Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Todien mēs šos trīs rubļus iztērējām ļoti lietderīgi — aizgājām uz Piejūras bulvāri, noīrējām laivu un ilgi vizinājāmies pa līci, aizbraucām gandrīz līdz pašam «Intūristam» un atpakaļ. Mums gadījās ļoti jauks lai­vinieks — viņš palaida mūs vienus pēc tam, kad bijām devuši godavārdu, ka protam peldēt, tikai ielika laivā divus glābšanas riņķus. Vispār nekā bīstama šajos brau­cienos nav, laiviniekam tepat ir glābšanas gliseris, pāris minūtēs viņam iespējams nokļūt jebkurā līča vietā. Pro­tams, šie trīs rubļi mums bija daudz vairāk vajadzīgi un noderīgāki nekā Aļika vecmāmiņai. Viņai nu nauda nemaz nav vajadzīga, no mājām viņa nemaz neiziet un dzīvo bez kādām rūpēm — katru dienu pie viņiem nāk mājstrādniece. Tomēr, kad es viņu atcerējos, un todien es viņu nepārtraukti atcerējos — tādu mazu, sakumpušu, ar labsirdīgām acīm, man nez kāpēc kļuva skumji, bija viņas žēl. Laikam Sabiram taisnība, varbūt es patiešām neesmu īsti normāls.

Pēc tam es apjēdzu, kas man bija licies savāds Aļika dzīvoklī; es vēl divas reizes biju pie viņa ciemojies, iekams to sapratu: viņiem nebija grāmatu skapja. Ne­vienā istabā! Ko nu par skapi, pat plauktus ar grāmatām nekur neredzēja, bet vienīgās grāmatas, ko redzēju Aļika istabā uz galda, bija mācību grāmatas — un vairāk nevienas! Šis apstāklis man bija licies savāds. Kā parasti, es to apjēdzu nevis uzreiz, bet daudz vēlāk, kad par dīvainībām vairs nemaz nedomāju. Kad par to sāku runāt ar Aļiku, viņš bija briesmīgi izbrīnījies un atbil­dēja, ka tur nav nekā savāda, viņiem arī vecajā dzī­voklī nav bijis grāmatu, bet, ja viņam ievajagas kādu palasīšanai, viņš to var dabūt bibliotēkā aiz stūra. Visas grāmatas tik un tā nav iespējams savākt mājās, lai kā pūlētos. Pēc tādas viņa atbildes man šķita, ka varbūt pa­tiešām tur nav nekā savāda, ja dzīvoklī nav nevienas grāmatas, taču pirmajā brīdī man tas bija licies dīvaini.

Protams, tagad Aļiks klusēja ne aiz gļēvuma. Manu­prāt, jebkuram būs baisi, ja pateiks, ka tam jāpaliek vienam tumšajā alā. Cits nekādā ziņā nebūtu ar mieru, bet Aļiks piekrita. Mēs jau bijām nonākuši gandrīz līdz pašai šaurajai izejai, bet viņš nebija pārdomājis, tikai klusēja, un viņa izskats bija diezgan grūtsirdīgs. Bet kāds gan lai viņš būtu — vai tad viņam vajadzētu priecāties, ka mēs visi aizejam, bet viņš paliek viens pie skeletiem?

Pat pilnīgā tumsā, ja ar lukturi neapgaismotu mūsu ceļu, pat aizmiegtām acīm es sajustu, ka mēs esam no­nākuši pie klints spraugas — to es pateiktu pēc smar­žas. Pēc mitras zemes smakas. Ne tikai miklas, bet mikli svaigas smaržas, kādu uzvēdī tikko uzrakta zeme. Alā nekur citur tā nesmaržoja, vienīgi šajā vietā. Es sapratu, ka esam nonākuši pie ieejas spraugā. Bet šī lielā akmens, manuprāt, vakar te nebija. Tāds milzīgs bluķis, gandrīz man līdz jostasvietai. Nē, vakar tāds te noteikti nebija. Es to atceros tāpēc, ka, meklējot vakar Sabiram stalaktīta atlūzu, visapkārt neredzēju neviena akmens, viss bija līdzens.

— Kur tad ir sprauga? — to jautāja Sabirs, iedams mums visiem pa priekšu, viņa balsī skanēja izbrīns.

Vienā mirklī es aizmirsu akmeni un metos pie viņa. Skatos, bet mūsu priekšā ir blīva siena — klints, it kā šeit nekādas spraugas nekad nebūtu bijis. Vai mēs sap­ņojam, vai? Kā mēs sākām skraidīt! Skraidām, meklējam, bet neko nevaram atrast. Mēs visi bijām pārbijušies,

man pat kājas sastinga un kļuva vieglas, vieglas, tā notiek vienmēr, kad es stipri nobīstos vai arī uztraucos. Spraugas nebija nekur, bet tad mēs sapratām, ka vakar tā šeit bijusi, tāpēc ka atradām sienā plaisu, kura tikko manāma sākās no pašas zemes. Tajā pat sērkociņu ne­varētu iebāzt. Sapratām, ka tik vien palicis no mūsu spraugas.

Sākumā biju tā pārbijies, ka nespēju neko domāt, bet pēc brītiņa atguvos un atcerējos, ka naktī dzirdēju dunoņu zem zemes. Varbūt tas nemaz nebija sapnis, kad jutu zem sevis drebam zemi. Droši vien noticis kāds pazemes grūdiens, no kura mūsu izejas sprauga aizvē­rusies, tā taču bija pavisam šaura.

Mēs bijām pagalam apjukuši. Kama stāv un raud. Es esmu sastindzis viņai blakus un baidos vārdu teikt — varu sākt pinkšķēt. Arī Aļiks klusē, droši vien baidās, ka tūlīt apraudāsies. Nezinu, ko mēs darītu, ja nebūtu Sabira. Man šķiet, arī viņš ir nobijies, bet, kad sāka runāt, neviens viņa bailes nemanīja. Balss bija tāda pati kā vienmēr.

Sabirs teica, ka tagad mums jāatrod izeja no šejienes. Viņš paskaidroja, ka no alas noteikti jābūt kādai nor­mālai izejai, jo katram idiotam skaidrs, ka ne bruņu­transportieris, ne cilvēki nevarēja te iekļūt caur šo plaisu, turklāt vēl mēbeles, kuras mēs redzējām, un ieroči nav atradušies alā jau no laika gala, viss tur ienests pa kaut kādu ieeju, tātad tā ir.

Kamēr Sabirs runāja, visi daudzmaz nomierinājās un neviens vairs nebaidījās. Es spriežu pēc sevis, man bai­les bija pilnīgi pārgājušas, un es sāku lauzīt galvu, kur varētu būt izeja. Arī Kama vairs neraudāja, viņa bija vaimanājusi skaļā balsī, bet tagad apklusa, vienīgi reizēm tikko dzirdami iešņukstējās.

Mēs gājām atpakaļ uz to vietu, kur nakšņojām. Sa­birs soļoja visiem pa priekšu un runāja, ka, pēc viņa domām, izejai jābūt tur, kur stāv bruņutransportieris. Tad viņš pagriezās pret mums un pavēlēja visiem no­dzēst kabatas lukturīšus, lai taupītu baterijas; ceļa apgaismošanai pietiks ar viņa gaismekli. Nevienam no mums tas nebija ienācis prātā, bet Sabirs iedomājās. Es ievēroju, ka arī Aļiks tūlīt bez kādas runas izslēdza savu lukturīti — agrāk viņš tā nekad nebija rīkojies.

Izeju no alas mēs atradām gandrīz tai pašā brīdī. Pareizāk sakot, nevis izeju, bet milzīgu metāla plāksni, kas to aizsedza. Plāksne bija ārkārtīgi liela, daudz aug­stāka un platāka par bruņutransportieri. Tās malas ar klintīm veidoja gludu, blīvu salaidumu, nekur nepacel- damās augstāk par tām ne par centimetru. Mēs sapratām, ka plāksne ir no metāla, jo, padauzot pa to ar akmeni, atskanēja metālisks un reizē dobjš troksnis, it kā plāksne būtu ļoti bieza.

Mēs sākām šaubīties, vai šeit ir izeja, bet tad ierau­dzījām uz alas grīdas bruņutransportiera kāpurķēžu nospiedumus, kas izbeidzās tieši pie metāla plāksnes.

Sabirs teica, ka tagad atliek tikai atrast slēdzeni un atslēgas. Atslēgām noteikti jābūt alā, visticamāk, ka tās atrodas kāda skeleta kabatā.

Mēs uzmanīgi apskatījām plāksni, sākumā tās apak­šējo malu, bet, tur neko neatraduši, sakrāvām kaudzē tukšās kastes tai blakus un izpētījām augšējo daļu. Nekādu atslēgas caurumu neatradām, kaut rūpīgi aplū­kojām katru kvadrātcentimetru.

Sabirs ierosināja meklēt vēl kādu izeju. Sākām atkal no gala. Apgājām vienu reizi visu alu, aplūkodami tās sienas, vēlreiz apskatījām istabas un koridoru, pēc tam darījām to pašu vēlreiz, bet neko līdzīgu durvīm vai vārtiem neatradām. Tad mēs bijām spiesti konstatēt, ka plāksne aizsedz vienīgo izeju no alas.

Ļoti noguruši, beidzām savus meklējumus, Kamas pulk­stenis rādīja divi. Tātad veselas piecas stundas — no pulksten deviņiem — nepārtraukti esam meklējuši izeju no šīs nolādētās alas.

Sabirs domāja, ka tagad mums meklējumi pagaidām jāpārtrauc, jāatpūšas un jāapspriežas, ko darīt. Bet tieši tobrīd Kama iekliedzās. Cik tas bija priecīgs "kliedziens! Mēs metāmies pie viņas, viņa stāvēja pavisam netālu, jautājām, kas noticis, bet paši jau jutām, ka noticis kas labs, jo viņas kliedziens skanēja ļoti līksmi. Viņa mums parādīja uz sienas pusi — tur nelielā padziļinājumā atradās maza, melna kastīte, bet uz tās divas plakanas pogas — sarkana un zila. Virs augšējās — sarkanās bija uzraksts vācu valodā. Sabirs bez kādas prātošanas nospieda augšējo pogu, taču nekas nenotika, tad viņš to pašu darīja ar apakšējo — atkal bez panākumiem. Mēs spiedām abas pogas tik ilgi, kamēr mums pirksti vairs neklausīja, bet nekas nemainījās.