Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Aļiks piecēlās un devās pēc ūdens. Viņš kustējās ļoti lēni un grīļojās kā iereibis. Tomēr atnesa dzeramo ūdeni mums visiem. Sākumā mēs padzirdījām Sabiru, pēc tam Kama norija dažus malkus. Arī es iedzēru ūdeni, un tūlīt vēderā man sākās griezīgas sāpes, taču es biju pie tā jau pieradis: tikko noriju malku ūdens, kaut pavisam nelielu, kuņģi sākas spazmas. Tāpēc mēs centāmies dzert pēc iespējas mazāk, vienīgi, kad slāpes kļuva neizturamas. Aļiks nosēdās man blakus, viņa seja bija bāla, bāla. Pēkšņi viņš man jautā:

— Vai tiešām mēs paliksim šeit, tāpat kā tie tur? — un pamāj ar galvu uz skeletiem.

Kama, to izdzirdusi, sāk raudāt. Piespiež savu seju manējai un raud, it kā es varētu viņai palīdzēt.

Man jau bija skaidrs, ka mēs paliksim šinī alā uz visiem laikiem, tāpat kā palikuši šie skeleti. Un neviens nekad neuzzinās, ka mēs esam šeit, paies varbūt tūkstoš gadu, bet nevienam nebūs zināms, ka mēs šeit bezjē­dzīgi esam aizgājuši bojā. Pārvērtīsimies par skeletiem tāpat kā tie. Vienīgā atšķirība, ka mēs šeit nokļuvām nejauši, bet tie paši speciāli ienāca alā un paši cits citu apšāva, lai gan tiem bija iespēja izkļūt no šejienes ārā. Ņēma un nogalināja cits citu kā skorpioni. Bet ko gan varēja sagaidīt no cilvēkiem, kas sastādījuši tādu vārdnīcu? Varbūt tieši kāds no viņiem izdomājis, ka par visu vajag nogalināt. Sākumā citus, bet pēc tam vienam otru.

Es domāju par visiem šiem notikumiem un vēl par kaut ko, reizēm ar mani tā atgadās, ka es domāju par vēl kaut ko, lai gan uzreiz nevaru pateikt — par ko. Arī šoreiz nevarēju to pateikt, varbūt vēl jo vairāk tāpēc, ka meitene, vēl arvien raudādama, bija mani apkampusi. Viņa izskatījās šausmīgi nelaimīga, un pēkšņi es sacīju:

— Nebaidies, Kama, gan mēs tiksim ārā no šejienes.

To pateicis, es pats biju apmierināts, jo Kama kļuva

gaužām priecīga, goda vārds, viņas acis, nupat vēl tik izbaiļu pilnas, it kā viņu kāds gatavotos sist, pēc maniem vārdiem pārvērtās, izbailes tajās pazuda un acumirklī parādījās prieks, viņa ar acīm it kā smaidīja. Meitene tūlīt man noticēja un iesaucās:

— Vai patiešām? Agrāk tu neteici, ka tiksim ārā! — Un skatījās uz mani tā, it kā viss tiešām būtu atkarīgs tikai no manis. No otras puses, man bija nepatīkami, ka es viņu tā apmānu.

Bet pats dīvainākais, ka arī Aļiks man noticēja. Viņš, tāpat kā Kama, nopriecājās un jautāja:

— Vai tu esi ko izdomājis? — Arī viņa acis tapa tik­pat priecīgas kā meitenei. Man neatlika nekas cits kā teikt — jā, kaut kas man ir padomā, tikai neesmu vēl visu pārlicis līdz galam.

Pēc šīs sarunas mēs aizmigām. Trīs pēdējās diennaktīs, kas bija pagājušas pēc Sabira ievainošanas, mēs ļoti daudz gulējām, pamodāmies uz īsu brīdi, bet drīz vien atkal aizmigām.

Arī miegā es netiku vaļā no šīs sasodītās vārdnīcas. Tā man pamatīgi iesēdusies galvā! Kā miegā, tā nomodā domāju par to, kaut kas tanī nedeva man mieru, bet, kas īsti, — to nekādi nespēju apjēgt. Visu laiku man acu priekšā rēgojās vārdnīcas rindas. Pats interesantā­kais — ne tikai krievu valodā rakstītais, bet arī vācis­kais teksts, lai gan vāciski es neprotu nevienu vārdu, tomēr vārdi stāv acu priekšā, it sevišķi «Tod» un «er- schieBen». Droši vien tāpēc, ka tie vārdnīcā visbiežāk lietoti. No teksta es sen sapratu, ka tie nozīmē — pakārt, nošaut un nāve.

Es vēl gulēju, kad pusmiegā izdzirdēju kliedzienus. Uztrūcies redzu, ka Sabirs kliedz. Viņš pielēcis kājās no savas guļvietas un kaut ko sauc, tikai nevaru neko saprast. Acis viņam plati ieplestas, taču viņš nevienu no mums nepazīst, tikai stāv un aizsmakušā balsī kaut ko sauc. Nevienu vārdu nevar saprast. Viņš murgo. Trijatā mēs viņu noguldījām. Viņš dega kā ugunī, lūpas bija gluži melnas un sasprēgājušas. Pieliku viņam pie mutes ūdeni, viņš vēl brītiņu kaut ko murmināja, bei­dzot aizmiga.

Tālākos notikumus es atceros gaužām vāji. Nezinu pat, cik ilgs laiks pagāja. Atjēdzies pavēros apkārt, visi gulēja, un bija pavisam tumšs, gaismu deva viena vienīga svece, arī tā jau bija gandrīz izdegusi, acīmre­dzot neviens no mums ilgi nebija pamodies un aizde­dzis jaunas.

Es piecēlos un devos pēc svecēm. Tās atradās pavisam netālu no vietas, kur es gulēju, taču man bija ļoti grūti aiziet līdz tām. Ceļā es trīs reizes apstājos, bet neapsēdos, jo piecelšanās prasīja neiedomājamu piepūli.

Aizdedzināju vienu sveci un pēkšņi paliku stāvot ar trīsošo liesmu rokā. Man vajadzētu iedegt vēl citas sveces, bet es stāvēju un domāju. Nostāvēju krietnu laiku, jo domas bija gausas, ar grūtībām tās radās galvā. Nekādi nespēju koncentrēties, izdomāt domu līdz galam, it sevišķi vienu. Grūtības vēl pavairoja vārds «Tod», jo tas visu laiku stāvēja acu priekšā un traucēja domāt. Šis vārds man ņirbēja acīs, tomēr es sāku kus­tēties. Nevis uz to pusi, kur gulēja mani biedri, bet uz pretējo. Galva man bez mitas dūca, tomēr es nepa­metu savas domas, kaut vārds «Tod», tāpat kā agrāk, traucēja.

Laikam biju gājis ļoti ilgi, jo, kad nonācu koridorā pie komandanta istabas durvīm, ievēroju, ka svece man rokā izdegusi jau līdz pusei, tādēļ nodomāju, ka atpa­kaļceļam gaismas var nepietikt, tomēr tas ienāca prātā tikai starp citu.

Komandanta istabā viss bija tāpat kā iepriekš. Nekas nebija mainījies un, protams, arī nevarēja mainīties, tomēr es nācu tieši uz šejieni.

Vēlreiz uzmanīgi aplūkoju telpu un neko jaunu neatklāju. Hitlers no portreta skatījās uz mani tieši tāpat kā iepriekšējo reizi. Viņa acis bija labsirdīgas, bet ūsas tādas pašas kā mūsu kaimiņam tēvocim Ma- medam. Arī deguns tikpat garš. Ja es nezinātu, ka tas ir Hitlers, man nekad nenāktu ne prātā, ka šis cilvēks komandējis alā esošos briesmīgos skeletus — bijušos cilvēkus, kuri nošāva un pakāra ļaudis tikai tāpēc, ka tie centās darīt labu pārējiem. Par karu esmu daudz lasījis, arī dažādas kinofilmas redzējis, taču man vien­mēr licies, ka tas viss noticis ļoti sen, protams, ne tik sen kā Aleksandra Ņevska vai Kventina Dorvaraa laikos, to­mēr visi šie notikumi attiecas uz tik senu pagātni, ka es, protams, ar interesi skatījos filmas un lasīju grāmatas par šo karu, taču nekad nebiju iedomājies, ka tas bijis tik briesmīgs. Lasot stāstu vai skatoties kinofilmu, es ienīdu fašistus tikai mazliet vairāk nekā teitoņu ordeņa bruņi­niekus, kardināla gvardus, viltus Dmitrija karavīrus vai, piemēram, katoļus Bērtuļa naktī. Tam visam taču nebija nekāda sakara ar mani. Pēkšņi es sajutu, cik nežēlīgi cilvēki tie bijuši un kādā briesmīgā laikā tie dzīvojuši. Arī Hitlera seja tagad šķita baismīga, tikpat nepatīkama kā galvaskausi tur — pie bruņutransportiera. Labu laiku stāvēju un blenzu uz Hitleru, nekādi nevarēju aiziet. Tas tāpēc, ka domas bija gausas, gausas. Pēc tam atcerējos, ka esmu atnācis pavisam cita iemesla dēļ, apgriezos un sāku iet uz pretējās sienas pusi.

Arī šeit viss bija pa vecam. Virs stikla skapja tas pats nesaprotamais uzraksts, kurā tagad man zināms viens vārds — Tod. Arī šeit viņi draud ar nāvi!

Es piegāju pie rakstāmgalda un paņēmu masīvo mar­mora pelnutrauku. Tas man likās ļoti smags. Patiesībā tas, protams, bija daudz vieglāks, bet man šķita, ka tā svars ir kā astoņkilogramu hantelei.

Šo pelnutrauku es triecu pret stiklu, aiz kura atradās svirslēdzis, stikls ar skaļu šķindu sašķīda smalkās drus­kās. Tad es pakāpos uz krēsla un pieķēros pie sarkanā roktura, virs kura stāvēja uzraksts, brīdinot par nāves briesmām.