Maksuds Ibrahimbekovs: PAR VISU LABO — NĀVE

Man nebija šaubu, ka tētis, atzīdams vectēva rīcību par pareizu, domāja pavisam ko citu. Pēdējā laikā es šad un tad esmu ievērojis, ka Sarunā ar tēti māmiņa ne visu saprot tā, kā vajadzīgs. *

— Es nepazinu tavu tēvu, — tētis teica, — taču do­māju: viņš brīvprātīgi devās uz fronti tāpēc, ka citādi nevarēja rīkoties. Ja būtu varējis, tad neietu.

— Tad tā arī saki, — māmiņa jau bija saniknota, es to redzēju, — ka tu nedomāsi ne par mani, ne par savu bērnu pat tad, ja sāktos karš.

— Kara nebūs, — tētis atteica un pasmaidīja. — To es zinu skaidri.

— Bet ja nu tomēr?

Es ļoti vēlējos, lai tētis atbildētu, ka viņš nekādā karā neies, it sevišķi kā brīvprātīgais. Kaut tikai viņi nesa- bārtos. Tas taču muļķīgi — jau priekšlaikus strīdēties par karu, kas varbūt patiešām nekad nebūs. Nav pat zināms, ar ko tas varētu sākties, bet viņi ir gatavi kaut šobrīd par to sabārties. Es cerēju, ka tētis pats to sapratīs un, pat ja klusībā būs nolēmis aiziet brīvprātī­gajos, māmiņai par to neteiks ne vārda.

— Zini, — tētis teica, — ja tā padomā, es neesmu nekāds paraugpilsonis. Sabiedriskajā dzīvē nepiedalos un nemaz negribu to darīt, kaut savas domas nevienā jau­tājumā neslēpju un izsaku tās atklāti. Eju vienīgi uz ražošanas apspriedēm un arī tikai tad, kad tas attiecas tieši uz mūsu pārvaldi. Esmu pat aizmirsis, kad pēdējo reizi gāju demonstrācijā . ..

Tas tiešām tiesa — svētkos, kad es no rīta eju uz skolu, lai piedalītos demonstrācijā, tētis vienmēr paliek guļot. Pirmās divas trīs dienas pēc atgriešanās no darba jūrā tētis vienmēr guļ gandrīz līdz pusdienai.

— Bet, ja kādreiz, pasarg' dievs, sāktos karš, es jau pirmajā dienā dotos uz fronti. Tāpēc ka cilvēkam ir tikai viens mūžs, šajā laikā viņš var labot jebkuru kļūdu, arī pašu nopietnāko, kādu vien paspējis izdarīt. Tikai to vienīgo ne. Tādu kļūdu cilvēks nekad nespēj sev piedot. Tavam tēvam, protams, nelaimējās, viņš gāja bojā, taču viņam veicās citādā ziņā — viņš bija īsts cilvēks. Un viņa bērniem par savu tēvu nekad nebūs jāsarkst. Tas ir pats briesmīgākais, ja par savu tēvu jākaunas.

Tētis ar māmiņu reti kad runā tik nopietni, viņam vispār nepatīk gari runāt, bet te, paskat vien, runāja ļoti nopietni, pat svinīgi, tik svinīgi, ka no viņa balss toņa man šermuļi skrēja pa muguru. Pēc tam kad mā­miņa bija izgājusi citā istabā, viņš man pameta ar aci, taču nesmaidīja kā vienmēr, un man nez kāpēc šķita, ka to visu viņš sacīja arī manā vārdā. It kā viņš skaidri zinātu, ka esmu ar viņu pilnīgi vienis prātis, lai arī nesaku ne vārda.

Nemanot biju iemidzis. Pamodos no sajūtas, ka guļ­vieta zem manis nodreb. To laikam biju jutis ne tikai es, jo, atvēris acis, ieraudzīju, ka arī Kama pamodusies. Manu roku viņa nebija palaidusi vaļā pat miegā. Izbaiļu pilna, meitene pavērās apkārt un iesaucās:

— Ai! Kur es atrodos? — Pēc tam acīmredzot visu atcerējās, jo pati drīz vien nomierinājās. Otrreiz vairs nejautāja, kur viņa atrodas.

— Cik pulkstenis?

Es piecēlos un devos pie Sabira. Viņš bija cieši aiz­midzis, bet miegā kaut ko neskaidri murmināja. Arī Aļiks gulēja. Pulkstenis bija trīs.

— Kaut ātrāk pienāktu rīts, — Kama čukstēja, tumsā apkārt skatīdamās, acīmredzot viņa atminējās skeletus.

— Vai tie vēl ir tur? — It kā skeleti varētu aiziet pa to laiku, kamēr mēs guļam.

Divas sveces līdzās mums bija gandrīz izdegušas, es aizdedzu pie tām jaunas un novietoju blakus. Pēc tam likos atkal guļvietā, mēģinādams aizmigt, aizvēru acis, te pēkšņi jutu, ka meitene meklē manu roku. Viņa satvēra to ar abām savējām, pievilka pie sevis un nopū­tās. Kama pat pievirzījās man tuvāk, lai būtu ērtāk turēt manu roku. Man pēkšņi kļuva tik labi, es aizmirsu visu pasaulē. Ārkārtīgi patīkama sajūta mani pārņēma tajā naktī alā, kad Kama, saņēmusi manu roku, aizmiga. Ar delnas ādu es sajutu viņas silto elpu. Varbūt viņa izturas pret mani ne gluži tā kā pret Muri, varbūt tomēr drusciņ arī kā pret cilvēku?

Kad biju jau gandrīz pilnīgi aizmidzis, pa miegam atkal izdzirdēju dobju dunoņu, kas, šķiet, nāca no zemes dziļumiem.

No rīta Sabirs mūs visus pamodināja. Ļoti negribējās celties, bet vajadzēja vien to darīt. Sabirs mani purināja aiz pleca tik ilgi, kamēr es pamodos. Pulkstenis bija septiņi. Sabirs paziņoja, ka alu mēs atstāsim astoņos nulle nulle, tieši tā viņš pateica: «Astoņos nulle nulle.» Mums atlika viena stunda, tās laikā vajadzēja sīki ap­skatīt alu, pēc tam mēs dosimies prom.

Sabirs kā pieaudzis ļoti nopietni apvaicājās katram no mums, kā mēs jūtamies, vai kāds nav saaukstējies, bet pēc tam teica: «Mēs neiesim visi — vienam no mums jāpaliek alā, tas nepieciešams, lai pa šo laiku te kāds neiemaldās.»

Sabirs paskaidroja: ja mūsu prombūtnes laikā te kāds ierodas un ierauga alu, tad skaitīsies, ka alu atklājis viņš, nevis mēs. Tad mūs neviens negribēs pat uzklau­sīt. Mums teiks: nu labi, jūs tur pārnakšņojāt — bet te cilvēks atradis alu un tūlīt par to paziņojis. Un tad atklājēja slava tiks nevis mums, bet kādiem svešiem cilvēkiem.

Kama gan iebilda: diez vai te kāds iemaldīsies, trīs­desmit gadu neviens nav nācis, te pēkšņi vienā dienā ierodamies mēs un vēl kāds. Tā nevar būt.

Sabirs atbildēja, ka viņai, protams, taisnība, taču ne­drīkst aizmirst, ka mūs droši vien meklē un meklētāji noteikti dosies pa to pašu taciņu, pa kuru gājām mēs — tā zināma visiem šejienes iedzīvotājiem. Parasti šie ļau­dis reti kad iet pa šo taciņu, bet, ja arī iet, tad neska­

tos tās apkārt uz klintīm. Taču, ja viņi dosies mūs meklēt, tad uzmanīgi vēros apkārtni un, iespējams, gribēs apska­tīt arī to spraugu, kurai citkārt pagājuši garām bez ievērības.

Es nodomāju, ka Sabiram taisnība. Mēs nedrīkstam riskēt ar savu atklājumu, tas ir sīkums, ja kādam te jāpavada pusotras vai divas stundas. Kama jautāja viņam, kurš no mums paliks alā. Es baidījos, ka Sabirs pēkšņi nesadomā atstāt mani — to es ļoti negribētu. Pirmkārt, mana māmiņa, ieraugot, ka visi pārnākuši, bet manis nav, pirms kāds pagūs atvērt muti, jau nodomās, ka ar mani noticis visļaunākais — vai nu esmu iekritis bez­dibenī, vai noslīcis. Otrkārt, godīgi sakot, man ļoti negribējās palikt vienam pie skeletiem alā. Ja tu esi kopā ar cilvēkiem, tad skeleti neliekas tik briesmīgi, pavisam kas cits, ja tu esi viens ar tiem. Taču Sabirs jau teica, ka viņš par to padomājis un nolēmis alā atstāt Aļiku.

— Iedomājies tik — nolēmis! — Aļiks iesaucās.

— Bet es nolēmu, ka tev jāpaliek. Kāpēc tu izlem par citiem?

— Tāpēc, ka tā būs labāk, — Sabirs paskaidroja.

— Padomā pats. Kamu mēs nevaram šeit atstāt, viņa ir meitene. — Viņš pamāja uz mani. — Bet viņš baidīsies palikt. No bailēm var vēl prātā sajukt.

Man briesmīgi gribējās viņiem pateikt, ka es palikšu alā. Jau taisījos vērt muti un to paziņot, bet Sabirs runāja tālāk, un, ja viņš runā, tad labāk viņu nepār­traukt. Es nolēmu savu nodomu darīt pārējiem zināmu, tikko Sabirs būs beidzis.

— Varētu palikt es, bet tas nebūtu pareizi, jo es vis­labāk zinu ceļu: pa šo taciņu esmu gājis reizes sešas — četras pagājušajā gadā, divas — šogad, bet tu tikai vienu reizi un to pašu pērn. Taču, ja tu baidies, tad saki atklāti — un par to nevarēs būt vairs ne runas; uzskatīsim, ka tas ir svarīgs iemesls, un tad alā palieku es.