Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Es teicu, ka agrāk šīs pogas droši vien ir darbojušās, jo tad te bijusi strāva, bet tagad elektrības nav, tāpēc tās nedarbojas. Sabirs tūdaļ kļuva nikns un pavēlēja man turēt muti, viss tāpat esot skaidrs.

Mēs sēdējām savās guļvietās uz papīra naudas paciņām un gudrojām, ko tagad darīt. Sabirs sacīja, ka stāvoklis ir ļoti nopietns, mums pašiem jāatrod izeja no šejienes, uz citiem nav ko cerēt. Neviens mums šeit palīgā ne­nāks. Viņš vēl piebilda, ka vienam no mums jābūt gal- 'venajam, tādam kā komandierim, bet visiem pārējiem jāklausa komandieris, jo nekas labs nesanāks, ja katrs darīs, kas ienāks prātā.

Aļiks mani pārsteidza, tūlīt teikdams, ka Sabiram no­teikti jābūt par galveno. Sabiram tas briesmīgi patika, pēc sejas jau bija redzams, tomēr viņš jautāja, kādi priekšlikumi vēl būtu biedriem. Mēs teicām, ka vairāk priekšlikumu nav, tomēr Sabirs palūdza visus nobalsot. Citādi viņš neesot ar mieru. Kad viņš jautāja, kas «par», — visi, izņemot viņu, pacēla roku; uz jautājumu, kas «pret», — nepacēla neviens, bet pēc jautājuma, kas «atturas», roku pacēla viņš pats. Pēc nobalsošanas viņš paziņoja, ka tagad mums visiem viņš jāklausa, ja gri­bam izkļūt no alas. It kā bez balsošanas jau nebūtu skaidrs, ka galvenais te ir Sabirs.

Jaunais komandieris pavēstīja, ka mums rūpīgi jāuz­skaita viss ēdamais, kas vēl palicis. Mēs nekavējoties sākām to darīt — izvilkām no mugursomām un salikām kopējā kaudzītē trīs sviestmaizes ar desu, pustāfelīti šokolādes, vienu kausēto sieru — un tas arī bija viss mūsu pārtikas krājums. Līdz šim ēst nemaz negribējās, no rīta mēs katrs apēdām pa sviestmaizei un vēlāk par ēšanu nemaz nedomājām, bet tagad, ieraugot, cik maz mums palicis ko ēst, radās šausmīga apetīte.

Sabirs teica, ka tagad ar ēdienu mums jāapietas ļoti taupīgi. Viņš sagrieza vienu sviestmaizi četrās mazītiņās daļās un izdalīja mums, teikdams, ka tā ir visa dienas deva un katrs to var apēst, kad vien viņš vēlas, līdz rītam tikpat vairs nekā nedabūsim. Viņš vēl nebija beidzis, kad mēs katrs savu porciju jau bijām aprijuši. Sabirs paskaidroja, ka atlikušie produkti glabāsies pie viņa, noteiktās stundās viņš pats tos mums izdalīs. Viņš saskaitīja arī sērkociņus — kastītē bija astoņi gabali, tāpat cigaretes — piecas — un visu sabāza kabatā, paziņo­dams, ka arī tās izsniegs pa vienai. To gan viņš vairāk teica kārtības labad, neviens no mums nesmēķēja, tikai viņš pats.

Pēc tam Sabirs pavēlēja man atnest no avārijas skapja konservus, ko mēs tur atradām. Es to izdarīju.^ Visas kārbas bija veselas, bet vāciņi uzpūtušies, it kā tajās būtu iesūknēts gaiss.

Es atnesu kārbiņas un teicu, ka šie konservi nav ēdami — ja jau tie ir uzpūsti, tātad pilnīgi sabojāju­šies. Bet ar zivju konserviem notiek vissmagākā saindē­šanās, un no tās cilvēks var nomirt. Mūsu mājā tā nomira Vitja Ščeglovs, sporta meistars, Azerbaidžānas volejbola izlases komandas loceklis; viņš bija ēdis stori un nākamajā dienā nomira šausmīgās mokās, jo ārsts bija izsaukts par vēlu. Viņu aizveda uz slimnīcu, un tur viņam veselu dienu skaloja kuņģi, injicēja dažādas zāles, tomēr nekas nelīdzēja — viņš nomira. Bet, ja mēs šeit saindējamies, mums vispār neviens nespēj sniegt nekādu palīdzību.

Visi, pat Sabirs, uzmanīgi noklausījās manu stāstījumu, un, kad es beidzu, viņš teica, ka neviens šos konservus nemaz netaisās tūlīt ēst, bet vēlāk — tad jau redzēs. Un tad es izdarīju kļūdu. Man nevajadzēja runāt, ka par saindēšanos esmu lasījis enciklopēdijā. Tur bija rakstīts, ka uzpūtušos konservus nedrīkst ēst nekādā gadījumā, tā ir pirmā pazīme, ka tajos atrodas vis­briesmīgākā inde, un šo saindēšanos sauc par botulismu. Svešo vārdu es atceros precīzi. Tikko biju pateicis par botulismu, tūlīt ieraudzīju, ka Sabirs ir šausmīgi no­skaities: viņš necieš, ka viņa klātbūtnē lieto svešvārdus.

— Lasītājs! — Tas Sabiram ir pats sliktākais lamu­vārds. — Tu visu esi lasījis! Neko citu dzīvē neproti, vienīgi lasīt. Tu melo, zini, ka pārbaudīt nevar, tāpēc melo. Tikko šeit ienācām, tu jau sāki nez ko fantazēt. — To viņš par stalaktītiem. — Tu traucē man domāt. Aizveries, un lai es no tevis vairs nedzirdētu ne vārda!

Es, protams, apklusu, bet sevī nolēmu vecajiem konserviem nepieskarties. Labāk badā nomiršu, bet tiem gan neķeršos klāt. 2ēl, ka arī Kama un Aļiks ir pret mani, viņi abi, nicinoši smīnēdami, skatījās uz mani, kad Sabirs kliedza. Lai gan esmu pie tā pieradis, tomēr katru reizi tas ir sāpīgi. Es taču viņu dēļ runāju par saindēšanos. Lūdzu, ja gribat, ēdiet veseli un saindējie­ties!

Sabirs teica, ka mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti, mums tūlīt jāķeras pie alas apskatīšanas. Man viņš pavēlēja pārmeklēt skeletus un visu, ko atradīšu, atnest viņam. Es sapratu, ka tā viņš dara ar nolūku, lai es atsakos izpildīt un viņš var mani visu klātbūtnē atkal pazemot. Bet es neatteicos. Gāju un sāku pārmeklēt skeletus. Visiem trim esesiešiem kabatās bija pistoles un apliecības, un ģimenes fotogrāfijas ar sievām un bēr­niem. Es vilku ārā no kabatām kaut kādas atslēgas, kabatlakatus, naudu. Tam skeletam kombinezonā, neeses- ietim, atradu kabatā nelielu brošētu grāmatiņu. Tikko to atvēru, tūdaļ sapratu, ka tā ir pati interesantākā no visām atrastajām lietām — tā bija vārdnīca, vācu- krievu sarunvalodas vārdnīca. Pirmās lappuses bija sali­pušas, tur neko nevarēja saburtot, bet lielais vairums lapu bija saglabājies normāli, varēja izlasīt.

Es sāku vārdnīcu pētīt, bet Sabirs drīz mani pasauca. Viņi visi trīs jau bija koridorā. Aiznesu Sabiram visu, ko biju atradis. Ieraudzījis atslēgas — divas pamatīgas atslēgas vienā ķēdītē, Sabirs nopriecājās un izrāva tās man no rokām. Tomēr viņš izlikās ar mani neapmieri­nāts un kašķīgi prasīja, vai tas ir viss. Pēc viņa domām, šīs noteikti bija seifa atslēgas, ja jau tām ir abās pusēs robiņi. Tā patiešām bija. Abas atslēgas derēja, un mēs atvērām seifu. Tas bija piebāzts ar papīriem. Un visi vācu valodā. Ļoti žēl. Stāv četri cilvēki, visi izglītoti, un neko nespēj izlasīt, gluži kā kinofilmā, kad cilvēki nonākuši uz citas planētas. Un nesaprot nevienu vārdu!

Uz augšējā plaukta Sabirs atrada četrkārt salocītu lielu lapu. Atlocījām un ieraudzījām, ka te uzrasēts mūsu alas plāns, to mēs pazinām uzreiz. Rasējumā bija parādīts viss — ala, koridors un istabas, bet nekā jauna tur neatklājām. Ļoti sīks rasējums: visi skapji, kurus mēs atradām pie sienām, pogas pie izejas, šis koridors, istabas, pat sarkanais svirslēdzis un seifs komandanta istabā — viss. Arī izeja bija atzīmēta tajā vietā, kur mēs to atklājām, un pat parādīts, uz kurieni tā iz­iet, — izskatās, ka uz kāda kalnu ceļa. Visi uzraksti bija pilnīgi nesaprotami. No šī rasējuma mums nebija nekāda labuma. Sabirs pacilāja vārdnīcu un atdeva man, teikdams, lai es to glabājot, tā mums vēl noderēšot.

Līdz naktij mēs visu apskatījām, visur izložņājām, pat portretus pie sienām pabīdījām sāņus, domādami, ka tur varbūt atrodas kāda slepena glabātava. Vēlu naktī beidzām. Vienīgi nomocījāmies bez kādas jēgas.

Pats Sabirs jutās nomākts. Taču viņa izturēšanās bija pareiza: viņš mierināja mūs, teikdams, ka rīt visādā ziņā mēs kaut ko izgudrosim. Pēc tam padomājis sada­līja mums vēl vienu sviestmaizi. Es nemūžam nespētu tik precīzi sadalīt kā Sabirs. Viņš atdeva mums maizes gabaliņus un teica, ka šodien esot nolēmis dot papild- devas, jo mēs ļoti daudz esam strādājuši un mums jāstiprinās. Viņš mums novēlēja labu nakti, turklāt ļoti oficiālā tonī — kā jau komandieris.