Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Manas domas vēl kavējās pie Aļika Cihecka, te pēkšņi man apreiba galva un es izvēmos. Pēc tam vēl un vēl. No mutes lija kaut kas rūgts. Tas ir tāpēc, ka man kuņģī nekā nav, pēdējo reizi ēdu vakar, noriju mazu gabaliņu siera, tagad ūdens vien nāk no kuņģa. Kama un Aļiks uzreiz sāka ļoti rūpēties par mani, nosēdās blakus un gādīgi apvaicājās, vai man kaut kā nevajag. Atklāti sakot, bija ļoti patīkami, ka viņi tā rūpējas par mani.

Sabirs pa to laiku gāja pa alu un meklēja izeju, bet man liekas, viņš jau saprata, ka neko neatradīs, tāpēc tikai izlikās, ka meklē. Viņš nerunāja ar mums ne vārda, vai nu negribēja, vai arī baidījās, ka mēs viņam neat­bildēsim.

Kama un Aļiks nosēdēja pie manis visu dienu līdz vēlai naktij. Vispār man šķita, ka šī diena ir pagājusi ļoti ātri. Nupat vēl bija rīts, bet pēkšņi skatos, visi jau rosās uz gulēšanu. Sī diena aizritēja apbrīnojami ātri.

Nākamajā rītā visi pamodās ļoti vēlu. Es par visiem vēlāk. Pamostos un nekā nevaru apjēgt, kur atrodos un kāpēc ap mani sanākuši visi pārējie — Kama, Aļiks un Sabirs. Visiem sejas tādas pavisam pārbijušās. Neko nesaprotu! Kad esmu apjēdzis, ka vēl vienmēr atrodos šajā nolādētajā alā, Sabirs mani uzrunā:

— Lūdzu, piedod man par vakardienu, es ļoti liidzu — piedod!

Bet Kama viņam atcērt:

— Viņš tev nepiedos neparko, paskaties, ko tu esi izdarījis ar cilvēku, tu esi pretīgs tips!

— Labāk vācies prom! — Aļiks uzsauc. — Taisies, ka tiec, citādi es tev sadošu pa kaklu!

Taču Sabirs it kā to nemaz nedzird, viņš atkārto vienu un to pašu:

— Piedod! Es tevi ļoti lūdzu — piedod!

Cik tas viss izskatījās muļķīgi! Kam gan Sabiram vajadzīga mana piedošana? Un pēkšņi es ieraudzīju, ka Sabirs raud. Neviens vēl nav redzējis viņu raudam. Taču tagad tas sēž un raud, un šņukst turklāt. Arī es biju ļoti satraukts, pat pretīgi atcerēties, cik uztraucies biju, teicu — labi, beidz raudāt, tikai nākamreiz, pirms palaid nagus, padomā! Ko vēl es varēju viņam teikt?

Aļiks tik atkārto savu — ej prom, citādi būs slikti! Beigu beigās Kama vēl nosauca Sabiru par pretīgu tipu. Tad viņš piecēlās un aizgāja. Izskatījās ļoti nelaimīgs.

Pēc Sabira aiziešanas Aļiks un Kama vēl ilgi viņu lamāja, bet man pret viņu nebija nekādu dusmu. Es viņiem abiem to neteicu, citādi viņi droši vien būtu uz mani saskaitušies, bet dusmas man bija pārgājušas, un es tur neko nevarēju darīt.

, Mēs visi trīs gulējām blakus un klusējām, bijām kļu­vuši tādi gurdeni, laikam no bada. Neviens pat galvu nepacēla, kad pienāca Sabirs ar granātu rokā un palūdza mūs slieties kājās un pāriet uz komandanta istabu. Viņš paskaidroja, ka mēģinās uzspridzināt lielo sienas plāksni, kas noslēdz izeju. Gāju grīļodamies, it kā būtu piedzēries. Labi, ka Aļiks un Kama mani atbalstīja.

Tikko bijām iegājuši komandanta istabā, Aļiks tūlīt mūs atstāja un atgriezās pie Sabira. Kaut arī abi bija saķildojušies, tomēr Aļiks, kā likās, negribēja ļaut Sa­biram vienam uzspridzināt plāksni.

Mēs ar Kamu sēdējām komandanta istabā un gaidījām, kas notiks. Šeit valdīja tāds klusums un miers, ka šķita — šis ir kādas iestādes kabinets un tā saimnieks var kuru katru brīdi ienākt. Es vēlreiz palūkojos uz­rakstā blakus sarkanajam rokturim; pēc tam kad biju izlasījis vārdnīcu, zināju, ko nozīmē vārds «Tod». Tul­kojumā tā ir «nāve». Vārdnīcā šis vārds bija sastopams ļoti bieži. Nu vēl — «erschieBen», kas nozīmēja «no­šaut». Arī to es biju labi iegaumējis, jo šie divi vārdi bija lasāmi gandrīz katrā vārdnīcas lappusē.

Tad atskanēja šausmīgs sprādziens. Istabas durvis bija cieši aizvērtas, bet pēc sprādziena tās ar lielu spēku atvērās un atsitās pret sienu. Acumirklī nodzisa visas sveces.

Aļiks pastāstīja, ka Sabirs, atvilcis un pagriezis gra­nātas rokturi, pieslējis to pie plāksnes, bet pats kopā ar Aļiku meties atpakaļ un paslēpies aiz bruņutranspor­tiera. No šī sprādziena nekāda labuma gan nebija — dažās vietās tas vienīgi ieskrāpēja grīdu un plāksnes virsu. Un vairāk nekā!

Mēs vēl ilgi sēdējām komandanta istabā. Katrs ierosi­nāja kādu priekšlikumu, bet tas notika tāpat vien, jo bija skaidrs, ka mūsu stāvoklis ir gaužām bēdīgs. Ne­manot visi bija sākuši runāt ar Sabiru, bet tagad viņš vairs starp mums nebija galvenais. Mums vispār vairs nebija vajadzīgs nekāds galvenais, pat ja valdītu agrākās attiecības.

Cēlāmies un gājām ārā no komandanta istabas.

Visiem ļoti gribējās ēst. Neviens par to nerunaja, bet ēst gribējās briesmīgi. Prātā bija tikai ēdiens. Do­māt par ko citu nebija nemaz iespējams. Katrs bija atlaidies savā guļvietā un sapņoja vienīgi par ēdamo. Labi, ka es biju atradis vārdnīcu, citādi patiešām sajuktu prātā. Visi gulēja, nepārmīdami savā starpā ne vārda, bet visapkārt valdīja tāds klusums, it kā mēs būtu vienīgās dzīvās būtnes pasaulē. Vienīgi skeleti krita uz nerviem, es centos iztēloties, ka arī tie kādreiz bijuši dzīvi cilvēki, taču tas man neizdevās. * Šķirstīju mazo vārdnīcu un brīnījos, cik toreiz bijuši savādi laiki. No katras lappuses skan šausmīgi draudi. Un gandrīz par visu viens sods — nāve! Pat lasīt baismi: «… pakļauts nošaušanai», «… nāve nošaujot». Lai nebūtu tāda vienveidība, tāpēc droši vien vienā vietā raksta «nošaušana», bet citā «nāvessods». Vai nu «Tod», vai «erschieBen». Vai varbūt, ja saka «nāvessods», tad pastāv vēl kāds cits cilvēka nogalināšanas veids, nevis nošaušana, bet pakāršana vai galvas nociršana? Un pats galvenais — par ko? Ja padomā, traks var palikt: par komunista vai karavīra slēpšanu — nāve. Tas pats par partizānu atbalstīšanu. Par atsacīšanos braukt uz Vāciju. Par to, ka esi klausījies padomju radio pārraidi. Tātad, ja cilvēks slēpis pie sevis mājās ievainotu biedru, viņu nošāva? Bet ko citu viņš varēja darīt, ja ne slēpt? Tātad iznāk, ka vajadzēja iet un nodot, vai ne? Vai tiešām cilvēki, kas sastādījuši šo vārdnīcu, nav sapratuši, ka par tādām lietām nedrīkst cilvēku nogalināt? Gandrīz katrā lappusē par visu labo, ko cil­vēks dara, tiek piedraudēts ar nāvi. Par visu nāve!

Es nekādi nespēju iztēloties, ko tas nozīmē — nāve. Zinu, protams, ka visi cilvēki reiz mirst, bet nekā ne­spēju ticēt, ka arī es kādreiz miršu. Ka viss apkārtējais paliks, kā bijis, tikai manis vairs nebūs. Kad visu to mēģinu iedomāties — varu arī, bet, tiklīdz nonāku līdz vietai, kad man pašam jāmirst. .. Neticu — un viss! Arī to, ka manis kādreiz vēl nav bijis, nevaru iedomāties. Zinu, ka tāds laiks ir bijis, bet iztēloties to nevaru. Savādi gan!

Kama pievirzījās man pavisam tuvu, ar rokām apņēma man galvu kā mazam bērnam un jautāja:

— Vai tev ļoti sāp?

Es pakratīju galvu par zīmi, ka nesāp. Runāt man to­mēr grūti, žokļi sāp, kad veru muti vaļā.

— Mēs visi šeit nomirsim, — Kama secināja. — Un neviens mūs nekad neatradīs, — viņa turpināja, un viņas seja visu laiku bija ļoti nopietna, it kā viņa būtu pilnīgi pārliecināta — mūs nekas vairs nevar glābt.

Mēs bijām iesnaudusies un pēc pamošanās nekā neva­rējām noteikt laiku: vai pašlaik ir rīts vai nakts, vai varbūt jau liela diena. Kama bija aizmirsusi uzvilkt pulksteni. Bet vispār tas mums jau bija vienaldzīgi. Mēs gandrīz vairs nemaz necēlāmies augšā. Vienīgais labums, ka ēst vairs negribējās. Bada sajūta bija pilnīgi izzudusi. Ēdienu mēs pat neatcerējāmies. Ļoti vārgi gan bijām kļuvuši. Un Kama par visiem bezspēcīgāka. Viņa visu laiku vai nu gulēja aizmigusi, vai tāpat vien vaļē­jām acīm. Man viņas bija ļoti žēl. Tikai tagad sapratu, ka viņu mīlu. Agrāk es to tikai nojautu, bet šeit pilnīgi par to pārliecinājos. Līdz tam ļoti bieži biju iemīlējies. Pietika aiziet uz kino vai teātri, un tur es noteikti kādā iemīlējos. Tiesa gan, tas nebija uz ilgu laiku, visbiežāk uz dažām dienām, reizēm pat tikai uz vienu dienu. Arī lasot grāmatas, es ļoti bieži iemīlējos kādā varonē. Vislabāk man patika mīlēt karalieni Margo vai Bonasjē kundzi. Par viņām man ļoti patika sapņot. Savos sapņos par sevi domāju trešajā personā, nekad neesmu domājis tā: «Es viņu izglābu,» — bet nez kāpēc tikai šādiem vārdiem: «Viņš viņu izglāba.» Tā nu tas ir, sapņoju pats par sevi, bet tikai trešajā personā. Un iemīlējos vienmēr trešajā personā. Tur, protams, pat gailim jāsmejas, bet reiz es iemīlējos arī briesmonē Gorgonā. Goda vārds, iemīlējos!