M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Lauva rēca, visa miesa viņam raustījās, it kā zem ādas būtu tērauda atsperes kā vecmāmiņas krēslam un tās saraudamās un izstiepdamās raustītu ķermeņa ādu, bet aste sitās pret sāniem un muguru, it kā lauva gribētu apklust, bet nekādi nespēj to izdarīt, tāpēc dus­mojas un no visa spēka šausta sevi ar asti.

Pamazām lauva tomēr nomierinājās, rēcieni kļuva klu­sāki, bet tad es izdzirdu kliedzienus un durvju dauzī­šanu otrajā stāvā. Tā taču vecmāmiņa! Pamodusies un droši vien šausmīgi pārbijusies. Viņu biju pavisam piemirsis!

Lauva uzreiz apklusa un skatījās augšup, acīmredzot pilnīgi apjucis. Es piegāju pie kāpnēm un pakāpos jau pāris pakāpienu, bet tad apstājos. Man iešāvās prātā — kamēr uziešu otrajā stāvā un aizkavēšos tur, atverot aizsietās durvis, pa to laiku lauvu var nogalināt, nemaz neienākot istabā. To var izdarīt caur logu. Skaidrs taču, ka viņi nešauj vienīgi aiz bailēm, lai netrāpītu man. Bet, ja manis šeit nebūs, viņi bez kavēšanās nobērs no automātiem. Visi pārliecināti: ja jau zvērs tik nikni rēc, tas noteikti ir asinskārs, gatavs uzbrukt pir­majam sastaptajam cilvēkam. Es nodomāju, ka vecmā­muļa pārāk nedusmosies uz mani, kad viņai izstāstīšu visu, kā patiesībā bija. Sākumā gan parūks, kā parasti, tas noteikti notiks, bet pēc tam nomierināsies un visu sapratīs. Tāpēc ka vecmāmuļa ir ļoti taisnīgs cilvēks un sapratīs, ka man nebija citas izejas.

Tomēr es ārkārtīgi baidījos par vecmāmiņu, ļoti no­žēlodams, ka viņu ieslēdzu un tūlīt nepateicu par lauvu. Pēc tam dauzīšanās augšā pie durvīm apklusa, es izdzir­dēju, ka vecmāmuļu kāds laukā pasauca un viņa atbil­dēja.

Nevareju saprast, ko viņi runaja, balsis bija neskaid­ras, jo vecmāmuļas istabas logi iziet uz ielu, bet tā atrodas pretējā mājas pusē.

Lauva bija apklusis pavisam, taču gulēt negulēja. Viņš stāvēja nekustīgi un ieklausījās skaņās no āra. Es sēdēju vecmāmuļas krēslā un domāju, ko darīt turpmāk, bet nekā prātīga nevarēju izdomāt. Baidījos iziet aiz durvīm, jo zināju, ka mani tūlīt sagrābs un aizvilks prom un tad visam beigas.

Es tomēr nolēmu piezvanīt uz ziņu biroju un paprasīt zooloģiskā dārza telefona numuru — tagad tur droši vien kāds jau būs atnācis uz darbu. Es viņiem pa tele­fonu pateiktu, lai viņi atbrauc pēc lauvas. Galu galā — ja viņiem nav žēl lauvas, lai vismaz padomā, cik tie dārgi maksā un vai labāk nav mēģināt glābt šo pašu, nevis pirkt zooloģiskajam dārzam jaunu lauvu.

Biju jau sadomājis vārdus, ko teikšu cilvēkiem no zvērudārza, un piegāju pie telefona. Paņēmu klausuli un gribēju uzgriezt 09, bet pēkšņi kaut kas man likās aizdomīgi. Nocēlis klausuli, pirmajā mirklī nemaz neap­jēdzu, ka telefons nedarbojas, jo domāju, ko tūlīt teikšu. Signāla nebija. Sākumā iešāvās prātā doma, ka man nepavisam neveicas, bet pēc tam nopratu, ka tēvs pavē­lējis atslēgt telefonu — viņš nojautis, ka piezvanīšu zooloģiskajam dārzam, es taču pats viņam teicu, ka jāpiezvana. Šajā mirklī es pilnībā sapratu, ka tēvs tik un tā visu izdarīs pēc sava prāta. Kā vienmēr. Es sapratu, ka šo lauvu noteikti nošaus un pasaulē nav tāda spēka, kas glābtu viņu no nāves.

Es gāju pie lauvas. Piegāju pavisam tuvu, bet viņš nekustējās un skatījās uz mani, un, jo tuvāk gāju, jo lielāki kļuva viņa dzeltenie redzokļi. Droši vien viņš domāja — kāpēc es eju pie viņa? Visu nakti neesmu to darījis, vienīgi tajā reizē, kad no virtuves atnesu tam ēdamo. Uzliku roku viņam uz muguras un jutu, ka viņš viegli dreb kā izmircis kucēns. Sapratu, ka tas aiz bailēm, arī viņš nojauš, ka viņam nav nekāda glābiņa.

Es atkal sāku šņukstēt, nekāda labuma no manas rau­dāšanas nebija, bet es nevarēju savaldīties. Man bija šausmīgi žēl lauvas.

Viņš ticēja man, cerēja, ka es varu viņu glābt, droši vien tikai tāpēc bija ienācis mūsu mājā, kad naktī es viņu aicināju, un tagad viņš redz, ka esmu viņu piemā­nījis.

Stāvēju viņam līdzas, lai viņš saprastu, ka neesmu viņu pievīlis, ka neesmu vainīgs viņa priekšā.

Lauva visu laiku drebēja, viņa āda uz muguras bija ļoti silta, aptaustot tā likās pavisam karsta un plāna, it kā uz tās nemaz neaugtu spalva. Pēkšņi viņš atvēra rīkli, gari, žēlabaini nožāvājās un, noklakšķinājis zobus, aizcirta to. Man šķita, ja tagad ienāktu cilvēki, kas gribētu viņu nogalināt, lauva pat nepakustētos, it kā viņā nebūtu atlicis vairs ne kripatiņas spēka: viņa žāvās izskanēja tik daudz skumju un baiļu.

Es atceros visos sīkumos, kas tonakt un pēc tam notika mūsu mājā, taču nevaru atminēties nevienu vārdu, ko teicu lauvam, stāvot viņam blakus un glaudot viņa muguru. Es cenšos atcerēties, ko viņam sacīju, taču nekādi to nespēju, lai gan ilgi viņam kaut ko stāstīju, varbūt arī nestāstīju, tikai mierināju viņu. Neatminos nevienu vārdu. Zinu vienīgi to, ka pēkšņi man kļuva ļoti auksti, lai gan no rītiem mūsu priekštelpā mēdz būt pavisam silti, pat karsti, turklāt man bija jaka mugurā, bet es salu, drebēju no aukstuma, man bija grūti runāt, katru reizi ar pūlēm nācās atvērt muti, jo žokļi bija kļuvuši stīvi.

Es nolēmu no priekštelpas nekur neaiziet, lai tēvs man teiktu ko teikdams; nolēmu palikt pie lauvas līdz galam.

Brīnījos vienīgi par to, ka visi trokšņi aiz loga ap­klusuši: nav dzirdamas ne balsis, ne soļi. Vienīgi kaut kur uz ielas, nevis tepat, bet tālāk, atskanēja motoru rūkoņa. Un vēl atskanēja kāda neskaidra un nesaprotama skaņa. It kā vienā vietā būtu salasījies daudz ļaužu un viņi visi vienā laikā klusā balsī kaut ko runātu. Taču mani tas pilnīgi neinteresēja, negribējās nemaz domāt, kāpēc šie cilvēki salasījušies mūsu ielā tik agri no rīta.

Izrādījās, ka nebiju maldījies. Uz ielas patiešām bija sanācis milzīgs ļaužu pūlis. To man vēlāk pastāstīja Ļena, Dima un Vova, un ne viņi vien — to runāja visi bērni.

Nezinu, kā cilvēki bija uzzinājuši par lauvu mūsu mājā, taču šajā rītā te salasījās visa pilsēta. Visā rajonā pat apstājās satiksme, jo mūsu ielu bija aizsprostojušas dažādas mašīnas — ātrās palīdzības, ugunsdzēsēju un, protams, milicijas mašīnas.

Vova vēlāk stāstīja, ka visi vēlējušies kaut kā palī­dzēt un devuši dažādus padomus, kā mani glābt, lai gan bijuši pārliecināti, ka lauva sen saplosījis mani gabalu gabalos.

Visi brīnījās, kāpēc miliči un karavīri nemetas mājā iekšā un nenogalina lauvu, bet stāv un netuvojas mājai tuvāk par desmit piecpadsmit soļiem.

Arī mans tēvs stāvēja kā sastindzis. Viņš nebija pa­kustējies un izteicis ne vārda pēc tam, kad bija pavēlē­jis cieši aplenkt māju un nevienu nelaist tai tuvāk kā vienu kvartālu.

Vova pastāstīja, ka vēlreiz tēvs ierunājies tikai tai laikā, kad caur logu atskanējuši vecmāmiņas kliedzieni. Tad viņš pavēlējis ugunsdzēsējiem piebraukt pie mājas ar mašīnu un nogādāt vecmāmiņu uz ielas. Vova saka, viņš neesot dzirdējis, ko vecmāmiņa ar tēti runā, jo stāvējis pārāk tālu, bet viņš redzējis, ka vecmāmuļa pēc šīs sarunas pēkšņi metusies uz māju, taču tēvs viņu aizturējis un kaut ko teicis, tikai dažus vārdus, vecmā­miņa apstājusies un sākusi raudāt, bet tētis labu brīdi skatījies uz viņu, pēc tam pakratījis galvu un atgājis sāņus. Vecmāmiņu paņēmis zem rokas kāds karavīrs un tā nostāvējis ar viņu līdz beigām. Kareivis gribējis aizvest vecmāmuļu un iesēdināt mašīnā, bet viņa nav bijusi ar mieru. Visi cilvēki stāvējuši un brīnījušies, kāpēc nekas netiek darīts, daži pauduši savu sašutumu pat skaļi, teikdami, ka tā ir nejēdzība, un jautājuši kara­vīriem, kāpēc viņi neglābj zēnu no drošas nāves, bet stāv tik svinīgi, it kā šodien būtu svētki un viņi gaidītu, kad sāksies parāde.