, bet pēc tāda Ļenas paskaidrojuma es tūlīt savu nodomu mainīju. Mēs sākām gudrot, kur varētu aiziet, tomēr neko ne­izdomājām un uzkāpām septītajā, tas ir, pēdējā stāvā. Tur es ieraudzīju, ka jumta lūka ir atvērta. Mēs ar Ļenu pārsteigumā pat apstājāmies. Nekas tamlīdzīgs līdz šim nebija gadījies! Lūka vienmēr bijusi ciet, bet šodien kāds to atstājis vaļā. Interesanti! Acīmredzot saimniecības vadītājs aizmirsis to aizslēgt: uz jumta droši vien kāpj tikai viņš.

Mums tūlīt bija skaidrs, ka tāds gadījums jāizmanto, pa dzelzs kāpnītēm uzrāpāmies augšā un izgājām uz jumta. Te bija ļoti patīkami, ārkārtīgi silts, un no še­jienes redzējām visu mūsu pilsētu. Mēs ar Ļenu piegā­jām pie pašas jumta malas un paraudzījāmies lejā, no lielā augstuma pat elpa aizrāvās.

Mēs pastāvējām mazu brītiņu, bet tad nospriedām kāpt lejā, kamēr saimniecības vadītājs nav atnācis un mūs šeit ieraudzījis. Abi ar Ļenu piegājām pie pašas lūkas, un pēkšņi meitene man sacīja:

— Gribi, es tevi noskūpstīšu? — Un nomutēja mani uz vaiga, viņas lūpas bija ļoti vēsas.

Noskūpstījusi mani, meitene tumši pietvīka un ap­klusa.

Es pašķielēju uz Ļenu un ieraudzīju, ka viņa šodien ir ļoti skaista. Viņa bija uzģērbusi zilu matroža blū­zīti, bet matos iesējusi baltu lenti. Vēl es ievēroju, ka Ļenai ir zilas, zilas acis. Kamēr nebijām uzlīduši uz jumta, es netiku pamanījis, ka tās ir tik zilas. Mēs sa­skūpstījāmies vēl dažas reizes, pēc tam ļ,ena teica, ka es esot ļoti jauks un viņa visu mūžu pret mani izturē­šoties labi. Es gribēju atbildēt un teikt viņai to pašu, bet šajā mirklī ieraudzīju, ka vienā blakusmājas logā parādās kāda sieviete, kuru katru brīdi viņa varēja pa­skatīties uz mūsu pusi. Mēs ar Ļenu aši nokāpām lejā un gaitenī sākām gaidīt starpbrīdi.

Ļena bija pietvīkusi gluži sārta, bet, kad es viņai to pateicu, viņa atbildēja, ka arī es esot šausmīgi sar­kans, es pats jutu, ka man deg vaigi.

Klusībā domāju, ka būtu vēlams, lai līdz starpbrīdim rnūsu vaigi atgūtu agrāko krāsu. Līdz stundas bei­gām mēs ar Ļenu parunājām par šo un to, taču no­tikumu uz bēniņiem vairs nepieminējām, kaut visu laiku par to domājām. Pats apbrīnojamākais — visā šajā laikā, kamēr es mācos mūsu skolā, es nekad, ne­vienu reizi, izņemot gadījumu šodien, neesmu redzējis, ka jumta lūka būtu atvērta. Pēc tam es daudz reižu, var teikt, katru dienu ikvienā starpbrīdī uzkāpu bēni­ņos, taču lūka allaž bija ciet. Tai priekšā bija pat at­slēga, sarūsējusi pilnīgi sarkana. Arī klasē es biedriem īpaši apjautājos, bet neviens nekad nebija redzējis lūku atvērtu. Manuprāt, tā ir apbrīnojama sagadīšanās, ka tajā dienā, kad mēs ar vecmāmiņu 110 sirds izrunājā­mies un es nokavēju otro stundu, Ļena nolēma mani pagaidīt un neiet uz fiziku un tieši šajā dienā un, gal­venais, stundā lūka uz jumtu bija vaļā.

Man liekas, cilvēkam dzīvē klātos daudz grūtāk, ja nebūtu šādas apbrīnojamas sagadīšanās.

Lai gan nākamajā dienā es ierados skolā laikus, to­mēr iznāca tā, ka uz pirmo stundu man neizdevās no­kļūt. Un ne tikai man, bet visai mūsu klasei, precī­zāk — visai mūsu skolai. Skolēni bija ļoti apmierināti, manuprāt, tāpat arī skolotāji. Visi, protams, sagāja sa­vās klasēs, taču stundas nenotika. Tāpēc ka bija atga­dījies vienreizējs notikums. Susļiks teica, ka visas mūsu pilsētas pastāvēšanas laikā — mūsu pilsēta kaut arī nav sevišķi liela, tomēr ir veca — tāda notikuma vēl nav bijis.

Susļiks paredzēja, ka par šo gadījumu rakstīs visās avīzēs, arī centrālajās (vēlāk tā patiešām notika), un tāpēc mums ļoti rūpīgi jāsavācot fakti.

Notikums bija šāds: naktī no cirka bija izbēguši divi lauvas. Abi zvēri izsprukuši vēlu naktī un līdz rītam bija kaut kur paslēpušies. Naktī tos iztālēm bija redzē­jis tikai viens cilvēks — pedagoģiskā institūta stu­dents, un viņš nekavējoties par to bija ziņojis milicim. Taču, kā par nelaimi, šis students bija iedzēris, viņš atgriezies no dzimšanas dienas svinībām, un milicis viņam ieteicis ātrāk doties uz mājām un likties gultā, lai viņam reibumā atkal kaut kas nerādītos.

Students bija sācis strīdēties ar milici, un tas atņēmis jaunajam cilvēkam studenta apliecību un piedraudējis no rīta noteikti paziņot institūta vadībai, ka viņš, bū­dams iereibis, ar muļķīgiem jokiem uzmācies milicim, kurš izpilda dienesta pienākumus.

Bet no rīta pilsētā sākās šausmīgs tracis. Kā izrā­dījās, mūsu pilsēta absolūti nav piemērota, lai pa to skraidītu plēsīgi savvaļas dzīvnieki. Visi bija briesmīgi pārbijušies, it kā būtu izsprukuši nevis divi lauvas, bet vesels bars šo zvēru.

Jau no rīta, izejot no mājām, es nojautu ko nelabu: pa ielām ar mašīnām un motocikliem braukāja miliči, garām pašāvās pat divas trīs vaļējas mašīnas, kurās sē­dēja karavīri ar automātiem.

Es ļoti nopriecājos, ka mana vecmāmiņa neko nezina par izbēgušajiem zvēriem, citādi viņa mani neparko nebūtu laidusi ārā no mājām. Tuvojoties skolai, es ieraudzīju trolejbusu ar izsistiem logiem un ātrās pa­līdzības mašīnu tam blakus. Kā izrādījās, lauvas izskrē­juši krustojumā un tik tikko nav pakļuvuši zem mašī­nas, vadītājs strauji bremzējis, bet viens lauva izbīlī lēcis pret trolejbusu un ar visu ķermeni atsities pret logu. Pasažieri šausmīgās izbailēs metušies kur kurais, un šajā juceklī kāda sieviete ļoti stipri sasitusi seju, ievainoti vēl daži pasažieri, bet ne tik stipri. Pēc šī notikuma lauvas nozuduši. Pēdējo reizi tie redzēti pašā pilsētas nomalē. Tur viņi nogalinājuši vienu suni — dogu. Tas aiz savas muļķības skrējis lauvām pakaļ — kā lai pilsētas dogs zina, ka sunim labāk turēties tā­lāk no lauvām; lauva kādu laiku cieties, bet tad pagriezies un devis sunim ar ķepu tā, ka no suņa slapjums vien palicis.

Visi uzskatīja, ka tas noticis aiz doga pieredzes trū­kuma, bet es nodomāju: šis suns varbūt bija ļoti droš­sirdīgs un, skrejot pakaļ lauvām, ļoti labi saprata, ka iespējamas lielas nepatikšanas. Tagad neviens nezināja, kur lauvas palikuši. Runāja, ka tie slēpjoties kaut kur ārpus pilsētas, varbūt kādā vasarnīcā. Vasara tikko bija sākusies, un gandrīz visas vasarnīcas vēl stāvēja tuk­šas.

Susļiks apgalvoja, ka otra tāda gadījuma mūsu dzīvē droši vien vairs nebūšot un tāpēc mums katrā ziņā jāraksta dienasgrāmata, kurā ļoti precīzi jāreģistrē visi fakti, kas saistīti ar lauvām, sākot ar abu zvēru izbēg­šanas brīdi un beidzot ar momentu, kad tos notvers. Par to, ka lauvas noķers, Susļiks nemaz nešaubījās.

Mēs sākām apspriest, kādai jābūt šai dienasgrāma­tai, bet tieši tad klasē ienāca Marija Isajevna Teruni — mūsu skolas direktore — un paziņoja, lai pēc stundām skolēni neiet uz mājām pa vienam; bērni ies prom visi kopā un skolotāji viņus izvadās visus pēc kārtas pa mājām. Viņa teica, ka pa radio bijis paziņojums, lai bērnus nelaiž vienus bez pieaugušajiem uz ielas, jo var rasties bīstamas situācijas. Tāds paziņojums visiem šausmīgi patika. Kā nu ne — mūsu pilsētā nekad ne­kas tāds nav bijis, un pēkšņi ir bīstami iziet uz ielas.

Visi atkal sāka runāt par dienasgrāmatu, un Susļiks ierosināja, ka tai noteikti jābūt kolektīvai, bet vienam no mums jābūt galvenajam, tādam kā redaktoram, kas atbild par precīziem ierakstiem. Viņš jautāja, ko mēs ierosinām, un mēs par atbildīgo vienbalsīgi ievēlējām Vovu Jevtuhu. Vova pietvīka, uzreiz kļuva augstprātīgs un sāka runāt oficiālā tonī. Viņš sacīja, ka mūsu pienā­kums pirmām kārtām ir ierakstīt dienasgrāmatā tā stu­denta uzvārdu, kurš naktī redzējis lauvas, kā arī precīzu laiku, kad students tos ieraudzījis.