Maksuds Ibrahimbekovs: PAR VISU LABO — NĀVE

Visi apklusa un, šķiet, jau laidās miegā, te pēkšņi Kama piecēlās, sāka izjaukt savu guļvietu un likt paci­ņas blakus man. Visi uzreiz pietrūkās sēdus. Meitene pārtrauca savu nodarbošanos un uzsauca mums:

— Varbūt kādam no jums ienāks prātā man palīdzēt, citādi te noņemšos veselu stundu.

Sabirs un Aļiks tūlīt pielēca kājās un sāka nest pa­ciņas un likt tās blakus man. Taču neviens neko nejau­tāja, tikai klusībā brīnījās.

Kad viss bija pārvietots, Kama nolikās guļus un teica:

— Es neparko nevaru aizmigt, ja man blakus atrodas šie šausmīgie skeleti. — Un, pagriezusies pret mani, turpināja: — Lūdzams, guli uz sāniem, ar seju pret mani, un dod man roku, varbūt tad man nebūs bail.

Es, protams, pastiepu viņai roku un gulēju. Acis aiz­vēru, bet miegs nenāca. Man bija ļoti patīkami, ka mei­tene atnākusi, nogūlusies man blakus un tur manu roku, lai viņai nebūtu tik baisi. Pat elpu aizturēju — man bija tik patīkami. Nodomāju, ka Aļikam un Sabi­ram Kamas izvēle droši vien nav pa prātam. Kāpēc viņa izraudzījās mani, nevis kādu no viņiem? Es sāku gudrot par to un tūlīt nožēloju, ka esmu sācis, jo sa­pratu: Kama nav gājusi pie Sabira vai Aļika tāpēc, ka viņi ir zēni un meitene kautrējas no viņiem kā jau no vīriešiem, bet pret mani viņa izturas tik vienkārši kā, piemēram, es pret mūsu Muri. Es taču ņēmu viņu pie sevis gultā, kad vakarā māmiņa aizgāja viesos pie kai­miņiem un atstāja mani vienu. Protams, tā es nerīkojos aiz bailēm, nemaz nebaidījos palikt viens mājās, tomēr ar Muri bija pavisam laba sajūta — viņš palīda zem segas un sāka malt savas dzirnaviņas, šķita, murrāšana nāk nevis no kakla, bet no visa ķermeņa, sākot ar purnu un beidzot ar asti.

Tad es sāku domāt par māmiņu.

Nevarēju pat iedomāties, ko viņa pašlaik dara. Labi, ja tētis pratīs viņu pierunāt, lai pagaida līdz rītam, citādi viņa, redzot, ka mēs vakarā neesam ieradušies, naktī var aizbraukt uz nometni. Tomēr es cerēju, ka tēvs viņu pratīs nomierināt. Vispāi viņš māmiņu ietekmē nomierinoši. Reizēm bez viņa ir pavisam grūti iztikt. Šodien viņš māmuļai un ne tikai viņai — šovakar droši vien arī pārējie vecāki sanākuši pie mums — skaidro, ka nekas šausmīgs ar mums nevar notikt, galu galā mēs esam četri cilvēki, un tas jau ir spēks, kas nekur nepazudīs, pat apmaldīties nav iespējams, jo kalnos ik pēc desmit, piecpadsmit kilometriem atrodas kāds ciems vai kūrvieta, bet dažādas tūristu nometnes — tās vispār šajā gadalaikā ir saradušās kā sēnes pēc lietus. Māmiņa viņam, protams, iebildīs, ka mēs vēl neesam nekādi cilvēki, bet tīrie bērni, taču tētis paskaid­ros, ka šajā vecumā bērns vai nu jau ir izveidojies par cilvēku, vai arī nekad nekļūs par tādu. Tad vecāki atcerēsies savu bērnību un sāks stāstīt dažādus intere­santus atgadījumus… Labi, ja viss notiktu tā. Kaut tikai viņa nesadomātu naktī braukt uz nometni. Tur gan viņa pārbītos, uzzinājusi, ka mēs neesam atgriezu­šies pēc tam, kad sākās putenis. Tad nu gan pat tētim neizdotos viņu nomierināt. Nevienam taču neienāk prātā, ka mēs mierīgi guļam alā. Ja kāds zinātu par šādas alas pastāvēšanu, tad, protams, sen būtu aizvākts gan bruņutransportieris ar zeltu un naudas saiņiem, gan ieroči, gan vāciešu skeleti apbedīti. Rīt, pirms aiziesim no šejienes, jāatrod ieeja, pa kurieni šeit iebraucis bruņutransportieris. Vācieši droši vien to no ārpuses tik labi nomaskējuši, ka nevar redzēt, vai tie ir vārti vai klints. Bet kā gan iznācis, ka viņi nav aiztaisījuši to spraugu, pa kuru mēs šeit ielīdām, laikam nav pamanī­juši, jo plaisa patiešām ir ļoti šaura. Interesanti, kāpēc viņi nogalējuši cits citu? Varbūt tie trīs esesieši uzzinā­juši, ka vīrs kombinezonā ir mūsu izlūks, un tāpēc nolē­muši to iznīcināt. Varbūt tas nav nekāds izlūks, bet tāds pats fašists un viņi vienkārši sakāvušies tās naudas un zelta dēļ, vai tad viņi toreiz varēja zināt, ka šī nauda nākotnē nebūs vairs derīga.

Tomēr mums ir ārkārtīgi laimējies — pēc kara pagājis tik daudz gadu, neviens šo alu nav pamanījis, bet mēs to atradām. Nogalinātie vācieši tik ilgi šeit gulējuši pilnīgi vieni. Tagad, pirmo reizi pēc trīsdesmit gadiem, alā ienākuši dzīvi cilvēki. Pat savādi kļūst, domājot par to. Trīsdesmit gadu! Mans tētis toreiz bija jaunāks nekā es pašreiz, bet esesieši šeit jau nogalināja cits citu. Interesanti, kut tagad atrodas kombinezonā tērptā karavīra meita? Viņai gan nevar ienākt ne prātā, ka viņas tēvs trīsdesmit gadu nogulējis alā Kaukāza kalnos. Lai arī kur viņa dzīvotu, šī sieviete nezina, kas noticis ar viņas tēvu. Bet es to zinu, vai nav jocīgi? Tomēr ļoti interesanti, kas šie vācieši bijuši. Varbūt tie ir kādi kara noziedznieki, kurus sen meklē. Visiem taču zināms, ka esesieši ne tikai cīnījās kā visi karavīri, bet nošāva un mocīja cilvēkus… Un ja nu viens no viņiem ir tieši tas, kurš nošāva manu vectētiņu — mā­muļas tēti; viņu tiešām nogalināja kaut kur šajā pusē, Ziemeļkaukāzā. Taču, kas tieši nogalināja manu veco­tēvu, to neviens nekad neuzzinās. Māmiņa man stāstīja, ka viņš nošauts divus mēnešus pēc aizbraukšanas uz fronti. Viņš pieteicies brīvprātīgajos. Viņa visu laiku apgalvo, ka vecotēvu nekādā gadījumā nebūtu iesaukuši armijā, jo kara laikā naftiniekus nesūtīja uz fronti, bet vectētiņš pats gribējis karot, neviens viņam nav pavē­lējis. Tā mana māte izaugusi bez tēva. Reiz viņa runāja par to ar tēti, bet es dzirdēju. Man šķita — viņa ir ļoti neapmierināta, ka vectētiņš pieteicies brīvprātīgi. Viņa teica tā: kam tas bija vajadzīgs, ka viņš aizgāja bojā? Visi viņa biedri — gan tie, kas tajā laikā strā­dāja aizmugurē rūpniecībā, gan tie, kas pārnāca no frontes, — tagad labi dzīvo, viens tuvs vectētiņa draugs ir pat ministrs, bet mūsu vectētiņš pazudināja pats sevi un sagandēja dzīvi vecmāmiņai. Vecmāmiņa ar bēr­niem — māmiņai ir vēl divas māsas — pēc vīra nāves dzīvoja lielā trūkumā, viņai nebija nekādas profesijas, vajadzēja strādāt konditorejas fabrikā — sākumā par šķirotāju, bet vēlāk, pēc kara, kad konditorejas fabrika bez monpansjē un karamelēm sāka ražot dažādus izstrā­dājumus, vecmāmiņa kļuva par meistari, jo viņa ārkār­tīgi labi prot pagatavot visādus kārumus — halvu, nugu un daudz ko citu. Pēc māmiņas domām, vectētiņš rīko­jies muļķīgi, pirmām kārtām viņam vajadzējis padomāt arī par ģimeni, iekams viņš izšķīries par šādu soli. Mana māmiņa ir bijusi tikai divus gadus veca, kad viņas tēvs aizgājis uz fronti.

Kad māmiņa sāk runāt par ģimeni, es tūlīt saprotu, ka to viņa dara ar nolūku, lai tētis atstāj savu tagadējo darbu jūrā un pārnāk strādāt krastā. Reizēm man šķiet — ja māmuļa vienmēr tik stipri baidās par tēti un par mani, tad tas notiek vectētiņa dēļ. Viņa domā, ka arī kāds no mums var aiziet bojā. Pat gadījumos, ja mūsu ģimenē ir kāds priecīgs notikums — svinam kā­dam dzimšanas dienu vai nopērkam kādu lielāku mantu, piemēram, pianīnu vai krāsu televizoru, — arī tad māmiņa saka: protams, tas viss ir ļoti labi, bet galvenais, lai visi būtu dzīvi un veseli. Tie ir vecmāmi­ņas vārdi, ko viņa atkārto, — vecmāmiņa tos saka katru dienu, kā lūgšanu. Tētis uz to visu atbild: protams, žēl, ka tā iznācis, taču vectētiņam nebija citas izejas. Māmiņa tad izbrīnījusies saka:

— Es taču tev jau paskaidroju, ka naftiniekus neņēma armijā. Pat toreiz, kad vācieši bija pienākuši tik tuvu pie Maskavas, naftiniekus neiesauca, bet tu saki, ka viņam nebija citas izejas.