Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Vispirms mani pārbaudīja rajona izglītības nodaļā, iekams deva atļauju, un visi bija pārsteigti, ka es tik labi protu lasīt. Arī tagad es lasu ātrāk par visiem citiem klasē. Tomēr es to slēpju, izliekos, ka lasu daudz lēnāk, jo neviens netic, pat skolotāji ne, ka es tik ātri lasu. Bet kam gan patīk būt par meli? Reiz skolā es no Sabira paņēmu grāmatu «Kapteiņa Blada odiseja», izlasīju un nākamajā dienā atdevu. Sākumā viņš nodomāja, ka grā­mata man nav patikusi, ja tik ātri dodu atpakaļ, bet, kad es viņam paziņoju, ka tā man ļoti patika, viņš briesmīgi sadusmojās un sacīja — ja jau negrib lasīt, tad tā ari vajag teikt, nevis melot, ka izlasījis tik biezu grāmatu vienā vakarā — tā ir vienkārši nekaunība. Viņš man lika atstāstīt gan «Odisejas», gan «Hronikas» saturu, bet, kad es beidzu, viņš tomēr man iegāza, teikdams, ka šo grāmatu droši vien esmu lasījis jau agrāk un tagad ņirgājos par viņu, Sabiru. Viņš pats šo grāmatu lasīja desmit dienas. Kad Sabirs lasa, viņa sejas izteiksme top ļoti nopietna un lūpas kustas.

Ja es tagad aizņemos no kāda grāmatu, tad pēc izla­sīšanas to paturu pie sevis vēl dažas dienas un tikai pēc tam atdodu. Tā ir mierīgāk.

Pēkšņi Kama apstājās, ievilka elpu un jautāja:

— Vai neesat noguruši?

— Nē, — Aļiks atsaucās un pakratīja galvu. — Es, piemēram, neesmu noguris. — Bet pašam mēle nemaz neklausa, tik pamatīgi «nav noguris».

Sabirs vienīgi savaikstīja izbrīnījušos seju, sak, kas tas par dīvainu jautājumu.

— Bet tu? — viņa jautāja man. Skatās uz mani un smaida.

No šī smaida man nez kādēļ notrīcēja zods. Man ir tāds savāds zods, pašā nepiemērotākajā brīdī tas sāk raustīties. Noraustās gan tikai vienu reizi, bet no malas droši vien tas redzams. Arī es gribēju teikt, ka neesmu nemaz piekusis, bet Kama paguva pirms manis pasacīt:

— Arī es esmu nogurusi. Krītu vai no kājām nost. Aiziesim līdz tam kokam un tur atpūtīsimies. Vai esat ar mieru?

Mēs atlaidāmies guļus zālē koka paēnā, un tas bija tik patīkami, ka vārdos nemaz nav izsakāms. Pēc tam Kama izvilka no savas mugursomas sviestmaizes, ko mēs vienā mirklī notiesājām. Katrs divas sviestmaizes ar ceptu olu. Gribējām apēst arī pārējās, kas vēl atradās mūsu mugursomās, bet Sabirs teica, ka pamatīgi pieēsties pirms kāpšanas kalnos ir pats sliktākais, ko mēs varam izdarīt. Es vēl desmit tādas sviestmaizes apēstu, arī tad nebūtu paēdis. Taču ar Sabiru labāk nestrīdēties. To nu es nevienam neiesaku.

Mēs pasēdējām zem koka vēl pusstundu un šajā laikā pamatīgi atpūtāmies. Viss nogurums bija kā ar roku atņemts. Kama ierosināja, tikko būsim nokļuvuši līdz pārejai uz šosejas, «balsot» un ar kādu gadījuma mašīnu aizbraukt uz mājām. Man šāds priekšlikums ļoti gāja pie sirds, bet Sabiram un Aļikam gan ne sevišķi. Tomēr viņi neko neteica, tikai pamāja, vispirms Sabirs, pēc tam Aļiks. Es pat nepamāju, jo viņus nemaz neinteresēja manas domas. Tad viņi sāka par kaut ko sarunāties — sākumā es klausījos, bet vēlāk vairs ne, jo atminējos kādu dzejoli. Šos pantus es atceros bieži, un katru reizi, domājot par tiem, pār muguru pārskrien drebuļi, pat elpa aizraujas un vēderā jūtams dīvains aukstums — tā notiek katru reizi, it sevišķi, ja es esmu viens un nekas netraucē dzejoli klusībā atkārtot. Reiz es to pastāstīju māmiņai, un viņa visu izskaidroja tādējādi, ka es esot ļoti emocionāls un man vēl par agru lasīt tādus dzejo­ļus. Es gribēju zināt, kāpēc par agru, tomēr viņa nesāka man neko skaidrot, teica: par agru — un viss. Turklāt viņa izskatījās ļoti neapmierināta.

— Par ko tu domā? — Kama vaicāja.

— Ne par ko, — es atteicu. — Nedaudz aizdomājos.

Viņa palūkojās uz mani tā, it kā patiešām zinātu, ko

es domāju, taču neteica ne vārda. Toties Aļiks kļuva varen rosīgs. Es jau nojautu, ka viņš pateiks ko gaužām nepatīkamu.

— No bailēm viņš ne par ko citu nespēj domāt, visu laiku tas vien prātā, ko teiks māmiņa un tētiņš, kad šis vakarā pārradīsies mājās.

Tā ir viņa kārtējā asprātība. Neviens, protams, nesmē­jās, pat nepasmaidīja. Sabirs pavērās viņā drūmu ska­tienu, un man šķita, ka viņš tūlīt iesitīs Aļikam. Man vienmēr ir pareiza nojauta, kad Sabirs gatavojas saķer­ties ar kādu, bet šoreiz gan maldījos. Droši vien Kamas dēļ viņš to nedarīja.

— Labi, — Kama teica un piecēlās. — Iesim, citādi netiksim mājās līdz vēlai naktij.

Mēs cēlāmies kājās un gājām. Un pats dīvainākais — visi soļoja klusēdami. Parasti viņi abi, ieraugot Kamu, sāk muldēt kā negudri, viens par otru cenšas pateikt kādu asprātību, pastāstīt ko interesantu. Tas vēl ir pacie- šams, bet, kad viņi sāk stāstīt anekdotes vai jokot, tad gan man metas nelabi. Nemaz nezini, ko darīt, — vaja­dzētu smieties, jo cilvēks taču izstāstījis anekdoti, bet smiekli nenāk. Taču Kama smejas. Ja jau viņa smejas, tātad viņai patīk. Agrāk es domāju, ka viņu anekdotes nav smieklīgas, bet vēlāk, spriežot pēc Kamas izturēšanās, sāku šaubīties, vai ar manu humora izjūtu viss kārtībā.

Arī Kama gāja klusēdama. Parasti viņa visu laiku jūsmīgi klaigā: «Ai, magones, ai, ēdelveisi!» — bet ta­gad izskatījās tāda kā sagurusi, pat neiekliedzās, kad pār taciņu pārslīdēja ķirzaka. Acīmredzot pilnīgi nekaitīga ķirzaka, ja jau pati lien cilvēkiem zem kājām. Pēc tam vēl dažas ķirzakas pārskrēja pār taciņu tieši mūsu priekšā. Agrāk neko tādu nebiju redzējis. Vai viņas no karstuma apdullušas, vai?

— Cik smacīgi! — Kama iesaucās un aplaizīja lūpas.

— Tas ir uz negaisu. — Sabirs aizmeta cigareti un arī aplaizīja lūpas. — Ķirzakas kļūst nemierīgas, un putni apklust, vakarā būs negaiss.

Pēkšņi es sajutu, kāds klusums valda visapkārt. Nav dzirdama neviena skaņa.

— Vēl pusotras stundas, un mēs būsim pie pārejas, — Sabirs teica. — Es jūs vedu pa visīsāko ceļu, kas gan visu laiku iet kalnā, toties ir visīsākais.

Sabiram ir ļoti laba atmiņa. Ja viņš kaut vienu reizi gājis pa vissarežģītāko ceļu, viņš to zinās. Arī Baku viņš aizvērtām acīm var izstāstīt ceļu, kā aizkļūt līdz jebkuram kinoteātrim, jahtklubam vai cirkam, lai jautā­tājs atrastos kur atrazdamies. Un nekad neko lieku ne­saka. Par to es viņu cienu. 2ēl vienīgi, ka viņam tik slikts raksturs. Tiklīdz kas nav pa prātam — tūlīt sāk kauties. Mūsu klasē visi no viņa baidās. No Aļika arī, bet mazāk. Aļiks pie stieņa spēj pievilkties trīs reizes vairāk, bet Sabirs viņu tomēr kautiņā pieveica. Visa klase noskatījās abu cīņu maizes fabrikas pagalmā.

Aļiks pie mums pārnāca no 174. skolas, jo viņa vecā­kiem iedeva dzīvokli mūsu rajonā, blakus skolai. Līdz viņa atnākšanai klasē pats stiprākais skaitījās Sabirs. Nezinu, par ko viņi sastrīdējās, bet abi norunāja satik­ties pēc stundām un cīnīties, līdz viens no viņiem sacīs «pietiek» vai arī vienam no viņiem parādīsies asinis. Sabirs toreiz pārsita Aļikam degunu. Aļiks saliecās, pie­spieda degunu pie mutauta un teica Sabiram: «Tik un tā ar tevi vēl kaušos.» Un pēkšņi Sabirs atvēzējās un no visa spēka deva Aļikam pa galvu! Bet tas taču ir pret noteikumiem. Visi metās viņus šķirt. Pēc tam viņi gan salīga mieru, bet es zinu, ka viņi viens otru necieš un vēl kādreiz izkausies. Mani gan viņi nekad neaiztiek, rei­zēm vienīgi sadod pa kaklu — un viss. Tāpēc ka viņi mani nicina. Galvenokārt tādēļ, ka esmu atbrīvots no fizkultūras. Bet mani nemaz neatbrīvoja, vienīgi pateica, lai es ejot uz vingrošanas stundām kopā ar ceturto klasi, tāpēc ka mūsu klasē visi ir divus gadus vecāki par mani.