M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Taču šonakt mani sagrābušas tādas skumjas, tāda grūtsirdība, ka trūkst vārdu, lai to izteiktu. Un visap­kārt nav nekā patīkama. Arī atcerēties it neko negribas, drīzāk otrādi. Nekad man nav bijis tik skumji ap sirdi. Pat savā istabā tur augšā… Kaut raudi! Kaklā iestrē­dzis tāds kamols, un nekādi nevaru to norīt. Neko ne­saprotu. Kāpēc manā dzīvē viss sagājis tik greizi? Es taču esmu tāds pats kā visi pārējie mūsu klasē vai uz ielas. Es neko sliktu nedaru. Eju uz skolu, uz mūzikas stundām, palīdzu vecmāmiņai, dzīvoju kā cilvēks . .. Bet kāpēc vienīgi man viss tik slikti sanāk? Nu kāpēc? Es taču nekur neesmu vainojams. Savādi gan. Visiem ir vecāki, kas mīl savus bērnus, slavē viņus, interesē­jas par viņu darbiem, visu laiku rūpējas un domā par viņiem. Tikai es nevienam neesmu vajadzīgs. Ja mā­miņa dzīvotu, viss droši vien būtu citādi, viņa mani mīlētu, arī es viņu ļoti mīlētu. Taču viņa ir mirusi. Kāpēc gan manai māmiņai vajadzēja nomirt, tieši manē­jai! Es taču neesmu neko nogrēkojis, neko sliktu ne­esmu darījis… Bet viņa ir mirusi. Visiem ir vecāki: gan Ļenai, gan Dimam, gan Vovam — visiem, bet es taču neesmu sliktāks par viņiem. Kāpēc mana dzīve izveidojusies tik nelaimīga? Mans tēvs arī nav sliktāks kā citiem, to es zinu noteikti, varbūt pat labāks. Bet kāda tam nozīme? Labāk viņš būtu mani sitis katru dienu, kā Dimas tēvs sit Dimu, nevis skatījies tā, it kā mani nemaz neredzētu, labāk būtu apprecējies un lamā­jies ar šo sievu, kā Vovas tēvs lamājas ar viņa māti, lai cilvēki uz ielas dzird, kā mūsu mājā lamājas, kaut tikai viņš mazdrusciņ mani mīlētu, neizturētos kā pret svešu cilvēku.

Varbūt viņš pat nožēlo, ka esmu piedzimis un dzī­voju viņam blakus? Esmu viņam pilnīgi nevajadzīgs cilvēks, to izjūtu katru brīdi! Kaut es labāk būtu no­miris toreiz ar difteriju reizē ar māmiņu, tā laikam būtu bijis labāk!

Labi, ka man ir vismaz vecmāmiņa. Viņa nu gan mani mīl. Vienīgi viņas man žēl, viņa ļoti pārdzīvos, uzzinā­jusi, ka esmu aizbraucis. Tikko iebraukšu Maskavā, tūlīt nosūtīšu viņai telegrammu. Vēlāk viņa tik un tā pārcelsies uz Maskavu un mēs dzīvosim, kopā. Tomēr žēl, ka es neatvadījos no Ļenas, pat piezvanīt ne­drīkst . . . Taču Ļena sapratīs, ka nebija iespējams.

Celiņa pagriezienā es apstājos un pēdējo reizi atska­tījos uz mūsu māju. Grants vairs nečirkstēja, un iestājās ārkārtīgs klusums. Visa mūsu māja mēness gaismā bija iredzama skaidri kā dienā. Pat tas pāršķeltais dakstiņš, ko Dima sadauzīja tajā dienā, kad mēs izmēģinājām akmensmetēju mašīnu.

Logos nebija gaismas, it kā šajā mājā neviens nedzī­votu. Tomēr logi bija vienīgie tumšie plankumi, visa māja mēness gaismā izskatījās balta, balta… Atkal mani pārņēma bezgalīgas skumjas. Velti es vēlreiz biju atskatījies uz mūsu māju, tā mani galīgi satrieca.

Es pagriezos un devos uz vārtiem, neko neredzēdams un neskatīdamies apkārt, jo kamols kaklā bija. kļuvis vel lielāks, elpot gandrīz vairs nebija iespējams, un acis sāka sūrstēt tā, ka gribējās tās aizvērt, nevis vien­kārši aizvērt, kā parasti dara, bet aizklāt ar rokām.

Es paspēru vēl dažus soļus un pienācu pie vārtiņiem. Satvēru rokturi, pavilku to uz savu pusi, un rokturis iečīkstējās tā, ka man šermuļi pārskrēja pār muguru un mutē radās tik šķērma sajūta, it kā es būtu apēdis piecdesmit negatavu plūmju. Dienā atverot šos vārtiņus, nekā tamlīdzīga nebija. Tāda čīkstēšana droši vien sadzirdama pat otrā pilsētas malā.

Es vēl stiprāk parāvu rokturi uz savu pusi, lai ātrāk izbeigtu nepatīkamo čīkstēšanu, kamēr vecmāmiņa nav pamodusies, un nolādētie vārti taisni vai iespiedzās ar tik pretīgu skaņu, it kā tos kāds kautu… Tad es nospriedu ar tiem vairs neielaisties, bet pārrāpties pāri sētai. Brīnos, kā man tas agrāk neienāca prātā, atgāji no vārtiņiem un tuvojos žogam. Tas ap mūsu dārzu ir pavisam zems, atliek tikai pavilkties ar rokām u 7. augšu, kas jādara ar rāvienu, uzreiz, lai nenoķēpātos ar kaļķiem. Sēta nesen tika krāsota, tāpēc tā šausmīgi smērējas, ja tai nejauši pieskaras.

Es pacēlos uz pirkstgaliem un izstiepu rokas uz augšu, lai pieķertos pie sētas malas. Biju jau sagatavojies pa- lēcienain, kad jutu, ka uz mani kāds skatās. Ar visu muguru sajutu šo skatienu, kas neatrāvās no manis ne mirkli. Tas bija ieurbies manā mugurā, it sevišķi pakausī.

Es nepagriežos uzreiz, vēl brītiņu pastāvēju ar muguru pret nezināmo skatītāju, tāpēc ka man ļoti negribējās atskatīties. Pēc tam tomēr lēni griezos apkārt un pavēros uz to pusi.

Zem nokaltuša koka blakus apgāztai atkritumu kastei, no kuras viss saturs bija izbārstījies pa zemi, stāvēja lauva un sastindzis skatījās uz mani. Tas bija milzīgs

dzīvnieks. Esmu daudzreiz tos redzējis zooloģiskajā dārzā, cirkā, kino, bet nebiju varējis iedomāties, ka tie var būt tik ārkārtīgi lieli. Lauva stāvēja ar sāniem pret mani un tāpēc bija redzams visā augumā. Viņa dzel­tenā spalva mirdzēja mēness gaismā kā ieeļļota. Nespod­ras bija vienīgi krēpes, tumši brūnas ar sirmām šķipsnām. Arī acis lauvam bija dzeltenas un mēness gaismā blāvi mirdzēja. Varbūt mēnesim šeit nebija nekādas nozīmes, acis spīdēja pašas no sevis. Viņam bija plats deguns, vaigi, plānas lūpas un ļoti augsta piere — tāda pati seja kā cilvēkam. Arī sejas izteiksme bija cilvēciska.

Lauva stāvēja starp izsvaidītajiem atkritumiem, un es neviļus nodomāju, ka viņš laikam racies šajos netīrumos, meklējot barību. Es saku «neviļus» tāpēc, ka no brīža, kad ieraudzīju lauvu, nebiju vēl sācis domāt, es tikai stāvēju un skatījos uz zvēru.

Bailes es nejutu. Līdz šim laikam vēl nesaprotu, kāpēc es nenobijos no lauvas, no kura visi tā baidījās un kuru medīja visa pilsēta. Atceros vienīgi, ka pēkšņi man ienāca prātā: lauva laikam šausmīgi noguris, klīstot pa svešo pilsētu starp cilvēkiem, kuri no viņa baidās vai grib viņu nogalināt. Es iedomājos arī, ka zvērs varbūt grib atgriezties cirkā, bet nezina, kā to izdarīt, un nekad nespēs tur atgriezties, ja es viņam nepalī­dzēšu. Jā, — to es atceros pavisam skaidri — man ienāca prātā, ka viņš ir šausmīgi izsalcis un viņu noteikti vajadzētu paēdināt. Lauva taču nekādā gadījumā nesāktu rakņāties pa svešu atkritumu kasti, ja bads to nespiestu darīt. Es nekļūdos, goda vārds, toreiz es domāju vienīgi par to, stāvēdams tumsā pie sētas iepretī lauvam. Tad pamanīju — par to neesmu nevienam teicis ne vārda, vienīgi Ļenai, un viņa man noticēja, — es pamanīju, ka lauva kļuva priecīgs, sastapis mani. Es vienmēr jūtu, vai kāds priecājas par mani vai ne, un lauva gauži nopriecājās, mani sastopot. Tas bija redzams uzreiz, kaut arī viņš nepamirkšķināja acis un nepakustināja asti, bet stāvēja un skatījās uz mani ar savām milzīga­jām dzeltenajām acīm. Tagad man šķiet, ka viņš bija ļoti līdzīgs trešajam sunim no pazemes ar dārgumiem, bet tā es domāju vienīgi pašlaik, toreiz viņš man neat­gādināja nekādu suni.

Es devos uz mājas pusi, gribēju atnest viņam ko ēdamu. Gāju uz durvīm un ļoti baidījos, ka viņš varētu aiziet. Kaut tikai viņš neaizietul Vai tiešām lauva atstās

mūsu dārzu un man būs atkal tikpat slikti kā līdz viņa atnākšanai? Tās bija manas vienīgās domas, kad soļoju pa celiņu un kāpu pa trepēm uz lieveņa. Mana sirds sāpīgi dauzījās no bailēm, ka lauva varētu aiziet. Es ķēros pie durvju roktura, satvēru to un apstājos, trīs reizes pie sevis atkārtodams: «Kaut viņš neaizietu! Kaut viņš neaizietu! Kaut viņš neaizietu!» Pēc tam pagriezos un atskatījos. Lauva vēl arvien stāvēja nekustīgi un nenovērsa acis no manis. Un te es iesmējos — tikai vienu reizi, skaņa vairāk izklausījās pēc klepus, un momentā apstājos. Visu mūžu līdz tam, ja biju smējies, tad zināju — par ko, pirms sāku smieties, vienmēr zināju, ka to darīšu. Bet tagad smiekli man izlauzās kaut kur dziļi no kakla, it kā es nevis iesmietos, bet ieklepotos. Vispirms es pats izdzirdēju šos smieklus un tikai pēc tam sapratu, ka esmu iesmējies. Viņš tomēr nebija aizgājis!