Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Tagad es sapratu, ka tas nav nekāds svirslēdzis, jo ne augšā, ne apakšā nemanīju elektrības kontaktligzdu. Rokturis bija no metāla un šķita ļoti smags. Pirms pa­vilku to uz savu pusi, es nodomāju, ka vajadzētu pamo­dināt un brīdināt pārējos, arī viņiem vajadzēja būt šeit kopā ar mani. Sāku šaubīties, vai neaiziet pēc viņiem, bet tad pārdomāju, pēc tam vairs vispār neko nedo­māju, jo rokturis bija smags un negribēja kustēt ne no vietas, lai gan vilku no visa spēka. Tad es ar kājām atgrūdu no sevis krēslu un paliku karājoties rokturī ar visu ķermeni. Tikko pamats zem kājām bija zudis, ap rokturi sažņaugtie pirksti aiz nespēka sāka laisties vaļā, izrādījās, ka rokas neiztur manu svaru. Lai arī kā es centos sažņaugt plaukstas, tās neklausīja un bija jau gandrīz pilnīgi atlaidušās. Un tieši šajā mirklī rokturis izkustējās un sāka slīdēt uz leju. Kriz­dams zemē, es izdzirdu dobju sprādzienu, it kā troksnis nāktu no klints iekšienes.

Brītiņu pasēdēju uz grīdas, tad piecēlos, paņēmu sveci un izgāju koridorā. Iešana tagad bija vēl grūtāka, un laiku pa laikam man vajadzēja atslieties pret sienu, lai atvilktu elpu.

Izgājis no koridora alā, es pat nesapratu, kas noti­cis, — alā bija gaišs. Gaisma nāca no liela taisnstūra, kura vietā agrāk atradās metāla plāksne.

Pagāja ilgs laiks, kamēr pamodināju Kamu un Aļiku. Viņi nemaz negribēja pamosties. Un arī pēc pamošanās man vajadzēja vairākas reizes viņiem paskaidrot, kas noticis.

Mēs piecēlām arī Sabiru. Paņēmām viņu zem rokām un vedām. Viņš gan cilāja kājas, taču neko neapjēdza, jo bija bez samaņas.

Metāla plāksne gulēja zemē, tā bija nokritusi ārpusē. Izgājuši no alas, atradāmies aizā, kas bija biezi aizau­gusi ar kokiem un dzeloņainiem krūmiem. Pirmais, ko es ieraudzīju, bija debesis, sajutu svaiga gaisa un lapu smaržu, no kuras man apreiba galva tik stipri, ka ar pūlēm noturējos kājas.

Mēs gājām ļoti ilgi, lauzdamies cauri biezoknim. Vai­rākas reizes pakritām, un piecelties bija ārkārtīgi grūti. Sevišķi Aļikam, kurš, pēdējo reizi paklupis, paziņoja, ka tālāk vairs neies. To pateicis, viņš aizmiga. Tad es nolēmu, ka vienīgā izeja — mums ar Kamu doties tālāk, atrast cilvēkus un atsūtīt tos Aļikam un Sabiram palīgā. Taču arī Kama atsacījās iet, paziņodama, ka viņai nemaz vairs nav spēka. Aiz vārguma viņa pat nespēja parunāt ar mani. Es gāju viens. Piekodināju viņai nebaidīties, jo es sameklēšu cilvēkus un atvedīšu tos uz šejieni, taču viņa mani vairs nedzirdēja. Lāgā nezinādams, uz kuru pusi doties, es gāju cauri krūmiem uz priekšu.

Kur vien skatījos, visur vienīgi koku stumbri un zari, cita nekā neredzēju. Pēc tam iznācu kādā klajumā. Kā izrādījās, aiza te izbeidzās pie platas šosejas. Es izgāju uz tās un apsēdos ceļa malā. Sāku gaidīt, kādu mašīnu. Nosēdēju ilgi, bet šoseja kā bija, tā palika tukša. Pēc tam pēkšņi ieraudzīju, ka uz tās ir vairākas mašīnas, bet ap mani salasījušies cilvēki, kuri izskatījās izbijušies un norūpējušies. Atceros tikai to, ka viens no viņiem jautāja: «Puika, kas tev noticis? Kā tu šeit nokļuvi?» — un kā es norādīju viņam uz aizu un teicu, ka tur iet bojā cilvēki, bet pēc tam vairs neko nere­dzēju un nedzirdēju.

Es nācu pie samaņas lielā, gaišā istabā, un pirmais cilvēks, ko tur ieraudzīju, bija mana māmiņa. Arī tētis atradās tepat. Pirmo gan ieraudzīju māmiņu. Viņa sē­dēja blakus manai gultai, sēdēja un skatījās uz mani, acis nenovērsdama, un es varu droši apgalvot, ka ne­viens nekad nav uz mani tā skatījies. Kā izrādījās, es atrados slimnīcā. To visu man pastāstīja vēlāk, vairākas dienas man neļāva runāt ne vārda un arī man neko neteica — ka visi pārējie mani biedri atrodas šajā pašā slimnīcā. Pēc tam pastāstīja, ka es esot nācis pie sama­ņas vēlāk par visiem, droši vien tāpēc, ka esmu pats jaunākais un man ir visvājākais organisms, vārgāks nekā citiem.

Es šajā laikā domāju vienīgi par ēdienu, nekas cits man nebija prātā. Ēst gribējās tā, ka biju gatavs aprīt spilvenu. Taču pirmajās dienās man deva tikai sulu, gabaliņu biezpiena un dzidru buljonu, vairāk neko, lai arī kā es lūdzos. Tikai piektajā dienā man atļāva apēst mazu gabaliņu pastētes. Neko garšīgāku par to neesmu ēdis!

Pēc desmit dienām mēs, tas ir, Aļiks, Kama un es, satikāmies. Es jautāju, kur Sabirs, un viņi man pastās­tīja, ka ar Sabiru bijis ļoti slikti, domājuši pat, ka viņš neizturēs. Viņam bija sākusies gangrēna, ārsti pat gri­bējuši amputēt ievainoto roku, tikai nesen ticis pie­ņemts galīgais lēmums to atstāt. Mēs gribējām viņu apmeklēt palātā, taču ārsts to neatļāva, teica, ka šodien mums pietiek — esam pastaigājušies. Koridorā mēs bijām minūtes desmit, piecpadsmit, bet, atgriežoties palātā, es aiz noguruma nevarēju kājas pavilkt. Kama un Aļiks jutās daudz možāk.

Kad pamodos, pie manas gultas sēdēja divi cilvēki — viens no tiem bija majora formā. Abi žurnālisti. No pilsētas un no karaspēka daļas avīzes. Viņi mūs uzsla­vēja, teica, ka mēs esot zēni uz goda un visi tikšot apbalvoti. Man kā pašam galvenajam došot ordeni vai medaļu. Es nodomāju, ka viņi ir kaut ko sajaukuši, un, lai vēlāk nebūtu nekādu pārpratumu, teicu, ka es neesmu nekāds galvenais un nekad tāds neesmu bijis. Viņi saskatījās, un pēkšņi militārais man pateica ko tādu, kas mani šausmīgi pārsteidza. Kā izrādījās, visi trīs — Aļiks, Kama un Sabirs vienā balsī apgalvojuši, ka tur, alā, es esot bijis pats galvenais. Nekad neticēšu, ka Aļiks vai Sabirs varētu nopietni uzskatīt mani par galveno, tas ir, varbūt ne par galveno, bet tādu pašu kā viņi; abi taču visu mūžu mani nicinājuši. Bet pats interesantākais, ka es, kaut arī ne uzreiz, tomēr noticēju majoram, ka tā ir patiesība.

Viņi uzdeva man vairākus jautājumus, pēc tam majors vaicāja, kā, nezinot vācu valodu, man ienācis prātā ieslēgt ārkārtējo spridzināšanas ierīci — vienīgi šādas rīcības dēļ mēs tagad esam brīvībā. Viņš pārtulkoja man uzrakstu virs stikla skapja — tur bija rakstīts, ka par ārkārtējās spridzināšanas ierīces ieslēgšanu bez rakstis­kas komandanta atļaujas draud nāvessods! Šāds sprā­dziens uz ilgu laiku sabojātu automātisko alas izeju, tāpēc to arī sauc par ārkārtējo un tāpēc tur piekārts tik stingrs aizliegums. Vārdu sakot, tas bija domāts kā pēdējā iespēja. Es nodomāju, ka mums tā tiešām bija pēdējā iespēja. Majors vēl vienmēr gaidīja, ko es viņam atbildēšu, viņš gatavojās pat pierakstīt. Es teicu: ienāca prātā — un viss! Ko citu es varēju viņam atbildēt?

Tomēr majors neatlaidās un centās uzzināt, kāpēc es pēkšņi biju ieslēdzis ierīci, kas atradās izejai pretējā galā. Labi, ka šajā laikā sākās ārsta apgaita un palātā ienāca galvenais ārsts. Viņš lūdza žurnālistus aiziet. Tie tūlīt paklausīja, laipni atvadījās no manis un gāja prom, piebilzdami, ka atnāks vēlreiz.

Pēc viņu aiziešanas es nodomāju, ka agrāk vai vēlāk uz šo jautājumu vajadzēs atbildēt. Šis majors droši vien mierā neliksies, līdz būs savu panācis. Varbūt viņš pat apvainojās, ka es neatbildēju uzreiz. Vai tad tā uzreiz var atbildēt? Tad vajadzētu ļoti gari stāstīt par šiem esesiešu skeletiem, kas kādreiz cits citu nošāvuši, par vārdnīcu, kurā draudēja ar nāvi par visiem labajiem darbiem, par to, ka sākumā man bija ļoti daudz jādomā par tiem cilvēkiem, kuri, par spīti draudiem, darīja citiem labu, apzinādamies, ka par to viņus gaida nāve, un par daudz ko citu. Es visu pārliku, kas man nākam­reiz būs jāstāsta majoram, lai labāk izskaidrotu, kā man ienāca prātā šī doma: ja jau fašisti par to draud ar nāvi, tad tas noteikti būs kaut kas labs… Es vēl brītiņu domāju par to, bet tad ienāca māmiņa un tētis un es sāku sarunāties ar viņiem.