M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

— Nekas nav noticis, — es atsaucos. — Viss kārtībā.

— Kāpēc tu neguli? Kur vecmāmiņa?

— Viņa guļ, — es teicu. — Viņa jau sen guļ un ne reizi nav pamodusies. Es viņu ieslēdzu viņas istabā. — To pateicis, tūlīt nožēloju savus vārdus, protams, tā nevajadzēja sākt. To es sapratu, kad tēvs aiz pārstei­guma pat apklusa; arī es klusēju, jo neviens no mums nezināja, kā turpināt sarunu.

— Kāpēc tu ieslēdzi vecmāmiņu?

— Lai viņa neiznāktu ārā un nepārbītos.

— Kāpēc lai viņa pārbītos? Tūlīt pastāsti, kas tur notiek! No kurienes tu zvani?

— No mājām. No priekštelpas.

— No kā vecmāmiņa var izbīties? Stāsti visu!

— No lauvas viņa var izbīties, — es teicu, un pastās­tīt turpmāko jau bija pavisam viegli. — Es bažījos, ka viņa var pārbīties no lauvas, tas sēž pavisam mierīgs šeit priekštelpā zem kāpnēm, bet vecmāmiņa taču ne­zina, ka tas ir mierīgs, un var nobīties, to pēkšņi ierau­got. Tāpēc es viņu ieslēdzu.

— Tu to visu nosapņoji? — tēvs jautāja. — Kāds tam sakars ar lauvu?

— Nemaz nesapņoju, — es atsaucos. — Goda vārds. Lauva sēž mūsu priekštelpā jau sen, es viņam iedevu ēst, un viņš pašlaik izstiepies un snauž. Es tev piezva­nīju tāpēc, lai tu palūgtu kādam zooloģiskajā dārzā un tas atbrauktu un aizvestu viņu uz zvērudārzu, kamēr cilvēki vēl nav piecēlušies un viņu atkal nobaidījuši.

Sākumā tēvs man nenoticēja, to es manīju pēc viņa balss noskaņas.

— Vai tu vari aizkļūt pie durvīm? — tēvs jautāja un, nenogaidījis manu atbildi, teica: — Noliec klausuli, mēģini nokļūt līdz durvīm un iziet ārā. Tikai nebaidies un, pats galvenais, nesteidzies. Pamēģini durvis pēc tam aizslēgt, ja tajās ir atslēga, bet, ja nav, tad velti neka­vējies. Ātrāk! Ej pie kaimiņiem! Tikai nebaidies! Un nekādā gadījumā neskrien! Nekādā ziņā! Nē. Varbūt dari tā. Līdz virtuvei tev tuvāk. Labāk ieslēdzies virtuvē! Vai tu vari aizkļūt līdz virtuvei?

— Tēti, — es teicu, — tā tu runā tāpēc, ka vēl neesi viņu redzējis. Nekā bīstama nav. Šis lauva ir pavisam mierīgs un pie manis jau pieradis. Lūdzu, pie­zvani uz zooloģisko dārzu . . .

— Dari, kā es tev teicu! Nestrīdies, bet veicīgāk ej uz virtuvi. Es tevi ļoti lūdzu — dari tikai to, ko es tev teicu. Ļoti lūdzu. Ej uz virtuvi. Un nekādā gadījumā nenāc ārā no turienes, lai notiktu kas notikdams. Es braucu pie tevis!

— Tu nemaz nezini, — es mēģināju pārliecināt tēvu, — viņš ir ļoti nobaidīts. Ja es aiziešu, bet tu atbrauksi un manis nebūs, viņš nodomās, ka atbraukuši viņu nogalināt, un tad viņš var izdarīt nez ko!… Es tevi pagaidīšu šeit, priekštelpā, bet tu labāk nepiebrauc ar mašīnu pārāk tuvu pie mājas . ..

— Ej uz virtuvi! — tēvs uzkliedza.

Es nekad nebiju dzirdējis tēvu tā kliedzam, viņam pat balss aiztrūka.

— Nekavējoties uz virtuvi! Es tevi ļoti lūdzu! Ej! Es atbraukšu — visu nokārtosim. Tikai neiznāc priekštelpā. Esi uzmanīgs, es tevi ļoti lūdzu! Nostājies aiz ledus­skapja un nenāc pie durvīm! — Viņš pārtrauca sarunu un atvienoja telefonu.

Es noliku klausuli un apsēdos vecmāmiņas atzveltnes krēslā. Kad nočīkstēja atsperes, lauva atvēra acis, bet tūdaļ tās atkal aizvēra. Tiklīdz apsēdos šajā krēslā — tas ir ļoti liels, pārvilkts ar mīkstu ādu, ar augstu, apaļu atzveltni, cilvēks šādā krēslā pilnīgi pazūd, — tiklīdz es tajā apsēdos, man tūlīt uznāca miegs, plaksti paši vērās ciet, kaut arī centos turēt acis vaļā, lai pirms tēva pārnākšanas neaizmigtu. Laikam tomēr biju iesnaudies, jo, pēkšņi uztrūcies, manīju, ka ap mani notiek kas šausmīgs. Griesti ar lielu troksni šķita gāža­mies man uz galvas. Es krēslā spēji sarāvos, miegā neko lāgā nevarēju saprast. Pēc tam uzreiz atjēdzos.

Lauva vairs negulēja uz grīdas. Viņš stāvēja, izslējies visā augumā, āda uz viņa muguras raustījās, it kā pa to plūstu elektriskā strāva, bet aste svaidījās uz vienu un otru pusi, katru reizi ar galu iebelžot pa sāniem. Rīkle bija plaši atplesta, žokļi it kā speciāli atrauti cik iespējams tālu viens no otra, tā ka bija redzami visi ilkņi un aukslējas — sārtas, ar tumšām joslām. No viņa rīkles atskanēja briesmīgs rēciens, kurā izskanēja viss viņa naids un bailes. Āda raustījās arī uz purna, it sevišķi zem ūsām, tur tā savilkās pat kamolos, bet acis bija plaši atvērtas, un tajās liesmoja dzeltena uguns.

Es sapratu, kas noticis, kad ārā uz ielas aizcirtās mašīnas durtiņas. Vispirms vienas, pēc tam vēl dažas. Bet es taču biju lūdzis tēvu, lai nepiebrauc tik tuvu pie mājām! Tagad lauva droši vien nodomāja, ka atbrau­kuši tie mednieki, kas dzinās viņam pakaļ, lai viņu nonāvētu.

Izdzirdējis uz kāpnēm tēva soļus, es tos uzreiz pazinu un piegāju pie durvīm, lai tās atslēgtu un palūgtu viņu labāk nenākt iekšā, kamēr nav atbraukusi mašīna ar sprostu. Man piepeši radās nojausma, ka lauva aiz bai­lēm pēkšņi var uzbrukt tēvam, ja viņš šobrīd nāks istabā.

Vēl arvien skanēja lauvas rēcieni, no tiem drebēja logu stikli. Es atslēdzu durvis, kas uzreiz atvērās, jo no ārpuses tās kāds stipri pagrūda. Uz sliekšņa stāvēja tēvs ar loti bālu seju, tajā nebija ne pilītes asiņu,^ bet viņam aiz muguras es pamanīju vēl dažus cilvēkus miliču un karavīru formas tērpā. To visu es redzēju kaut kā neskaidri, bet, ko saskatīju ļoti skaidri, — tie bija automāti. Visi atbraucēji turēja rokās automātus. Sapratu, ka viņi ieradušies, lai nošautu lauvu. Man uzreiz bija skaidrs — viņi domā, ka te atrodas nikns, bīstams zvērs, kas nekavējoties jānogalina. Sapratu, ka viņi to tūlīt izdarīs, vēl mirklis — un atskanēs šāviens, pirms paspēšu paskaidrot, ka lauva nevienam netaisās uz­brukt.

— Tēti, nešauj! — es iebrēcos no visa spēka, lai pār­kliegtu lauvas rēkšanu, un atgrūdu pret lauvu pavērsto automāta stobru. — Nenogalini viņu!

Taču tēvs nemaz neklausījās. Pēc viņa acīm redzēju, ka tūlīt viņš nospiedīs gaili.

— Veicīgāk ārā! — tēvs uzsauca.

Viņš satvēra mani ar kreiso roku un rāva uz izeju, bet es paguvu izlocīties, un viņa roka nokrita no mana pleca. Ar mokām noturējos kājās un parāvos sāņus, pirms viņš paguva satvert mani vēlreiz. Es atlēcu priekš­telpas vidū un nostājos starp tēvu un lauvu. Tuvāk lauvam, gluži līdzās tam.

Es jutu, ka ienīstu savu tēvu, ka viņš neko nesaprot, ienīstu par to, ka viņš pat negrib uzklausīt, ko es vēlos viņam teikt, par to, ka viņu nekad nav interesē­jis, ko es domāju un gribu viņam teikt. Sakodu zobus. Aiz lielām dusmām man gribējās kliegt pilnā kaklā. Taču es to nedarīju, pateicu viņam vienīgi šādus vārdus:

— Liec mūs mierā! Ko tu gribi no mums? Es tevi ienīstu. Labāk lai nošauj tevi, nevis lauvu! — Es ne­kliedzu, es viņam to neteicu pat pārāk stiprā balsī, bet viņš visu dzirdēja, lai gan lauva rēca tikpat skaļi kā līdz šim.

Tēvs pagriezās un izgāja, cieši aizvēris durvis. Taču pirms iziešanas viņš mirkli pastāvēja un paskatījās uz mani tā, it kā redzētu mani pirmo reizi. Viņa sejas izteiksme kļuva pavisam dīvaina. Bija redzams, ka viņš vairs nedomā par lauvu, viņam prātā pavisam citas domas. Jā, manam tēvam bija ļoti savāda seja, pirms viņš izgāja.

Kad viņš bija aiz durvīm, es nodomāju, ka ar viņu tā vēl neviens nav runājis un to viņš man nekad nepiedos.

Un, lai gan man bija vienalga, vai viņš piedos vai ne, es pēkšņi sāku raudāt. Aizgāju, apsēdos krēslā un sāku pinkšķēt.