M. Ibrahimbekovs: LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Karavīri atbildējuši, ka viņiem nav dota pavēle un bez pavēles viņi nedrīkst neko darīt, tas ir skaidrs. Tomēr cilvēki nav varējuši rimties, līdz kāds leitnants zaudējis pacietību un ierosinājis, lai kāds no pūļa — viņš to izlaidīšot cauri ķēdei — pieiet pie pulkveža Dagkesamanska, kuram vienīgajam ir tiesības šeit pavē­lēt, un uzdod viņam visus šos jautājumus.

Kad noskaidrojās, ka nav neviena, kas vēlētos parunāt ar tēvu, sašutums pamazām pierima un visi gaidīja, kas notiks tālāk.

Arī tēvs klusēja un laiku pa laikam paskatījās pulk­stenī.

Es visu šo laiku nostāvēju līdzās lauvam, ne uz mirkli neatiedams no viņa, man šķita, ka pagājusi jau vesela diena, bet, kā izrādījās, bija aizritējusi tikai stunda vai mazliet vairāk. Ļoti ilgi valdīja klusums, es pat zaudēju sajēgu, cik ilgs laiks pagājis. Pēc tam izdzirdēju, ka pie mājas pavisam tuvu piebrauc mašīna un drīz pēc tam aiz durvīm, tieši uz lieveņa, kaut kas vairākkārt smagi noklaudzēja; vēlāk es uzzināju, ka zaldāti atlauzuši mūsu kāpņu margas un atvilkuši tās sāņus. Vēl kādu brīdi aiz durvīm skanēja dīvains troksnis un žvadzoņa, pēc tam durvis atvērās, un es ieraudzīju aiz tām nevis lie­veni, kā parasti, bet gan šauru, garu sprostu. Pa tādiem sprostiem-gaiteņiem cirkā zvēri izskrien arēnā. No mūsu priekštelpas šis gaitenis veda nevis uz arēnu, bet savie­nojās ar otru sprostu, nedaudz lielāku, kas bija nostip­rināts smagajā mašīnā, kura ar pakaļgalu bija piebraukta cieši pie mūsu lieveņa.

Aiz sprosta, laipni smaidīdams, lūkojās tas pats dresē­tājs, es tikai nezinu, kam viņš smaidīja — man vai izbēgušajam lauvam. Mājas priekšā vairāk neviena ne­bija. Es speciāli piegāju pie durvīm un caur stiepļu pinumiem palūkojos ārā. Bija tikai smagā mašīna un dresētājs pie tās.

Dresētājs vairākas reizes atkārtoja kaut kādus lauvam domātus vārdus svešā valodā, mēs skolā mācāmies angļu valodu, tā nebija angļu valoda, tomēr es sapratu, ka dresētājs lūdz lauvu ieiet sprostā un apsola viņam par to dažādas patīkamas lietas. Tā arī notika — viņš izņēma no somas, ko turēja rokā, gabalu gaļas, uzmauca to uz dzelzs pīķa, izbāza caur restēm durvīs un sāka lēni kustināt, atkārtodams tos pašus aicinošos vārdus.

Tomēr šāda rīcība lauvu ne mazākajā mērā neietek­mēja, šķiet, gluži otrādi, kaut arī viņš vēl stāvēja zem kāpnēm, āda uz viņa purna atkal savilkās kamolos. Arī šoreiz viņš atvēra rīkli, un viņa kaklā kaut kas nogul- dzēja.

Dresētājs mīlīgā balsī atkārtoja tos pašus nesaprotamos vārdus, viņš droši vien bija pārliecināts, ka agri vai vēlu tie iedarbosies uz lauvu.

Arī es ļoti vēlējos, kaut šie vārdi iedarbotos, jo bai­dījos, ja lauva neieies sprostā un tas būs jāaizved tukšs, tad mūsu lauvam nekas labs nav gaidāms. Arī es sāku lūgties, lai viņš iet sprostā, lūdzu pašiem paras­tākajiem vārdiem. Dresētājam tas nepatika, viņš droši vien nodomāja, ka ar savu iejaukšanos es sabojāju viņa pasākumu, un, lai gan viņš joprojām runāja ar lauvu, smaids no viņa sejas nozuda.

Es pat nepaguvu ievērot, kā lauva izkustējās un lēni devās uz durvīm. Viņš gāja, galvu zemu nokāris un asti piespiedis gandrīz vai pie vēdera. Uz mani viņš nepaskatījās ne reizi, arī gaļai nepievērsa nekādu uzmanību, lai gan tā, griezdamās iesma galā, aiz­šķērsoja viņam ceļu; ar pieri viņš to atbīdīja un pa gaiteni iegāja sprostā, kas atradās smagās mašīnas kra­vas kastē.

Es pat neņēmu ļaunā, ka lauva negribēja no manis atvadīties, es taču sapratu, ka tas ir dzīvnieks, kā lai tas zina, ka jāatvadās. Kā akmens man novēlās no sirds, kad redzēju lauvu sprostā un sapratu, ka tagad šeit sanāks cilvēki; par to man vairs negribējās domāt, jo šausmīgi nāca miegs.

Tā es arī neievēroju, kurš pirmais ienāca pa durvīm, tikko no lieveņa bija novākts sprosts.

Es tikai redzēju, ka māja pienāk pilna ar cilvēkiem, pazīstamiem un tādiem, ko redzu pirmo reizi. Starp ļaudīm bija daudz bērnu no mūsu skolas: arī Ļena, Dima, Vova, taču viņi visi spiedās pie sienas, nenāca pie manis, it kā mēs būtu svešinieki. Bija ieradušies pat skolotāji, par ko es nobrīnījos, jo mūsu skolā ne­viens skolotājs vēl nekad nav nokavējis stundas sākumu, taču šorīt viņi visi noteikti nokavēs, bet tas nez kāpēc nevienu neuztrauca — neviens skolotājs nesteidzās atstāt mūsu mājas. Bija redzams, ka daudz cilvēku drūzmējas arī pagalmā. Visi izskatījās dzīvespriecīgi, un visi man kaut ko vaicāja vai teica, bet es viņos lāgā neklausījos, jo redzēju, ka tēvs ienāk pa durvīm.

Viņš nāca pie manis, un ļaudis viņa priekšā pašķīrās, bet es šajā mirklī domāju, ka tūlīt sāksies pats nepatī­kamākais, lai gan nevarēju iedomāties, ko viņš man sacīs, par tiem vārdiem, kurus es biju teicis viņam.

Es vēlējos kaut kur aizbēgt, lai nebūtu jāsastopas ar tēvu, mani pārņēma pavisam baisma sajūta.

Tēvs pienāca man cieši klāt un paskatījās uz mani, sagatavojies ko teikt, lūpas sakustējās, bet pār tām nenāca neviens vārds, tad pēkšņi, pirms es paspēju ko aptvert, viņš pieliecās, apkampa mani ar abām rokām un piespieda sev cieši klāt. Viņa seja atradās cieši pie manējās, tā viņš stāvēja aizvērtām acīm, neteikdams ne vārda. Arī es klusēju, jo nekādi nespēju atgūties un saprast, kāpēc tēvs ne no šā, ne no tā mani pacēlis. Viņš taču nekad to nebija darījis, nekad nebija mani apkampis! Pat toreiz, tajā vienīgajā ceturksnī, kad man skolā visos priekšmetos, arī mūzikas klasē bija tikai piecnieki! Kāpēc viņš to dara šodien, turklāt svešu ļaužu klātbūtnē?

Es domāju par to un skatījos tēvam sejā, tik tuvu viņu redzēju pirmo reizi. Lūkojos tēvā un brīnījos, ka viņa seja ir nogurusi un pat izmocīta. Lai gan acis aizvērtas, tomēr manāms, ka tās ir nogurušas.

Ta viņš staveja ļoti ilgi, un visi apkartējie klusēja, šķiet, nevienam nelikās dīvaini, ka viņš mani pārāk ilgi tur savās rokās.

Man vēl iešāvās prātā, ka manam tētim patlaban ir ļoti labsirdīga seja, šī doma gan tikai noplaiksnīja apziņā un tūlīt pagaisa, jo izrādījās, ka neko negribas domāt, ja tēvs tevi apkampis un piespiedis pie krūtīm. Ap sirdi top silti, un dvēselē iestājas liels miers. Pat iedomāties nevarēju, ka tas ir tik ārkārtīgi patīkami! Un tad pie mums pienāca vecmāmuļa.