M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Es nolēmu aizslēgt durvis no ārpuses, lai vecmāmiņa, pēkšņi pamodusies, būtu spiesta klauvēt, tad es viņai atvērtu un paskaidrotu, kas noticis, kamēr viņa pati nav ieraudzījusi. Tomēr atģidos, ka mans nodoms nav reali­zējams, jo mūsu mājās nevienām durvīm nav atslēgas, tikai — ārējām. Tad paņēmu vienu no tēva daudzajām kaklasaitēm, ko vecmāmuļa bija salikusi uz galda glu­dināšanai, izgājis no istabas, uzmanīgi aizvēru durvis un ar šo kaklasaiti stingri piesēju durvju rokturi pie centrālapkures caurules.

Lauva vēl arvien sēdēja tajā pašā vietā. Viņš snauda un pannu, šķiet, bija aizmirsis. Laiku pa laikam zvērs atvēra acis, nočāpstināja lūpas un paskatījās uz mani. Viņš to darīja mazliet izbrīnījies, kā redzams, bija pār­steigts, kāpēc es nedodos pie miera, un tad atkal pats aizsnaudās.

Bet man katrā ziņā vajadzēja sagaidīt pārnākam tēvu, lai atvērtu viņam durvis un brīdinātu, ka mūsu māju apciemojis lauva!

Patiesību sakot, tas nebija īstais iemesls, man nemaz, nu nepavisam negribējās gulēt. Es neko nevēlējos, gri­bēju vienīgi tā sēdēt un skatīties uz lauvu, kas man iepretī snauda. 2ēl gan, ka mūsu klases bērni mani tagad neredz. Pēc tam — lai arī kā stāstīsi — neticēs! Daži noticēs, Dima, piemēram, noteikti noticēs, bet daži, piemēram, Jevtuhs, to nedarīs nekādā gadījumā. Šaus­mīgi žēl, ka vajadzīgajā brīdī tevi neviens neredz. Bet, kad nevajag, katrā ziņā kāds ir klāt kā likts. Kā toreiz, kad mēs ar Jevtuha draugu vāļājāmies pa asfaltēto laukumu un atskrēja Ļena. Agrāk nekad viņa nebija nākusi uz to sētas stūri, bet šoreiz ieradās un tieši sliktākajā momentā. Taču šobrīd viņa guļ.

Cik tas būtu vareni, ja Ļena pašlaik atrastos šeit! Vienreizēji! Es vēlētos, kaut mēs vienmēr būtu kopā — lauva, Ļena un es. Jā, un noteikti arī vecmāmiņa. Mēs dzīvotu kaut kur mežā, paši uzceltu mājiņu, mēs ar lauvu katru dienu ietu medībās, nošautu antilopes un bifeļus, bet Ļena ar vecmāmiņu mūs sagaidītu mājās. Un šajā mežā visi no mums baidītos — visi mežoņi cilvēkēdāji, tīģeri un citi lauvas. Reiz viņi mums nozagtu Ļenu un gatavotos apēst, bet mēs ar lauvu dotos meiteni glābt. Cik viņa būtu priecīga, ja mēs visus viņas nolau­pītājus nogalinātu un viņu pašu izglābtu.

Bet ja atbrauktu tēvs… Ja viņš atbrauktu, lai padzīvo mūsu mājā divas trīs dienas, mēs viņam parādītu visu — gan mežu, gan mūsu lauvu, bet pēc tam lai viņš brauc prom. Tēvam droši vien būtu nepatīkami, ka mēs viņu nepierunājam palikt, bet mēs to nedarītu. Mums bez viņa tāpat būtu labi…

Arā jau sāka aust gaismiņa, es paskatījos pulkstenī… Bez piecpadsmit pieci, bet jau manāma rīta blāzmiņa. Savādi: pie debesīm vēl spīd mēness, taču austrumos jau manāms gaišums. Pirmo reizi kaut ko tādu redzu. Interesanti, vai mēness vēl ilgi noturēsies pie debesīm? Kad parādīsies saule, tad gan tas noteikti nozudīs, jā­paskatās, cikos šorīt uzlēks saule.

Es cēlos un gāju skatīties kalendāru, kas karājās virs televizora pie kāpnēm. Norāvu lapiņu ar vakardie­nas datumu un gatavojos noskaidrot saules lēkta laiku, te pēkšņi lauva pielēca kājās. Vienā mirklī viņš bija augšā, it kā nupat vēl nebūtu mierīgi snaudis, un kaklā viņam kaut kas guldzēja, kā burbuļo ūdens katlā, kad tajā vāra veļu, tikai daudz skaļāk. Sākumā es nesapratu, kāpēc viņš tik spēji uztrūcies, bet tad man kļuva skaidrs — pa ielu garām mūsu mājai aizbrauca mašīna, pati pirmā šajā rītā, bet viņam tas ļoti nepatika.

Lauva vēl arvien stāvēja, un kaklā viņam kaut kas burbuļoja, kamēr vien bija dzirdama aizbraucošā mašīna. Kad viss atkal apklusa, dzīvnieks nomierinājās, no jauna nolikās uz sāniem un aizvēra acis. Taču viņa rīklē vēl kādu laiciņu guldzēja. Arvien klusāk un klusāk, bet pēc brīža aprima pavisam. Lauva izstiepies mierīgi snauda, it kā nekas nebūtu noticis, bet man viņa negai­dītā iztrūkšanās un burbuļošana izraisīja dažādas pār­domas. Ja jau viņu tā saniknoja pa ielu aizbraucoša vieglā mašīna, kas gan notiks, kad atbrauks tēvs, viņa automobilis taču apstāsies tepat blakus, tieši pie durvīm.

Es sapratu, kāpēc lauva tā dusmojas, divas dienas viņš ir medīts un medītāji braukuši ar mašīnām. Otrs lauva, kas bija izbēdzis kopā ar viņu, jau nošauts, es taču pats naktī dzirdēju. Tāpēc šis ir tik dusmīgs. Bet, kamēr viņš sapratīs, ka te pārradies cilvēks no darba, nevis at­braucis mednieks viņu nogalināt, viņš var izdarīt nezin ko i Nav nekādas iespējas viņam ieskaidrot, ka tēvam drīz jāpārrodas mājās. No bailēm lauva var izlēkt pa logu un aizbēgt, bet dienā uz ielas viņu agrāk vai vēlāk nogalinās.

Man ienāca prātā, ka neviens tikpat neatļaus lauvam dzīvot pie mums: tam būs pretī gan tēvs, gan vecmā­miņa, tā ka viņu tik un tā vajadzēs nodot zooloģiska­jam dārzam, dresētājs taču teica, ka divi izbēgušie lauvas jānodod mūsu zvērudārzā, tad. jau labāk, lai viņu tieši no mūsu mājām aizved uz turieni, kamēr vēl nekas ļauns nav noticis. Tas ir pat ļoti labi, ka viņu nolēmuši atdot mūsu zvērudārzam, kurš atrodas tepat blakus, katru dienu viņu apciemošu, varbūt mani pat ielaidīs sprostā pie viņa. Tas taču uzreiz redzams, ka viņš pret mani ir noskaņots labvēlīgi. Tagad būtu pats piemērotā­kais laiks viņa pārvešanai, kamēr cilvēki vēl nav pie­cēlušies un netraucē. Lai atbrauc ar sprostu un aizved viņu. Protams, vieglāk būtu, ja viņš paliktu pie mums, bet tas patiešām nav iespējams.

Sākumā es nospriedu, ka izziņu birojā jāuzzina cirka telefona numurs, jāpiezvana uz turieni un jāpalūdz, lai atbrauc pēc lauvas, bet vēlāk pārdomāju, atcerējies, ka vēl ir ļoti agrs un cirkā droši vien nebūs neviena cil­vēka. Turklāt, ja arī kāds tur atrastos, viņš man neti­cētu, pēc baiss manītu, ka es neesmu pieaudzis cilvēks.

Tad nolēmu piezvanīt tēvam uz darbu, varbūt viņš vēl atrodas milicijā, un visu izstāstīt viņam, bet viņš tūlīt varētu sameklēt vajadzīgos cilvēkus gan cirkā, gan zooloģiskajā dārzā. Tikko paguvu uzgriezt numuru, tūlīt kāds nocēla klausuli. Parasti tur atsaucas sievietes balss, kas saka: «Pārvalde,» — tā ir sekretāre, un viņa jautā, kas vēlas runāt ar milicijas pārvaldes priekšnieku. Tikai pēc tam runātāju savieno ar viņu. Tā tas parasti notiek, kad zvanu tētim dienā, bet naktī vēl nekad neesmu viņam zvanījis. Tagad izdzirdu atsaucamies vīrieša balsi: «Dežurants, milicijas kapteinis Kartašs!» Es sasveicinājos ar viņu, paskaidroju, ka šeit runā pulkveža Dagke- samanska dēls, un lūdzu savienot mani ar tēvu.

Manuprāt, kapteinis bija izbrīnījies, ka zvanu tik nepa­rastā laikā, tomēr neko nevaicāja, bet tūlīt pateica, ka pulkveža nav, pusnaktī aizbraucis, lai piedalītos operā­cijā, un vēl nav atgriezies. Es zināju, kas tā par operā­ciju, otrs lauva taču vēl nav atrasts. Tad es lūdzu savienot mani ar tēva mašīnas telefonu. Viņš teica: «Klausos… labi,» — pēc tam kaut kur zvanīja — es dzirdēju, ka viņš runā pa otru telefonu, — un teica, lai viņu savieno ar pulkveža mašīnu. Es pabrīnījos, ka viņš lūdza savienot ar savu telefonu, nevis ar manējo, klausulē kaut kas nokrakšķēja, un pēc tam es izdzirdēju tēva balsi: «Klausos.» Pirms es paguvu ko teikt, dežu­rējošais kapteinis vienā elpas vilcienā izgrūda:

— Runā kapteinis Kartašs. Ar pulkvedi Dagkesaman- ski vēlas runāt viņa dēls.

— Tēti, — es iesāku un apklusu. Nezināju, kā tur­pināt.

— Kas noticis? — tēvs jautāja.