M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Nekad nebūtu domājis, ka mans tēvs spējīgs uzrakstīt tādu vēstuli. Tik maigu un labu. Viņš rakstīja māmiņai, ka skumst bez viņas, ka skaita dienas, kas atlikušas līdz komandējuma beigām, kad viņi atkal satiksies. Katrā vēstulē viņš lūdza, lai māmiņa sevi saudzē un pārāk nenopūlas… Visas atlikušās piecas vai sešas vēstules arī bija rakstījis tēvs.

Izlasījis saliku visas vēstules albumā un albumu no­vietoju atpakaļ seifā. Nevienā savā vēstulē tēvs nebija rakstījis par mani, tikai beigās allaž piezīmējis: «Svei­ciens mūsu mazulītim,» — tas nozīmē — man. Un es biju cerējis, ka viņš pret mani izturētos labāk., ja mā­miņa būtu dzīva!

Iegāju savā istabā, apsēdos uz gultas malas un iegrimu domās. Prātoju, ka nav ko atlikt aiziešanu no mājas, ja jau esmu to izlēn^ darīt. Tagad ir pats īstākais laiks. Paskatījos pulkstenī — tas rādīja divi. Lidmašīna uz Maskavu izlido sešos. Nav ko atlikt, vecmāmuļai uzrakstīšu zīmīti, lai viņa neuztraucas — un viss.

Zīmītē es neko nepaskaidroju, uzrakstīju vienīgi to, ka aizlidoju uz Maskavu pie krustmātes un vakarā no turienes viņai piezvanīšu.

Šo papīrīti noliku uz spilvena pašā vidū, lai vecmā­miņa tūlīt ieraudzītu, kad no rīta nāks mani modināt. Pēc tam atgriezos savā istabā, uzlauzu krāj kasīti un paņēmu visu, cik tur bija, — astoņpadsmit rubļu. Es tos krāju velosipēdam.

Zināju, ka ar šo naudu man nepietiks, tāpēc vēlreiz iegāju tēva kabinetā un paņēmu divdesmit piecus rubļus galda atvilktnē no tās naudas, ko tēvs deva vecmāmuļai saimniecības vajadzībām. Gribēju par to uzrakstīt zīmītē, bet pēc tam nolēmu, ka pateikšu vakarā, kad piezvanīšu no Maskavas.

Es cieši aizvēru mājas durvis un caur dārzu devos uz otriem vārtiņiem. Pa tiem no mūsu dārza var nokļūt šķērsielā. Šo izeju mēs izmantojam ļoti reti, un vārtu viras bija pavisam ierūsējušas — ja pa šiem vārtiem kāds nāca pie mums, tās čīkstēja tik stipri, ka bija dzirdams pa visu ielu. Es arvien taisījos tās ieziest, bet tad nolēmu, ka tā ir pat labāk, nav vajadzīgs nekāds zvans. Pa šiem vārtiņiem reizi nedēļā atkritumu savācēji iznes atkritumus, mūsu dārzā pie žoga stāv divas kastes. Neatceros vairs, kad es pats pēdējo reizi esmu gājis pa šiem vārtiņiem. Šodien es izmantoju tos tāpēc, ka bai­dījos sastapties ar tēvu.

Grants zem manām kājām čirkstēja tā, ka es pēkšņi nobijos — ja nu to izdzird vecmāmiņa savā istabā un pamostas. Agrāk nebiju ievērojis, cik tā skaļi čirkst. Varbūt tas tāpēc, ka ir nakts un visapkārt tāds klusums. Es nodomāju, ka vēl nekad tik vēlā nakts stundā neesmu iznācis dārzā.

Šķiet, es vispār pirmo reizi mūžā pulksten trijos naktī neguļu. Miegs nemaz nenāca. Kā izrādās, šinī laikā no mūsu dārza redzamas zvaigznes. Vakarā tās neka,d nav ieraugāmas. Es domāju, tas tāpēc, ka visur — Uz ielas un pagalmā — deg spuldzes un šīs gaismas dēļ zvaigznes nav redzamas, ja nu vienīgi dažas — pašas lielākās. Bet tagad tās bija redzamas visas — debesis šķita tik zemas. Pat Piena Ceļš redzams. Tādas debesis esmu skatījis tikai pagājušajā vasarā pionieru nometnē. Toreiz par pionieru vadītāju strādāja biedrs Saša — ģeogrāfijas fakultātes students, viņš iemācīja mūs atrast debesīs Marsu un Lielo Lāci. Atrast Marsu mēs iemācī­jāmies viegli, jo tas ir mazliet lielāks par citām zvaig­znēm un mirdz iesarkanā krāsā, it kā tur tālu, tālu būtu pakārts lukturis ar sarkanu svecīti iekšā. Turklāt Marss ir tāds mazliet pinkains, visas zvaigznes ir apaļas, tūlīt redzams, ka lodītes, bet šis tāds izspūris. Kad es biedram Sašam par to ieminējos, viņš ļoti brīnījās un atbildēja, ka pirmo reizi dzirdot tādas valodas. Teica, ka es fantazējot. Bet pēc šī pūkainuma es Marsu tūlīt varu atrast pie debesīm; ja arī tas nebūtu iesarkans, tomēr sameklētu uzreiz.

Lielo Lāci gan bija grūti atrast. Sākumā man tā vien šķita, ka nemūžam nespēšu to sameklēt. Pūlējos veselus trīs vakarus, bet man nekas nesanāca.

Biedrs Saša mums ilgi rādīja uz debesīm un skaidroja, kādas zvaigznes veido Lielo Lāci. Vispirms viņš uzzīmēja to uz papīra. Es skatījos uz šo shēmu, bet, lai arī kā bolīju acis, tādu zīmējumu pie debesīm nevarēju saska­tīt. Zvaigžņu daudz, un visas tās izbārstītas pa debesjumu bez kādas kārtības; kā rīsa graudiņi vai griķu putraimi uz galda, kad vecmāmuļa tos pārlasa. Vai arī kā skudru pūznis, ja skudras vienu mirkli sastingtu nekustīgi. Biedrs Saša sāka pat dusmoties, lai gan viņš ir ļoti pacietīgs un labsirdīgs: sak, kā gan mēs neredzot, ka tur ir pilnīgi skaidrs zīmējums. Tomēr es nespēju saska­tīt nekādu zīmējumu un nospriedu, ka nemūžam nespēšu sameklēt šo Lāci, tāpēc nemaz neskatījos vairs uz debe­sīm. Kad tomēr vēl reizi bez kāda nolūka pavēros debe­sīs, es pēkšņi to ieraudzīju. Līdz šai dienai brīnos, kā uzreiz to atradu. Ļoti dīvains skats — pie debesīm mazliet ieslīpi karājas kauss, ko veido zvaigznes; tāds izteiksmīgs, pats krīt acīs, tiklīdz palūkojas debesīs, bet es tik ilgi nevarēju to ieraudzīt. Nesaprotu, kā tas tā sanāk. Taču daudzi bērni līdz pašai pēdējai dienai, kamēr atradāmies nometnē, neiemācījās to atrast, lai gan es mēģināju viņiem ieskaidrot, cik tas vienkārši.

Tagad, ja vien vēlos, varu to sameklēt uzreiz.

Šo gadījumu ar Lielo Lāci es pēc tam atcerējos vai- lākkārt: ik reizi, ja kaut ko ilgi nespēju, bet pēkšņi pār mani nāk apskaidrība un pašam brīnums, kā gan es to nesapratu uzreiz, jo viss ir tik vienkārši un sapro­tami. Biedrs Saša vēl apsolīja mums parādīt Polārzvaigzni, pēc kuras bez kompasa var noteikt ziemeļu virzienu, bet, lai šo zvaigzni ieraudzītu, vajadzēja piecelties ļoti agri; mēs gribējām to izdarīt, pat modinātāju uzgriezām uz pulksten četriem rītā, bet biedrs Saša apgalvoja, ka cil­vēka veselība ir svarīgāka, tāpēc būs labāk, ja kārtīgi izgulēsimies. Mēs visi saucām, ka mums nemaz nebūs grūti atmosties un mūsu veselību agrā celšanās nemaz neietekmēs, bet biedrs Saša tikai pasmaidīja, neteica ne vārda, tikai pasmaidīja, tas bija mazliet skumjš smaids, un mēs sapratām, ka biedrs Saša pats grib kārtīgi izgulēties, acīmredzot tāpēc, ka dienā viņš ļoti noguris. Audzinātājs taču ceļas agrāk nekā mēs un vēlāk par visiem liekas gulēt, arī dienā, tad, kad mums ir «klusā stunda», viņš neguļ, bet iet pie nometnes priekšnieka uz apspriedēm.

Arī šobrīd es pie debesīm ieraudzīju gan Lielo Lāci, gan Mazo Lāci, gan Piena Ceļu, gan citas zvaigznes, kas staroja zilganā gaismā pavisam tuvu virs galvas, un spīdekļu bija tik daudz, ka man pēkšņi šķita — ap mūsu dārzu nekā cita nav, vienīgi zvaigznes. Tāda ilū­zija man radās laikam tāpēc, ka visapkārt bija ļoti klusu. Pat koku lapas nekustējās.

Šī nakts mūsu dārzā bija silta, pat tveicīga, un smar­žoja tabakas ziedi. To vecmāmuļa pagājušajā pavasarī iestādīja mūsu dārzā. Pirmajās dienās pēc uzziedēšanas augs spēcīgi smaržoja. Tā ir ļoti patīkama smarža, un, kad tabaka sāka ziedēt, pie mūsu sētas apstājās pat garāmgājēji. Pats dīvainākais — nevienam neienāk pat prātā, ka tie ir tabakas ziedi, kas tik jauki smaržo. Šajā aromātā nav nekā no tabakas. Tā ir ļoti patīkama, reizē tveicīga un saldena, vecmāmiņa šīs puķes nekad neatstāj istabā pa nakti. Taču šonakt mūsu dārzā ziedi smaržo tā, it kā šeit būtu nevis dārzs, bet noslēgta istaba, un smaržai nav nevienas spraudziņas, caur kuru izspiesties ārā. Gaisā ne mazākā vējiņa. Man no šīs smaržas nez kāpēc vienmēr kļūst mazliet skumji, it īpaši, pirmo reizi to sajūtot vasarā, mazliet, mazliet skumji un reizē arī patīkami, es visu laiku cenšos kaut ko atsaukt atmiņā, bet nespēju. Labi, ka parasti tas nevel­kas ilgi un drīz. pāriet.