Maksuds Ibrahimbekovs: PAR VISU LABO — NĀVE

PAR VISU LABO-NĀVE

M. Ibrahimbekovs

Ja nebūtu šis sasodītās mugursomas, dzīve uzreiz kļūtu daudz patīkamāka. Kur nu patīkamāka! Tā būtu jauka, var pat teikt — laimīga un interesanta. Tas spīdeklis tur, augšā, nemaz nav saule, tā ir tīrā uguns, kas līst no debesīm. Tātad — ja nomestu mugursomu, saule tik un tā paliktu. Šķiet, kāds uzlicis uz paša galvvidus palielināmo stiklu un neņem vairs nost, un gaida, kas tur iznāks. Galva tā sakarsusi, ka neviens ods nelido tās tuvumā — droši vien baidās apdedzināties. Interesanti gan, kāpēc cilvēks tik savādi uzbūvēts — no ārpuses viscaur slapjš, sviedri tek jau acīs, pa degungalu pil zemē, bet mute sausa, mēle sažuvusi. Iekšā viss tik šausmīgi izkaltis, ka pat kakls sūrst. Ja labi pacenšas, nedaudz siekalu var sadabūt, bet tās ir ārkārtīgi stai­pīgas un rūgtas. Kamēr neesi izspļāvis, nez kāpēc lie­kas, ka tās ir zaļas. Šai taciņai arī gals nemaz nav redzams, nepārtraukti uz augšu vien. Visu laiku, kopš iznācām no nometnes, tā nav gājusi taisni, tikai uz augšu, ar katru kilometru stāvāk un stāvāk kalnā — un kādā vēl! Mazā Kaukāza grēdā! Labi vismaz, ka tas nav Lielais Kaukāzs, tad droši vien būtu vēl trakāk. Bet līdz pārejai ne mazāk kā kilometru desmit. Tā vien gribas nokrist pie zemes un aizvērt acis, nemaz vairs nav spēka iet tālāk, cilvēks taču nav ne lifts, ne funikulieris! Turklāt šausmīgi gribas noņemt mu­gursomu no pleciem un iesviest aizā pa kreisi, un paskatīties, kā tā tur, lejā, atsitas pret akmeņiem. Ne­būtu žēl pat fotoaparāta un luktura ar trīskrāsu gaismu. Kāpēc man vajadzēja iet kopā ar viņiem? Varēju taču braukt ar autobusu kā visi. Pēc divām stundām būtu jau mājās. Tagad vēl dabūšu pa kaklu kā likts. Māmuļa tūlīt pārmetīs, ka pēdējā dienā pirms aizbraukšanas uz Baku esmu viņai sabojājis visu atvaļinājumu. Tiklīdz viņa redzēs, ka manis autobusā nav un Dima viņai paziņos: dēls noteikti būs vakarā, lai viņa neraizējas, māmiņa tūlīt uztrauksies un teiks, ka visi normāli bērni brauc ar autobusu, vienīgi es esmu tāds bezsirdis, kas sava prieka dēļ gatavs aizmirst visu uz pasaules. Ja viņa redzētu, kāds ir šis mans prieks! Tēvs, protams, samierinoši iebildīs, ka nekā slikta te nav, lai puika pierod pie patstāvības vai vēl kaut ko citu tādā garā, viņš līdzīgās situācijās mani vienmēr aizstāv, bet māmma tūdaļ teiks, ka viņai jau līdz kaklam ar tēva patstāvību un ka par visu vairāk pasaulē viņa vēlas normālu, mierīgu dzīvi kā visiem citiem, nevis tos mur­gus, kuros viņai jādzīvo un kuru dēļ viņa ir priekš­laicīgi novecojusi un izskatās divdesmit gadus vecāka par visām savām draudzenēm. Tad gan tēvs pasmiesies un teiks, ka mamma runā muļķības, jo viņa ir skaistāka ne vien par visām savām draudzenēm, bet par visām sievietēm Baku un Azerbaidžānā, varbūt pat visā Pa­domju Savienībā. Mana māmuļa patiešām ir ļoti skaista un nemaz nav veca. Viņa tā runā vienīgi tāpēc, ka ļoti vēlas, lai tēvs aizietu no sava darba. Viņš iegūst naftu jūrā un strādā mākslīgajās salās. Celtnieki uzbūvē jaunu tērauda salu, mans tēvs ar savu brigādi uzstāda uz tās agregātu, ar kuru urbj naftu, bet, kad tā sāk plūst, nodod salu ekspluatācijā. Viņš jau ir apguvis veselu arhipelāgu. Esmu redzējis to kartē. Tētis apsolījis kādreiz mierīgos laika apstākļos paņemt mani sev līdzi. To viņš arī izdarītu, bet māmiņa neļauj, viņa saka — tas esot skaidri zināms, tikko tēvs mani paņemšot līdzi, tūlīt sākšot pūst stiprs ziemelis, bet, ja pūš spēcīgs šī vir­ziena vējš, tad krastā vairs neizkļūsi ne ar helikopteru, ne ar kuteri. Veselu mēnesi var tur notupēt. Ja ir normāls laiks, tētis pēc katrām desmit dienām vienu nedēļu atpūšas mājās. Tētim maksā ļoti lielu algu, bet māmiņa apgalvo, ka viņai šī nauda nav vajadzīga, viņai pietiktu ar apziņu, ka tētis ir drošībā. Māmiņa patiešām nervozē; kad tētis atrodas jūrā un šai laikā sākas vētra, viņa neguļ visu nakti. Taču tētis negrib aiziet no sava darba, gandrīz visur citur viņš māmiņai piekrīt, bet šajā ziņā ne. Lai arī kā viņa pierunātu, viņš neparko nav ar mieru.

Reiz, kad tētis bija jūrā, pie mums atnāca ciemos tēvo­cis Vasifs un viņa sieva krustmāte Sona. Arī tēvocis Vasifs ir naftinieks, viņš beidzis institūtu reizē ar manu tēti, bet strādā uz sauszemes, Surahanos. Viņš pastāstīja, ka manam tētim piedāvāts labs darbs pilsētā — Naftas rūpniecības ministrijā par kādas nodaļas vadītāju, bet tētis atteicies. Tēvocis Vasifs to, protams, pastāstīja bez kāda ļauna nolūka, viņš manu tēti ļoti ciena. Ja vien viņš būtu zinājis, kādas sekas būs viņa vārdiem, nebūtu teicis, jo māmiņa, to izdzirdusi, uzreiz nobāla un apklusa, lai gan līdz tam bija līksmi tērzējusi. Tēvocis Vasifs un viņa sieva šausmīgi uztraucās. Tēvocis sāka šaubīties, varbūt viņam nepareizi sastāstīts, iespējams, ka manam tētim nekas tamlīdzīgs nav piedāvāts, taču visiem bija skaidrs, ka viņš cenšas izlocīties. Bija redzams, ka viņš ļoti nožēlo šo sarunu.

Taču tas viss bija tīrais nieks salīdzinājumā ar vēlā­kajiem notikumiem, kas sākās pēc tēta pārbraukšanas. Es vēl nekad nebiju dzirdējis, ka mani vecāki tā bārtos. Visu vakaru bez pārtraukuma strīdējās. Droši vien pat uz ielas bija dzirdams, kā viņi kliedza. Pēc tam māmiņa, sametusi šādas tādas mantas čemodānā un paņēmusi mani pie rokas, aizgāja pie vecmāmiņas — savas mātes. Tētis zvanīja uz turieni, bet māmiņa, izdzirdusi viņa balsi, katru reizi nolika klausuli. Un pati, to izdarījusi, sāka raudāt.

Veselu mēnesi es neredzēju tēti un ļoti ilgojos pēc viņa. Pēc tam vecāki salīga mieru. Es domāju, ka esmu to nosapņojis, bet vēlāk uzzināju, ka naktī tētis patiešām atnācis uz vecmāmiņas māju. Interesanti, kā viņš mā­miņu pierunājis, jo viņš tomēr nepārnāca strādāt uz sauszemes. Kopš tā laika pusgads pagājis, bet viņi ne reizi nav sastrīdējušies. Arī šeit, kūrvietā, ne. Tētis visu savu atvaļinājumu pavadīja kopā ar mums. Ne reizi ne­tika bildis, ka viņam jāaizbrauc kaut vai uz divām trim dienām. Dažas reizes gan viņš no ciema aizbrauca uz

Kislovodsku, viņam vajadzēja piezvanīt uz Baku, bet tas neaizņēma vairāk par pusi dienas, citādi viņš visu laiku bija kopā ar mums, un tā jau nenotiek katru gadu!

Es vairs nevaru! Kājas ļogās aiz noguruma. Varbūt pateikt viņiem, ka man nemaz vairs nav spēka? Nē, nav vērts! Un nebūs arī nekāda labuma. Apsaukās par mīkst- miesi un varbūt sados vēl pa kaklu Kamas klātbūtnē. Nu kāpēc gan es piekritu iet kopā ar viņiem? Nemaz taču negribēju. Skaidri atceros, ka negribēju. Tikko gatavojos pateikt Aļikam, ka neiešu kājām, pavisam gri­bēju atteikties, kaut arī Sabirs bija paziņojis, ka bez māmiņas atļaujas es ejot vienīgi uz skolu, te pēkšņi Kama iesaucās: «Ko jūs viņu pierunājat, man liekas, viņš pats grib nākt kopā ar mums.» Grib! Neko es negribēju. Pats brīnījos, kad paziņoju, ka iešu.

Bet viņi iet kā uzvilkti mehānismi. Tiesa gan, vairs nesarunājas, iet klusēdami, aizelsdamies. Viņi nu gan neapstāsies līdz pašai pārejai. Kādam taču ir pirmajam jārunā par nogurumu. Bet viņi — gan Aļiks, gan Sa­birs — labāk nomirs nekā atzīsies nogurumā. Un tas viss Kamas dēļ. Katram stulbenim skaidrs, ka abi iemī­lējušies viņā. Interesanti, kāpēc Kama nenogurst. Vispār viņa ir spēcīga, gandrīz vienā augumā ar Aļiku un tikai nedaudz mazāka par Sabiru. Toties galvas tiesu garāka par mani. Tur nav ko brīnīties — mūsu klasē visi ir lielāki par mani. Tas tāpēc, ka es sāku iet skolā sešu gadu vecumā. Man vēl nemaz nebija seši gadi, kad jau mācījos pirmajā klasē. Sākumā negribēja nemaz pie­ņemt, bet vēlāk izņēmuma veidā tomēr ar rajona izglī­tības nodaļas atļauju pierakstīja skolā. Tāpēc ka es jau tekoši lasīju un aritmētikā risināju otrās klases uzdevu­mus.