Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Es iedomājos, kā Sabirs no rīta sadalīs viņiem zivju konservu kārbiņas saturu un viņi apēdīs katrs savu daļu. Apēdīs, bet pēc stundas vai pusotras, protams, nožēlos, ka nav man paklausījuši, taču būs jau par vēlu. Šausmīgās mokās viņi mirs — gan Kama, gan Aļiks, gan Sabirs. No šādas domas man pat kļuva nelabi.

Es uzmanīgi atbrīvoju savu roku no Kamas plaukstas, piecēlos un uz pirkstgaliem piegāju pie Sabira. Ārkārtīgi negribējās to darīt, tomēr es gāju. Pamodināju viņu, viņš atvēra acis un izbrīnījies skatījās uz mani. Es sāku viņam atkal skaidrot, ka mēs visi aiziesim bojā, ja ēdīsim uzpūstos konservus. Pirmajā brīdī viņš klausījās klusēdams, acīmredzot nesaprata, par ko es runāju, bet tad mani vārdi aizsniedza viņa apziņu, un viņš šausmīgi saskaitās:

— Ja tu tūlīt neaizvāksies no šejienes un neiesi gulēt, es tev gāzīšu tā, ka paliksi kropls uz mūžu! — Es pagriezos un devos uz savu guļvietu, bet Sabirs man sauca no muguras:

— Es rīt ar tevi vēl parunāšu! — un piebilda vēl vienu vārdu, kuru viņš nekad nebūtu teicis, ja nezinātu, ka Kama aizmigusi.

Es atkal nolikos savā vietā. Brīdi pagulēju, bet, kad šķita, ka Sabirs aizmidzis, piecēlos, paņēmu konservus — visas astoņas kārbiņas — un, sperdams uzmanīgus soļus, aizgāju uz alas otru galu, tur, kur atrodas koridors un komandanta istaba. Sākumā gribēju konservus kaut kur noslēpt, bet tad iedomājos, ka Sabirs mani piespiedīs atklāt šo slēptuvi. . . Tāpēc es ņēmu kārbiņas pa vienai un sametu visas dziļajā bedrē, kur no siles saplūda ūdens. Pēc katras kārbas es paklausījos, gribēju dzirdēt to atsišanos pret dibenu, bet neko nedzirdēju. Vai šī bedre būtu bezdibenis?

Rītā es pamodos agrāk par citiem. Gulēju un klusēju. Negribas atvērt acis. Dzirdu, Sabirs jau piecēlies un pamodina vispirms Kamu, tad Aļiku, nostājies pie manis, parausta aiz pleca, sak, celies augšā, rīts jau klāt. Piecēlā­mies, sanācām kopā. Noskaņojums visiem šausmīgs, to liecina sejas, bet mans garastāvoklis, protams, vēl slik­tāks nekā citiem. Domāju, kas tagad notiks. Sabirs stāsta:

— Naktī šis stulbenis mani modina, saka, baidoties ēst konservus, vēderiņš var apsāpēties. Es, saka, esmu izla­sījis visas enciklopēdijas pasaulē… Ej, lasītāj, labāk atnes konservus!

Es gāju. Līdz tai vietai, kur vakar stāvēja konservi, ir pieci soļi. Lēni aizgāju, pēc tam griezos atpakaļ un sacīju:

— Konservu nav.

— Kur tie ir?

— Es tos izsviedu.

Visi trīs izbrīnījušies skatījās uz mani.

— Kur tu tos izsviedi? — Tas bija Sabirs, kas jautāja.

— Bedrē, kur ietek strautiņš. — Es uzreiz jutu, ka Sabirs man notic. Pārējie arī, bet es nosaucu Sabiru tādēļ, ka tad skatījos tikai uz viņu.

— Vai visas kārbas izsviedi?

— Jā.

Viņi šausmīgi sadusmojās.

— Nelieti, — Aļiks iesaucās, — kā tu drīkstēji?

Viņš atvēzējās, un es pat ierāvu galvu plecos, domāju,

viņš sitīs, taču viņš nesita, tikai nospļāvās un atgāja sānis. Arī Kama skatījās uz mani ļoti uzbudināta un nicinoši nosauca mani par stulbeni un riebīgu egoistu. Vienīgi Sabirs nebilda ne vārda, bet stāvēja un naidīgi blenza uz mani. Viņš atradās no manis pāris soļu atsta­tumā, starp mums bija mana guļvieta, bet pēkšņi Sabirs pārlēca tai pāri pie manis.

Viņš man iesita pa seju, un mutē saskrēja kaut kas sāļš, ausīs sāka šalkt. Brilles aizlēca kaut kur sāņus. Droši vien krītot stikli saplīsa.

Es domāju, ka viņš iesitis man divas trīs reizes un pārstās, bet viņš tik sita un sita un visu laiku pa seju. Es gribēju aizklāt to ar rokām, bet viņš uzreiz no visa spēka iegāza man pa vēderu, es atrāvu rokas no acīm, un Sabirs atkal zvetēja pa seju. Man rokas bija tapušas pilnīgi bezspēcīgas, es tās nevarēju pacelt un aizsargāt seju. Līdz šim brīdim nesaprotu, kāpēc es nepakritu, līgojos no vienas puses uz otru, tomēr turējos kājās. Un tāpēc, ka es vēl nebiju pie zemes, Sabirs droši vien saniknojās arvien vairāk. Es vāji redzu bez brillēm, tagad acis šķita aizklātas ar biezu plīvuru — viss rādījās kā miglā. Tad man kājas tomēr saļodzījās un es nokritu uz ceļiem. Bet Sabirs nemitējās mani dauzīt. Sāpes vairs nejutu, bet Sabiru redzēju tikai pa brīžam — kā atseviš­ķos gaismas uzliesmojumos: te ieraugu, te viņa vairs nav, it kā viens rotaļātos ar slēdzi — ieslēdz un izslēdz, ieslēdz un izslēdz. Man likās, tas nekad nebeigsies, bet domāju par to bez bailēm, man viss bija kļuvis vien­aldzīgs, it kā dauzītu nevis mani, bet kādu citu. Vienā no tādiem gaismas uzliesmojumiem es ieraudzīju, ka Sabiram metas virsū Kama. Viņš pagriezās pret meiteni un ar abām rokām no visa spēka atgrūda viņu. Kama atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ un nokrita uz grīdas. Tad ieraudzīju, ka Aļiks ar kliedzienu «Izbeidz!» skrien pie Sabira. Šajā brīdī Sabirs no visa spēka iespēra ar kāju man pa seju, un es zaudēju samaņu. Tālāk vairs neko neatcerējos. Krītot laikam vēl pamatīgi ar galvu atsitos pret zemi.

Izrādījās, ka Sabirs piekāvis arī Aļiku, gan ne tik stipri kā mani, tomēr iekaustījis. Es brīnījos, kā Sabiram izdevies viņu tik stipri piekaut, bet Aļiks man paskaid­roja, ka Sabirs kāvies neatļautiem paņēmieniem — sa­grābis aiz krekla, pierāvis sev klāt un iesitis viņam ar galvu pa seju, tad aizlicis kāju priekšā un pēc tam sitis jau guļošu.

Šinī brīdī Sabiram uzbrukusi Kama ar automātu. Aļiks teica, ka viņš briesmīgi pārbijies, domājis, ka meitene grib Sabiru nošaut. Arī Sabirs nobijies, tūlīt izbeidzis sist un sācis kāpties atpakaļ, bet Kama stiepusi pret viņu automātu un kliegusi: «Še, šauj! Nogalini mūs visus, pretīgais fašist!»

To visu Aļiks man pastāstīja vēlāk, kad es atkal biju atguvis samaņu. Kama raudāja un lika man uz sejas aukstas kompreses. No tā es arī nācu pie samaņas — jutu kaut ko vēsu uz galvas. Tomēr, par spīti kompresēm, seja bija pamatīgi satūkusi. Aļiks atnesa manas acenes un nolika tās man blakus. Viens stikls bija vesels, bet otrs saplīsis. Man smeldza visa miesa, it sevišķi seja. Nevarēju pat muti atvērt, jo žokļi bija sāpīgi. Kāpēc viņš mani tik zvērīgi piekāva? Būtu iesitis reizes divas trīs! Vai tad tā var? Viņš taču ir daudz lielāks un spē­cīgāks par mani. Ja ikviens, kas stiprāks, sāks dauzīt citus — vājākos, tad tur nekas prātīgs nesanāks. Ja es būtu gadu, pusotra vecāks par viņu, es viņam arī parā­dītu! Nav taču mana vaina-, ka es klasē esmu pats mazā­kais! Visi to zina, un neviens kauties ar mani nelien. Sabirs pats daudzreiz teicis, lai mani neaiztiek. Es tikai vienu reizi esmu sakāvies ar Aļiku Cihecki no piektās «A» klases. Viņš pagrūda bufetē mani, bet es viņu. Tad viņš man teica: «Paliec pēc stundām, izkausimies!» Mēs abi aizgājām aiz basketbola laukuma, tur pēc stundām ne­viena nav, nometām somas zemē un sākām cīkstēties. Es viņam iezvēlu divas reizes, bet viņš stāv, it kā nekas nebūtu noticis. Tad. es jautāju, ko viņš gaida. Viņš man dusmīgi atcērt: «Kā es kaušos ar tevi, ja tev uz acīm brilles?» Viņš izskatījās ļoti aizvainots, es pilnīgi velti viņam divreiz iesitu, pirms kautiņš bija sācies. Es tūlīt noņēmu brilles un, lai viss būtu gods godam, ierosināju, lai viņš iesit man divas reizes un pēc tam sāksim kau­ties pa īstam. Viņš atsacījās, teikdams, ka negrib mani sist tāpat vien. Es nojautu, ka viņam nemaz vairs ne­gribas kauties, arī mana gribēšana bija pārgājusi. Klu­sēdami mēs brītiņu pastāvējām viens pretī otram, pēc tam es pajautāju, vai viņam nav desmit kapeiku, viņš pameklēja kabatā, atrada un jautāja, kādēļ man tās vajadzīgas. Man pašam jau bija trīsdesmit, es paņēmu šīs desmit kapeikas, un mēs abi aizgājām uz kino. No­pirkām divas biļetes un noskatījāmies «Fortūnas džentl­meņus». Ļoti laba filma. Pēc šī atgadījuma es cieši sadraudzējos ar Aļiku un, braucot uz šejieni, ļoti nožē­loju, ka Aļika te nebūs. Viņš kopā ar vecākiem aiz­brauca uz Kubaņu, kur paliks visu vasaru.