Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Visi tūlīt likās gulēt. Kama šonakt vairs nelūdza, lai es turu viņas roku, kā redzams, vairs nebaidījās no skeletiem. Bet varbūt es biju viņai pretīgs pēc tam, kad Sabirs uzkliedza man par botulismu. Tomēr es par to šaubos, viņš taču ir uzbrēcis man arī pirms tam viņas klātbūtnē. Sabirs nekliedz uz mani vienīgi kontroldarbu laikā, tad viņa balss ir mīlīga, draudzīga. Tad sauc mani par Tairčiku. Ik pa brīdim čukstus, lai neviens nedzirdētu, vaicā, kad es beigšu risināt savu variantu. Visu pēdējo ceturksni, lai viņš mani netraucētu un pats velti neuztrauktos, es vispirms atrisināju viņa variantu, atdevu viņam, tikai pēc tam ķēros pie savējā. Un tomēr viņš mani nicina. Es jūtu — ir pateicīgs, tomēr nicina.

Es pārlasīju atrasto vācu-krievu sarunvalodas vārdnīcu no sākuma līdz beigām. 2ēl, ka nav gadījusies īstā vārdnīca. Tā mums ļoti noderētu . ..

— Kāpēc tu neguli? — Sabirs jautāja, pacēlies no savas guļvietas; acīmredzot viņš arī naktī jūt atbildību par visu, kā jau tas komandierim pienākas.

Es atbildēju, ka nenāk miegs, tāpēc pārskatu atrasto vārdnīcu.

— Lasītājs! — šo vārdu viņš izrunā ļoti dzēlīgi. At­meta ar roku un atkal atlaidās guļvietā.

Vārdnīcu es jau vienu reizi biju izlasījis, tagad to šķirstīju tāpat vien, lai nevajadzētu neko domāt. Tiklīdz vairs nelasu, galvā lien visādas domas par mājām. Mā­miņa droši vien tagad ir pilnīgi bez prāta. Baidos pat iedomāties, ko viņa dara! Es nevaru sevi piespiest neko nedomāt; kaut gan lasu vārdnīcu, tomēr tai pašā laikā arī domāju. Taisnību sakot, vārdnīcu es lasu tāpēc, ka esmu pieradis vienmēr kaut ko lasīt. Māmiņa to sauc par niķi. Reizēm viņa man grāmatu atņem, piemēram, ja es laЈu ēdot. Visas grāmatas, kas man patīk, esmu pārlasījis vairākas reizes . ..

Sajā sarunvārdnīcā ir daudz dīvainību un arī daudz kā smieklīga — vispirms ir teksts vācu valodā, pēc tam tas pats krieviski. Visa vārdnīca sadalīta dažādās nodaļās: «Transports», «Izklaidēšanās», «Saruna ar kara- gūstekņiem vai partizāniem», «Vietējo iedzīvotāju pār­stāvja brīdināšana par sodīšanu». Vispār te paredzētas sarunas visiem dzīves gadījumiem. «Vācu virsnieks ielūdz jaunkundzi uz kafejnīcu», iekavās piebilde — «uz kino, teātri, restorānu». Ļoti asprātīgi — kur grib iet, sameklē atbilstošu vārdu. Vai arī: «Pieņemiet no manis nelielu dāvanu», — bet iekavās: «smaržas, kon­fektes, ziedus, juvelierizstrādājumus». Tur bija milzums visādu sīkumu, taču pats interesantākais sekoja, kad nonācu līdz nodaļai «Brīdinājums par sodīšanu» un «Saruna ar karagūstekņiem vai partizāniem». Te bija vieni vienīgi draudi. Par visu — nāvessods vai nu nošaujot, vai pakarot. «Par atrašanos uz ielas pēc des­mitiem vakarā — nošaut», «Par komunista (partizāna, karavīra) slēpšanu mājās — nāve». Izrādās, gandrīz par visu draudējusi nāve. Pat par neierašanos darbā. Tagad es sapratu, ko nozīmē vārds «Tod», kas bija rakstīts pie sarkanā svirslēdža. «Nāve» lūkojās gandrīz no katra teikuma, kur bija runa par sodīšanu. Par katru sīkumu paredzēta nāve, it kā cilvēka dzīvībai nebūtu nekādas vērtības. Tātad, ja cilvēkam sabojājies pulkstenis un viņš, nezinādams, ka ir jau tik vēls, iziet uz ielas pusvienpadsmitos, tad jebkura patruļa var viņu nošaut. No visa, ko biju izlasījis vārdnīcā, tā patiešām iznāca. Es vēl brītiņu pašķirstīju grāmatiņu, tad nemanot biju aizmidzis.

No rīta viss atkal sākās no gala. Vairākas reizes mēs apstaigājām visus kaktus. Tagad es aizsietām acīm varētu nokļūt jebkurā alas vietā. Visu apskatījām, ap­taustījām ar rokām, bet izejas nebija nekur, izņemot, protams, lielo metāla plāksni, bet to mēs nevarējām izkustināt. Sabirs teica, ja visu šo nekam nederīgo auto­mātu un ložmetēju vietā atrastos lielgabals, tad viņš, ne mirkli nevilcinādamies, šautu tieši metāla plāksnē.

Tās bija pilnīgi tukšas runas, jo, pirmkārt, nekāda lielgabala šeit nebija, tātad to nemaz nav ko pieminēt, un, otrkārt, Sabirs nemaz nezina, kā šaut ar lielgabalu.

Visu dienu — no rīta līdz vēlai naktij — mēs staigā­jām pa alu, gandrīz vairs nesarunājāmies, jo sapratām, ka situācija ir bezcerīga. Vakar apēdām visu, kas bija atlicis, — sadalījām četrās daļās kausēto sieriņu un gudrojām, ko darīsim tālāk. Neko neizdomājām, tāpēc es sāku lasīt savu vārdnīcu, lai vismaz būtu kāda no­darbošanās.

Sabiram mana lasīšana šausmīgi krita uz nerviem, viņš man pavēlēja vārdnīcu aizvērt un nolikt. Es acu­mirklī paklausīju pavēlei, lai nesaērcinātu Sabiru vēl vairāk. Ļoti svarīgā balsī viņš paziņoja, ka rīt vēl mēs pameklēsim izeju, bet, ja neatradīsim, tad jau rītvakar vai parīt no rīta viņš mēģinās lielo plāksni saārdīt ar granātām. Citas izejas nav. Es nodomāju, kā gan viņš uzspridzinās, ja līdz šim vēl nekad nav redzējis granātu, ja nu vienīgi filmās.

— Vai tu proti apieties ar tām? — Aļiks jautāja.

— Kas tur sevišķs! Parauj rokturi uz savu pusi un pirms sviešanas pagriež, — Sabirs attrauca. — Tikai es to nemetīšu; būs jāizsit zem plāksnes neliela bedrīte, es ielikšu tur granātu un pats aizskriešu aiz bruņutrans­portiera. Man liekas, viss būs kārtībā. Citas izejas mums nav. Ēdamais izbeidzies, rīt būs jāķeras pie kon­serviem.

— Kāpēc rīt? — Aļiks iesaucās. — Var jau šodien.

Tikko viņš bija to pateicis, klātesošajiem iedegās acis.

Visi rija siekalas. Bijām briesmīgi izbadējušies. Ēst gri­bējās visu laiku, bet pēc siera gabaliņa apetīte bija neizsakāmi pieaugusi. Taču Sabirs paziņoja, ka līdz rītam konservus neaiztiksim, jādomā arī par nākotni. Es mēģināju viņiem atgādināt, ka konservi ir bojāti, bet, tikko sāku runāt, visi trīs man nikni uzbruka.

— Ja negribi — neēd, — Kama uzsauca. — Neviens tevi nespiež, bet mūsu darīšanās tu nejaucies!

Viņas seja, to sakot, bija naidīga, arī balss tāda ne­laba. Sevišķi seja — sveša un nepatīkama. Nekad ne­biju domājis, ka viņai var būt tāda seja. Es pat vairs neklausījos, ko Aļiks un Sabirs man saka, jo biju ļoti apvainojies par Kamas vārdiem.

Visi nolikās gulēt. Es vēl brītiņu palasīju vārdnīcu un pēc tam nolēmu iemigt. Pagriezos uz sāna un aizvēru acis, bet šai mirklī Kama man saka — kā izrādās, viņa nav aizmigusi:

— Tu esi dusmīgs uz mani?

Es pakratīju galvu.

— Esi gan apvainojies, es jau redzu!

— Neesmu vis.

— Ja neesi dusmīgs, tad dod roku, man tā ir labāk gulēt. — Saņēma manu roku un apklusa.

Skatos — viņa jau guļ. Bet es tonakt nekādi nevarēju aizmigt. No prāta neizgāja doma, ka rit Sabirs izdalīs visiem šos zivju konservus. Es pats, protams, tiem nepie- skaršos, bet pārējie trīs taču ēdis. Nemaz nav nozīmes ar viņiem runāt. Neko šie nesaprot. Es gluži labi atce­ros, kas bija rakstīts par botulismu, man ir ļoti laba redzes atmiņa, visu rakstīto, sevišķi dzejoļus, iegaumēju, tikai vienu reizi izlasot. Un ne tikai dzejoļus, ari pašas garākās formulas varu atcerēties uzreiz. Par botulismu bija rakstīts tā: cilvēks, kas saindējies ar tādiem kon­serviem, kuru kārbiņas uzpūtušās, nekavējoties jāhos­pitalizē. Šo vārdu es ari labi atceros. Citādi — nāve. Es taču atceros, kā nomira Vitja Ščeglovs. Viņš bija tik veselīgs un spēcīgs cilvēks, bet nomira vienā naktī, lai gan viņu aizveda uz slimnīcu. Mēs visi taču saindēsi­mies un nomirsim, un paliksim šeit, alā, tāpat kā šie skeleti. Kāpēc viņi negrib mani klausīt? Ja to būtu teicis Sabirs, viņi taču paklausītu! Vai tiešām, lai pārē­jie tevi uzklausītu, tev jāprot trīsdesmit reizes pievilkties pie stieņa?!