Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Aļiks noburkšķēja, ka viņš ne no kā nebaidās, viņš tikai vēlas, lai viss būtu taisnīgi. Taču visiem jau bija skaidrs, ka viņš ir ar mieru palikt.

— Vai ir vēl kādi priekšlikumi? — Sabirs jautāja un pēc kārtas paskatījās uz katru klātesošo.

Visi klusēja, arī es. Biju nolēmis, ka tagad nevaru teikt par savu nodomu palikt alā, jo Sabirs zobotos par mani. Tas man nemaz nepatiktu, it sevišķi tāpēc, ka to dzirdētu Kama. Viņš arvien adresē man dzēlīgus vārdus, un visiem, tos dzirdot, ir jāsmejas, — visiem, protams, tikai ne man.

— Ķersimies pie alas apskates, — Sabirs mudināja. — Un sāksim no tā gala.

Mēs devāmies uz pašu tālāko stūri, kuru vakar nebi­jām apskatījuši. Pa priekšu gāja Sabirs un Aļiks ar lukturiem, aiz viņiem mēs ar Kamu, turot aizdegtas sveces, — tāda bija Sabira pavēle. Vispār jāatzīst, ka Sabirs ir puika uz goda, lai ko Aļiks par viņu sacītu; bez Sabira mēs būtu pazuduši. Viņš taču atrada spraugu klintī, viņš bija tas, kas vakar pirmais piecēlās un gāja meklēt patvērumu, kad mūs sāka ieputināt sniegā, arī šeit, alā, viņš rīkojās ļoti pareizi, pat atmodās tieši septiņos, kā vakar bija apsolījis, lai gan neviens viņu nemodināja. Viņš tomēr ir jauks cilvēks, par spīti savam sliktajam raksturam.

Mēs vēl nebijām aizgājuši līdz alas tālākajai malai, pat līdz pusei nebijām tikuši, kad redzējām tik daudz interesanta, ka nevarējām vien nopriecāties un nobrīnī­ties. Likās pat neticami, ka to visu esam atraduši mēs. Ar mani jau reiz bija noticis kas līdzīgs šā gada 21. martā — manā dzimšanas dienā, kad man vienā vakarā uzdāvināja tālskati, velosipēdu un elektromehā­nisko konstruktoru. Es sen biju sapņojis par katru no šīm lietām un pat cerējis, ka reiz man vismaz kāda no tām piederēs, taču nekad nebiju rēķinājies, ka tās var uzdāvināt visas uzreiz vienā dienā. Nemūžam neticētu, ja man kāds teiktu, ka to visu man sadāvinās vienā dzimšanas dienā. Bet tā tomēr notika: tālskati man uz­dāvināja vecāki, velosipēdu — vecmāmiņa, bet konstruk­toru atnesa krustmāte Sona ar tēvoci Vasifu.

Šodien notika tāpat, tikai vēl interesantāk. Viss sākās ar to, ka sienā mēs uzgājām melnas metāla durvis. Tās bija cieši aizvērtas, mēs jau nobijāmies, domādami, ka tās aizslēgtas. Sabirs nospieda rokturi un pavilka to uz savu pusi, durvis lēni vērās vaļā, bija jūtams, ka tās ir ļoti smagas. Mēs iegājām pa tām un atradāmies gaitenī, kurā bija vairākas durvis. Pēkšņi man šķita, ka mēs atrodamies nevis kalnos alā, bet gan kādas pa­rastas iestādes gaitenī. Tāpēc ka šeit bija normāla par­keta grīda un sienas nokrāsotas ar eļļas krāsu. Vienīgi visas durvis, kas iznāca uz šo koridoru, bija no tērauda.

Es pat mēģināju ieslēgt gaismu, slēdzis noklakšķēja, taču neviena spuldzīte pie griestiem neiedegās. Uz vie­nām durvīm atradās plāksnīte ar uzrakstu vācu valodā. Mēs iegājām. Tā bija diezgan liela istaba, tāds kā mūsu skolas direktora kabinets. Te stāvēja liels rakstāmgalds ar smagu bronzas tintnīcu un citiem rakstāmpiederu­miem. Pie sienas virs galda karājās Hitlera portrets, bet visu pretējo sienu aizņēma karte, uz kuras bija Ziemeļ- kaukāzs un Aizkaukāzs, puse Kaspijas jūras un pat neliels gabaliņš, pats stūrītis no Melnās jūras.

Visa karte no vienas vietas bija izraibināta ar sar­kanām un zilām bultiņām, turklāt pašas lielākās no trim pusēm — no Turcijas, no ziemeļiem pāri kalniem un no Kaspijas jūras dienvidu puses — rādīja uz Baku. Visi uzraksti kartē bija vācu valodā.

Istabā vēl stāvēja seifs, taču tā rokturis pat nepakus­tējās, lai gan mēs visiem spēkiem pūlējāmies to atvērt. Seifs, kas, tāpat kā karte, aizņēma visu sānu sienu, neizskatījās kā parastie seifi — tērauda skapji, bet bija cieši iebūvēts sienā. Blakus tam mēs pamanījām lielu svirslēdzi, kura rokturis bija nokrāsots sarkans. Svir- slēdzis atradās aiz stikla durtiņām, izskatījās, ka tas stāv stikla skapītī. Virs šī skapīša lieliem, melniem burtiem bija uzraksts vācu valodā. Tas beidzās ar iz­saukuma zīmi. Pēdējais vārds uzrakstā sākās ar lielo burtu. Vārds bija īss un tāpēc viegli iegaumējams: «Tod!» Pārējie vārdi šajā uzrakstā bija ar mazajiem sākuma bur­tiem, izņemot, protams, pirmo vārdu. Un pats interesan­tākais — pie šī skapīša, ko tik viegli varēja sadauzīt, karājās priekškaramā atslēga. Skapītis bija aizslēgts!

Sabirs teica, ka te nav nekā savāda. Pats parastākais skapītis. Viņš tādu redzējis filmā. Spriežot pēc sarkanā roktura un uzraksta ar izsaucēju, svirslēdzis ierīkots tāpēc, lai gadījumā, ja alu ieņemtu ienaidnieks vai arī būtu no tās jāatkāpjas, nekavējoties varētu uzspridzināt kabinetu ar seifu, kurā acīmredzot glabājas dažādas vērtīgas mantas un slepeni dokumenti. Sarkanā krāsa militārās lietās vienmēr nozīmē kaut ko sevišķi bīstamu. Skapītis aizslēgts tāpēc, lai kāds aiz muļķības neieslēgtu svirslēdzi, pirms nav izlasījis uzrakstu.

Arī mēs, protams, nemēģinājām ieslēgt svirslēdzi, bet sākām pārbaudīt, kas atrodas rakstāmgalda atvilktnēs. Galvenokārt tur bija dažādi dokumenti, taču visi vācu valodā.

Mēs pārgājām uz citu istabu un apstājāmies uz sliek­šņa. ŠI telpa bija vēl lielāka nekā komandanta kabinets un gandrīz pilna ar ieročiem. Šeit droši vien atradās arsenāls. Speciālos statņos te veselām rindām stāvēja automāti un šautenes, un vēl kaut kādi dīvaini ieroči, līdzīgi šāviņiem vai raķetēm, ar sarkaniem uzgaļiem, no kuriem stiepās gari rokturi. Gar sienām uz plauktiem stāvēja kastes ar patronām, un speciālās ligzdās mēs redzējām dažas granātas. Sabirs paskaidroja, ka tās ir prettanku granātas. Neviens viņu neapstrīdēja, bet es klusībā nodomāju, kā viņš zina, vai tās ir prettanku vai nav, filmā taču nav redzams, va 1 tā ir prettanku vai parastā granāta.

Kad mēs jau atradāmies trešajā istabā, kur galveno­kārt bija vienīgi saiņi ar papīriem, Sabirs iesaucās, ka pulkstenis tūlīt būs deviņi un mums nekavējoties jāiet prom.

Mēs atgriezāmies mūsu nakšņošanas vietā u.n sākām atvadīties no Aļika. Sabirs pavēlēja neko neņemt līdzi, vienīgi lukturīšus — mugursomas atstājām šeit, lai būtu vieglāka iešana, arī caur spraugu tā varēs veiklāk iz­spraukties. Viņš pieteica Aļikam nepieskarties nevienam automātam. To visu Sabirs pateica ļoti nopietnā balsī, un pats galvenais — Aļiks viņu nopietni uzklausīja, kā redzams, saprata, ka strīdēties ar Sabiru nav nozīmes. Sabirs vēl piebilda, ka būtu lieliski, ja mūsu prombūtnes laikā Aļiks sameklētu ieeju, pa kurieni alā nokļuvuši cilvēki un mašīnas. Aļiks klusēdams uzklausīja arī šo piezīmi.

Mēs visi pēc kārtas paspiedām viņam roku un gājām uz mūsu spraugu, bet viņš paņēma lukturīti un nāca mums līdzi, teikdams, ka pavadīs mūs līdz pašai izejai, paskatīšoties, kāds ārā laiks. Es sapratu, ka Aļiks grib izkļūt dienas gaismā; lai arī svece deva pietiekami daudz gaismas, tomēr šāda pustumsa jau sāka iedarboties uz nerviem.

Mēs visi trīs — es, Kama un Sabirs — ceļā uz izejas spraugu sarunājāmies, bet Aļiks klusēja. Viņš nesacīja ne vārda, es pat nodomāju, ka viņš tomēr atteiksies palikt šeit viens pats. Ar to es negribu sacīt, ka viņš ir bailīgs — nē, viņš nav nekāds zaķapastala. Lai gan es viņu pazīstu neilgu laiku, tomēr jūtu, ka viņš ir diezgan drosmīgs cilvēks. Mūsu klasē to zina visi un tāpēc izturas pret Aļiku ar lielu cieņu, protams, ne ar tādu kā pret Sabiru, tomēr viņu ļoti respektē. Var teikt, ka viņš šajā ziņā klasē ir otrais cilvēks pēc Sabira. Uz mūsu klasi Aļiks atnāca pirms pusotra gada. Kopš tā laika viņš ir pamatīgi pārvērties, tapis pavisam cits cilvēks. Sākumā bija pieklājīgs, ļoti kluss, ne ar vienu nekāvās, protams, pāri darīt sev neļāva, bet pats ķildu nekad neuzsāka, taču vēlāk pārvērtās un kļuva gandrīz tāds pats kā Sabirs. Agrāk es vienu otru reizi aizgāju pie viņa ciemos, pēc tam to vairs nedarīju, un tagad man pat prātā vairs neienāk tāda doma; šāda pārveido­šanās notikusi ļoti nemanāmi. Agrāk es apciemoju viņu ar prieku, bet tagad negribu to darīt. Viņi dzīvo mājā, kas atrodas iepretī mūsējai, Vidadi ielā 156, mūsu mājas numurs 149. Kamēr šo māju cēla — un to cēla ilgi, .vairākus gadus, — es pat nevarēju iedomāties, ka to kādreiz pabeigs un tajā dzīvos mani paziņas. Tagad, gluži otrādi, es nevaru iedomāties, ka šī māja kādreiz nemaz nav bijusi un Aļiks tur nav dzīvojis. Pirmo reizi es viņu apciemoju, kad viņi jau bija nodzīvojuši tur trīs mēnešus. Viņiem ir ļoti labs dzīvoklis, istabas lielas, bet mēbeļu tajās gan pārāk daudz, tik šauri, ka nevar ne apgriezties, bet vienā istabā stāvēja pat divi lieli šifonjeri, turklāt vēl divas platas gultas, trīsdaļīgs spogulis un divi naktsgaldiņi — pie katras gultas. Kamēr es tur ciemojos, nekādi nevarēju aptvert, kas man te liekas dīvains, — sākumā nodomāju, ka tas ir Aļika fotogrāfiju dēļ: katrā istabā pie sienas piespraustas viņa bildes, sākot jau no agras bērnības. Aļiks gultiņā, van­niņā, pat uz podiņa un tā tālāk līdz pat šai dienai. Un uz katras' fotogrāfijas datums un vieta: Baku, Kislo- vodska, Lenkorāna, Maskava, Soči. Ja Aļiks kādreiz kļūs slavens vīrs, viņam šīs fotogrāfijas lieti noderēs … Pēc tam nācu pie atziņas, ka fotogrāfijas nav vainoja­mas, — tas ir kas cits, kas man šķiet savāds. Par to man bija jādomā visu laiku, protams, klusībā, kamēr sarunājos ar Aļiku. Viņš mani iepazīstināja ar savu vecmāmiņu, es šausmīgi nobrīnījos, ka viņa tik veca, pusotras reizes vecāka par manējo. Vēlāk, iepazinies ar Aļika vecākiem, redzēju, ka arī viņi ir daudz vecāki par manējiem. Kā izrādījās, Aļiks viņiem piedzimis ļoti vēlu, kad viņi jau zaudējuši visas cerības uz bērnu. To man pastāstīja pats Aļiks, bet toreiz ar viņu vēl varēja normāli sarunāties, ne tā kā tagad: par katru nieku sadod pa kaklu, viņa joki tādi, ka tirpas iet pa muguru, bet viņš pats muļķīgi smejas par tiem. Vecmā­miņa mūs pacienāja ar tēju, ievārījumu un pīrādziņiem, pēc tam atnesa laikrakstu un obligācijas un lūdza, lai mēs pārbaudām, varbūt viņa ir ko laimējusi. Pati veca, tikko var kājas pavilkt, tomēr interesējas, vai obligā­cijas nav laimējušas. Mēs pārbaudījām divas reizes, lai nebūtu nekāda kļūdīšanās, taču nesakrita neviens skaitlis — ne sērija, ne'numurs. Aļiks viņai to pateica un piebilda ko tādu, ka es pilnīgi apstulbu: nopietnā balsī viņš sacīja: «Vecmāmiņ, šoreiz tu neko neesi vin­nējusi, bet, gluži otrādi, paspēlējusi.» Vecmāmuļa šaus­mīgi uztraucās un sāka apgalvot, ka šīs obligācijas paredzētas cilvēku izputināšanai, pēc tam apvaicājās, cik tad viņa šoreiz paspēlējusi. Aļiks pateica, ka trīs rubļus, un slepus man pameta ar acīm. Viņa aizgāja, atnesa melnu lādīti, kurā glabājās nauda, izņēma no turienes trīs rubļus, ko iedeva Aļikam. Tas sāka viņu mierināt un atgādināja, ka pērn viņa laimējusi četrdesmit un paspēlējusi šajā laikā tikai divpadsmit rubļu. Aļiks man teica, ka tādā veidā viņš katrā tirāžā nopelnot trīs rubļus, sākumā esot baidījies, ka neuzzina vecāki, bet viss beidzies laimīgi — vecmāmiņa viņiem sūdzējusies par savu zaudējumu, bet viņi par to varen uzjautrināju­šies un tagad par šo asprātīgo Aļika triku stāstot visiem saviem paziņām.