M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Es atvēru durvis un teicu: «Nāc iekšā!» — un pamāju ar galvu uz ieeju, uzreiz atcerējies, ka tas nav cilvēks un tam vajag kaut kā īpaši parādīt, ka es to ielūdzu, varbūt tas jādara ar žestiem vai kā citādi… Taču izrādījās, ka nav vajadzīgs. Viņš mani saprata.

Lauva lēni nāca uz mājas pusi, nenovērsdams no manis skatienu, un es jutu, ka dzīvnieks man uzticas, zina, ka mūsu mājā viņu negaida nekas slikts. Viņš kāpa pa trepēm, koka pakāpieni zem viņa ķepām čīk­stēja, un pienāca pie durvīm. Pirms ienākšanas lauva pacēla galvu un vēlreiz paskatījās uz mani, kā jautā­dams, vai viņš mani pareizi sapratis. Es vēlreiz pamāju ar galvu.

Mūsu mājas pirmajā stāvā ir ļoti liela priekštelpa. Par priekštelpu to saucam vienīgi mēs paši, taču mana krustmāte, pagājušajā gadā atbraukusi ciemos pie vec­māmiņas, teica, ka tā nav nekāda priekštelpa, bet gan ļoti ērta un plaša halle. Var jau būt, ka tā patiešām ir halle, bet mēs ar vecmāmiņu pēc krustmātes aizbraukša­nas, tāpat kā agrāk, saucam to par priekštelpu. Tā patie­šām ir ļoti liela un ērta. To varētu uzskatīt par istabu, ja nebūtu kāpnes uz otro stāvu, kur atrodas tēva ka­binets un divas istabas — vecmāmuļas un manējā.

Taču pašreiz mūsu priekštelpa man šķita maza un šaura. Izskatījās, ka to visu piepilda lauva. Vispirms viņš piegāja pie kāpnēm uz otro stāvu un paskatījās augšup, pēc tam pie virtuves durvīm, taču iekšā negāja,

acīmredzot saprata, ka no virtuves viņš tiks ārā vienīgi atmuguriski. Grīda mūsu priekštelpā nekad nav čīkstē­jusi, bet tagad katrs grīdas dēlis, uz kura viņš uzmina ar savām ķepām, acumirklī iečīkstējās, turklāt katrs savā tonī.

Viņš atkal piegāja pie kāpnēm, acīmredzot tās viņam bija iepatikušās, apostīja vairākus pirmos pakāpienus un nolaidās pie tiem garšļaukus. Viņš nolika galvu uz priekškājām un pievēra acis, tas ir, neaizvēra pavisam, bet atstāja šauras spraudziņas, it kā viņam nebūtu spēka tās aizmiegt pilnīgi.

Pēkšņi viņš nopūtās. Nopūtās gari un skumīgi, kā redzams, kaut ko atcerējās vai iedomājās, kas ar viņu notiks. Es zinu, ka dzīvnieki vispār nedomā, pat lauvas ne, tāpēc ka viņi ir dzīvnieki, nevis cilvēki, bet šinī naktī man šķita, ka šis lauva domā un viņa domas ir drūmas. Kļuva viņa šausmīgi žēl, viņam bija tik nelai­mīgs izskats, man viņš vairs nelikās milzīgi liels, pat gribējās pieiet viņam klāt un paglaudīt.

Iegāju virtuvē un ieskatījos ledusskapī, tur gaļai pare­dzētajā kastītē bija malta liellopu gaļa, vecmāmuļa no rīta gatavojās cept gaļas pīrāgu. Es izņēmu ar abām plaukstām no kastītes gaļu, ar kāju aizcirtu ledusskapja durtiņas un aiznesu ēdamo lauvam. Gaļa bija ļoti auksta, tīrais ledus, un man iešāvās prātā, ka lauva aukstu gaļu neēdīs, viņš taču ir lauva — tropu iemītnieks, nevis kaut kāds polārlācis, lai ēstu sasalušu gaļu. Noliku ēdamo uz grīdas viņa priekšā, nospriedis, ka sliktākajā gadījumā viņš to notiesās pēc pusstundas, kad gaļa būs atkususi.

Lauva mazliet pavēra acis, nepiecēlies pastiepās uz gaļas pusi, un pēc mirkļa tās vairs nebija. Pazibēja vie­nīgi sārta mēle — un uz grīdas lauvas priekšā atkal bija tukšums. Viņš pat nepakustināja žokļus, norija visu uzreiz, pēc tam piecēlās un paskatījās uz mani.

Es vēlreiz devos uz virtuvi. Uz pannas bija cepti kartupeļi un gabaliņš gaļas ar aukstiem taukiem, droši vien tētim domātās vakariņas. Aiznesu to lauvam ar visu pannu, viņš noēda šo maltīti līdz pēdējai kripatai, panna zem viņa mēles slīdēja pa parketu uz priekšu un atpakaļ.

Es atkal ieskatījos ledusskapī, bet tur vairs nebija nekā, tikai saknes, kompots un siers. Gabalu brinzas un dažas šķēles Holandes siera es tomēr aiznesu lauvam.

Brinzu viņš neēda, tikai apostīja, bet Holandes sieru sāka uzmanīgi košļāt, taču visai apmierināts neizskatījās.

Notiesājis sieru, lauva atkal ķērās pie pannas, lai gan tā jau bija izlaizīta tik pamatīgi, it kā vecmāmuļa to būtu izmazgājusi ar karstu ūdeni un ziepēm, pārlaida mēli pat pār pannas kātu. Viņa mēle bija tik plata, ka apsedza visu pannu. Tagad tā vairs neslīdēja, bet zem lauvas mēles sitās pret parketu, un es nodo­māju, ka man steidzīgi jāuzkāpj pie vecmāmiņas un jāpastāsta par lauvas ierašanos mūsu mājā, citādi viņa no šīs klaudzoņas var pamosties un ieraudzīt zvēru. Tas taču nav nekāds joks — vecam cilvēkam pamostoties ieraudzīt savā mājā lauvu. Un ne jau vecam vien. Stjopa Očinskis, piemēram, vēl tagad rausta valodu, tāpēc ka otrajā klasē viņu kāds suns pie skolas apostījis un gribējis pat iekost. Suns vēl nemaz nebija iekodis, bet Stjopa tā sācis kliegt, ka lopiņš aizskrējis un kopš tā laika skolas tuvumā vairs nav redzēts. Jevtuhs mums apgalvo, ka arī šis suns tagad stostās un vēl stiprāk nekā Stjopa, kas viņu ar savu kliegšanu briesmīgi pār­biedējis. Visa skola toreiz izskrēja uz ielas. Jevtuhs domā, ka suns nemaz nav taisījies Stjopam kost, tas tikai, priecīgi riedams, meties puikam klāt, lai izlūgtos gabalu pīrāga — šis gadījums notika starpbrīdī —, bet zēns no bailēm nav neko apjēdzis, sācis stostīties un līdz šai dienai netiek no šīs nelaimes vaļā.

Var jau būt, ka Jevtuhs to visu sagudrojis, bet arī es šaubos, vai suns gribēja Stjopam iekost, nekad tas nebija kodis un nu — še tev! — sagribējis iekost Stjopam — pašam mierīgākajam cilvēkam skolā. Jau kopš pirmās klases viņš bija ļoti mierīgs un labsirdīgs.

Es uzkāpu otrajā stāvā un uz pirkstgaliem aiztipināju pa gaiteni līdz vecmāmiņas istabas durvīm. Iegāju iekšā. Logs bija atvērts, un visu istabu pārplūdināja sidrabota mēness gaisma. Mēness stari krita vecmāmiņas sejā. Viņa elpoja pavisam nedzirdami, un viņas sejas izteiksme bija ļoti labsirdīga, man pat likās, ka tajā rotājas vil­tīgs smaids, kāds bieži redzams viņas sejā, kad viņa runā ar mani. Varbūt šajā mirklī viņa sapnī redzēja mani, nekā dīvaina tur nebūtu, mēs ar vecmāmiņu šad tad redzam viens otru sapņos un no rīta katrā ziņā to pastāstām. Pilnīgi iespējams, ka arī tagad viņa sapņo par mani. Kam gan citam viņa tā smaidītu, kaut arī tas notiek sapnī?

Līdz šim es vēl nekad nebiju redzējis vecmāmiņu guļošu, dienā viņa vienmēr kaut ko dara, rosās, augu dienu uz kājām, nekad nevar ilgi rimties vienā vietā. Pat ievārījumu vārot, nekad neapsēžas pie katla, bet bieži lūdz mani to pieskatīt, lai nenāk pār malām pāri. Un tāpēc, ka viņa ir tik kustīga, ievārījums viņai bieži vien piedeg, vecmāmiņa ļoti uztraucas par to. Arī pus­dienas ēdot, viņa vai desmit reižu pieceļas un paņem gan šo, gan to, bet man neļauj neko darīt, saka, ēšanas laikā nedrīkst pievērsties nekam citam.

Pašlaik viņa gulēja, cieši aizmigusi, un nevienam nevarēja pat prātā ienākt, ka dienā viņa ir tik kustīga. Es brīnījos, ka vecmāmuļa ir tik maza — viņa aizņēma tikai vienu gultas stūri, nekad nebiju ievērojis, ka viņa ir tik sīka un veca. Vēlēšanās viņu modināt man bija pārgājusi, vēl brītiņu es pastāvēju pie viņas gultas, jo mīlu savu vecmāmiņu, dienā tas man nekad nav ienācis prātā, jo dienā nav laika domāt par tādām lietām, mū­žīgi esmu aizņemts, bet pašlaik gan jutu sevī ļoti lielu mīlestību pret vecmāmuļu un reizē arī lielu žēlumu. Ļoti savādi, ka mani pārņēmušas tādas jūtas, nekad ne­esmu viņu žēlojis, jo nav bijis iemesla to darīt, viņa pat ne reizi nav slimojusi, bet te ne no šā, ne no tā esmu sācis viņu žēlot…