Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

— Tur noslēpies kāds skelets! — Un ar pirkstu parā­dīja, bet galvu uz to pusi baidījās pagriezt. — Skatījās uz mani.

Es šausmīgi pārbijos. Zināju gan, ka skelets nevar skatīties uz cilvēku, kur nu vēl alā slēpties, zināju, ka tas, protams, Kamai tikai rādījies, tomēr mani pārņēma baisma sajūta, kas vārdos nemaz nav izsakāma. Stāvēju un jutu, ka rokas un kājas kļūst aukstas. Man šķiet, arī Aļiks bija pārbijies, to es manīju, kad viņš ierunājās:

— Tas tev tikai tā izlikās. Ka es tev saku — tikai izlikās. — Bet pašam balss drebēja.

Vienīgi Sabirs nebija nobijies. It nemaz.

— Tūlīt noskaidrosim, kas tas par skeletu, kas uz tevi tā skatījās. — Un viņš virzīja lukturīša gaismu uz to pusi, kurp Kama bija norādījusi.

Tai pašā brīdī mēs visi trīs — Kama, es un Aļiks — iebrēcāmies pilnā kaklā. Tiesa gan, vēlāk Aļiks apgal­voja, ka viņš nav kliedzis, bet mēs visi dzirdējām, ka viņš no bailēm iespiedzās. Es pats savām ausīm dzirdēju, ka viņš vispirms iebrēcās, bet pēc tam izsaucās drebošā balsī: «Ak, šausmas!» Taisnības labad gan jāsaka, ska­ļāk par visiem iekliedzos es pats un tūlīt gribēju aiz­bēgt kaut kur tālāk prom no šejienes, pat sakustējos, bet tūlīt atjēdzos. Visapkārt, kur vien skaties, melna tumsa, man no tās tagad bija ārkārtīgi bail.

Visa šī jezga bija izcēlusies tādēļ, ka mēs vienlaicīgi ieraudzījām skeletu, kas skatījās uz mums un atņirgtiem zobiem smaidīja.

— Ek, jūs zaķpastalas! — Sabirs iesaucās. — Nobijā- ties no skeleta. Nāciet, nāciet šurp, nebaidieties! Skele­tam ir uzvilkts kaut kāds formas tērps.

Mēs pievirzījāmies tuvāk, lai gan ļoti negribējās, un visi trīs ar saviem lukturiem apgaismojām skeletu. Tas sēdēja zemē, ar muguru atspiedies pret sienu. Tagad noskaidrojās, ka mēs redzam vienīgi skeleta galvas­kausu, jo pārējais bija ietērpts kaut kādas formas dris- kās, tādā kā kombinezonā, bet ar uzplečiem. No pie­durkņu galiem rēgojās ārā baltie roku kauli.

Mēs aplaidām gaismu visapkārt un ieraudzījām, ka šeit ir iekārtots kaut kas darbnīcai līdzīgs. Gar sienām plaukti, uz grīdas sakrautas dažādas kastes. Uz visām tām kaut kādi uzraksti pilnīgi nesaprotamā valodā. Mūsu skolā mācās angļu valodu, bet Kama savējā franču, taču neviens pat aptuveni nevarēja saprast, ko šie uz­raksti nozīmē. Bija atsevišķi saprotami vārdi kā, piemē­ram, «Maschine» un «Motor», kas visās valodās skan vienādi. Pēc tam Aļiks ieraudzīja vēl vienu pazīstamu vārdu, tas bija rakstīts uz liela skapja durvīm; šis skapis stāvēja pie sienas dažu soļu atstatumā no ske­leta. Tur stāvēja rakstīts: «Havarieschrank». Aļiks pa­skaidroja, ka tas ir skapis ar avārijas iekārtu. Aļiks tādas lietas pazīst, jo viņa tēvs strādā par galveno inženieri taksometru parkā.

Mēs atvērām skapi, bet tur nebija nekādas avārijas iekārtas. Skapis bija sadalīts vairākos nodalījumos, un gandrīz visi tie bija tukši. Pašā apakšējā gan atradām kartona kastes ar svecēm. Visa skapja apakša bija pie­pildīta ar šīm kastītēm un uz katras uzraksts: «100 Ker- zen». Te mums uzreiz bija skaidrs, ka «Kerze» nozīmē «svece». Tās bija salipušas vairākas kopā, bet degšanu tas neietekmēja. Citā nodalījumā ieraudzījām desmit, piecpadsmit konservu kārbu, uz visām tām bija uzlīmēti uzraksti nesaprotamā valodā, tomēr mums bija skaidrs, ka tie ir zivju konservi, jo uz katras bija uzzīmēta kāda zivs. Visas konservu kārbas bija sabojājušās, to es zināju, tiklīdz ieraudzīju uzpūtušos vāciņus.

Mēs aizdedzinājām visas sveces, kas atradās vienā kastītē, un ala gandrīz pilnīgi tika apgaismota.

Pirmais, ko ieraudzījām, bija vēl trīs skeleti. Tikko tos pamanīju, man tūlīt bija skaidrs, kādā valodā ir visi šie uzraksti. Es tāpat biju sācis nojaust, bet, tiklīdz ieraudzīju skeletus, tūlīt visu sapratu.

Šie trīs bija citādā formā — melnā, ar burtiem uz piedurknēm. Katram priekšā uz grīdas gulēja nomests automāts, tikai sākumā mēs nebijām to ievērojuši. Kā izrādījās, arī blakus pirmajam skeletam — kombine­zonā — atradās automāts, tikai sākumā mēs nebijām to pamanījuši. Acīmredzot viņi bija šāvuši cits citu — esesieši un tas, kombinezonā, un visi gājuši bojā.

Aļiks teica, ka cilvēks kombinezonā- droši vien bijis mūsu izlūks, jo kurš cits būtu šāvis uz esesiešiem. Arī es tāpat nodomāju, pirms Aļiks izteica šo domu, bet to būs grūti pārbaudīt, jo kopš tā laika pagājis ne mazāk kā trīsdesmit gadu. Es ļoti vēlējos paskatīties, vai kabatā nav palikuši kādi dokumenti, bet nevarēju sadūšoties un pieiet pie skeleta.

— 2ēl, ka tiem nav palikuši nekādi dokumenti, citādi varētu uzzināt, kas tie tādi ir, — es skaļi teicu Kamai, lai arī Sabirs dzirdētu.

— Vai tad tu proti lasīt vāciski? — viņš jautāja, tomēr piegāja pie skeleta, noliecās pie tā un iebāza roku kombinezona krūšu kabatā. Tur atradās apliecība, rūpīgi ielikta celofāna aploksnītē. Vārdu es izlasīju uzreiz: «Kurts Štimmers,» — un sapratu, ka viņš bijis leitnants, tikai nekādi netiku gudrs, ko nozīmē vārds «Panzergruppen». Turpat bija arī fotogrāfija — no tās raudzījās cilvēks ar jautru seju, viņš vērās taisni uz priekšu, un, kaut arī nesmaidīja, tomēr bija redzams, ka viņam nāk smiekli. Kurts bija nofotografējies bez galvassegas, tērpies formā ar uzplečiem, pie krūtīm or­deņi. Viens no ordeņiem — krusts — karājās lentē tieši vidū, mazliet zem zoda. Bet pāri visam — virs fotoattēla un virs uzrakstiem tāds kā vanags, kā ērglis turēja nagos kāškrustu.

Kamēr es aplūkoju apliecību, Sabirs pacēla automātu. Viņš pagrieza stobru pret tālāko — tumšo alas kaktu un nospieda mēlīti. Automātā kaut kas tikko dzirdami noklikšķēja, taču šāviena nebija.

Pie manis pienāca Kama ar Aļiku, un es viņiem parā­dīju apliecību. Mēs stāvējām un par kaut ko runājā­mies — tā mēs arī nevarējām atcerēties, par ko toreiz runājām, jo pēkšņi mūs apdullināja automāta kārta. Nekad nebūtu domājis, ka automāta šāviens var skanēt tik apdullinoši, man pat ausīs sāka džinkstēt. Es nodo­māju, ka tas man tā tikai šķitis, bet vēlāk izrādījās, ka lodes patiešām nosvilpušas tepat mums blakus, jo Sabirs pat nebija paskatījies, uz kurieni vērsts automāta stobrs; ieroci viņš pacēla no zemes pie viena esesieša skeleta. Sabirs bija pārliecināts, ka arī šis automāts nedarbosies.

Viņš tūlīt pieskrēja pie mums un katru aptaustīja, un neticēja, ka neviens nav ievainots, ka viss ir kārtībā. Nekad vēl nebiju redzējis Sabiru tik uztrauktu. Bet mēs pat nepaguvām nobīties, jo nezinājām, ka automāts vērsts uz mūsu pusi, un tas vairs nav briesmīgi, ja viss ir labi beidzies.

— Tagad mēs liksimies gulēt, — Sabirs teica Kamai. — Jāpameklē kaut kas, ko palikt apakšā uz zemes. Vismaz kādi dēļi.

Bet Kamai, kopš mēs uzdūrāmies skeletiem, gulēšana vairs nebija ne prātā.

Mēs to nepamanījām uzreiz krāsas dēļ. Es runāju par bruņutransportieri. Tas bija nokrāsots aizsargkrāsā un sveču gaismā pilnīgi saplūda ar alas sienām. Tikai uz sāniem bija uzzīmēts melns kāškrusts. Šī krusta dēļ arī pamanījām bruņumašīnu. Mēs jau gatavojāmies do­ties uz alas otru galu, pie mūsu plaisas, tālāk no visiem skeletiem un automātiem, kuri šauj tad, kad tas nevie­nam nav vajadzīgs. Kama teica, ka tas ir tanks. Varbūt tas bija nevis bruņutransportieris, bet kāda bruņu am­fībija, taču nekādā ziņā tanks. Mēs apgājām tam apkārt, un pamatīgi to aplūkojām. Tas bija ļoti liels, vienstāva mājas augstumā, tikai bez logiem, ar kāpurķēdēm, cieši aizvērtām lūkām, tikai no cauruma priekšā un sānos bija pabāzuši galus ložmetēju stobri.