Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Šodien es pilnībā sapratu, ka viss līdzšinējais ir bijis tīrie nieki salīdzinājumā ar manu mīlestību pret Kamu. Gribēju pat atzīties viņai. Un pateiktu arī, man nebija kauns ne no Aļika, ne Sabira. Pēkšņi man prātā iešāvās mans mīļākais dzejolis, es nolēmu to noskaitīt Kamai. Viņa noklausījās pantus līdz galam un neteica ne vārda. Kad jautāju, kā viņai paticis, viņa atbildēja: «Nekas. Dzejolis — tā nekas.» Labāk viņa būtu teikusi, ka viņai tas nemaz nav paticis, nevis šo «nekas». Bet, no otras puses, tas nemaz nav nepieciešams, lai viņai dzejolis patiktu. Es nez kāpēc biju iedomājies, ka arī Kamai tas patiks.

Sabirs tomēr ir puika uz goda! Viņš ir novārdzis tāpat kā citi un tomēr cenšas vismaz ko darīt. Viņš atkal pavēlēja mums doties slēptuvē, jo pats gribēja vēl vienu reizi pamēģināt uzspridzināt sasodīto plāksni. Šajā reizē viņš izmantos vairākas granātas. Mēs gājām uz koman­danta kabinetu, un šoreiz ceļš man likās ļoti gars. Nonākuši galā, mēs ilgi nevarējām atgūt elpu. It kā' būtu gājuši nevis pa līdzenu ceļu, bet rāpušies stāvā kalnā. Aļiks arī šoreiz gribēja iet līdzi Sabiram, jau bija pilnīgi sagatavojies to darīt, bet negaidot vainīgi pasmaidīja un apsēdās. Skaidrs, ka viņam nemaz vairs nav spēka.

Sprādziens izdevās tieši tāds pats kā iepriekšējais. Pēc tam noskaidrojās, ka granātu saišķī no sešām eks­plodējusi tikai viena. Pārējās droši vien bija bojātas. Un atkal nekāda rezultāta. No mēģinājuma nebija ne­kāda labuma, gluži otrādi.

Ka notikusi nelaime — to mēs uzreiz nemaz neaptvē­rām. Sākumā mierīgi sēdējām komandanta kabinetā un gaidījām Sabiru. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, bet viņa vēl arvien nebija. Šķiet, mēs pat aizsnaudāmies. Pēc tam es nobrīnījos, ka Sabirs vēl nenāk, un izgāju no kabineta. Kama un Aļiks man sekoja. Sabirs nekur nebija redzams. Tad mēs sapratām, ka ar viņu atgadī­jies kas ļauns.

Sabirs gulēja aiz bruņutransportiera viss vienās asinīs. Pirmajā mirklī man šķita, ka viņš miris, bet, kad mēs guļošajam pieskārāmies, viņš skaļi ievaidējās. Sabirs bija ievainots ar granātas šķembu — rokā virs elkoņa bija izrauts caurums. No brūces šļācās asinis. Aļikam, tās ieraugot, uzreiz saļodzījās kājas, un viņš apsēdās zemē, bet Kama sāka drebēt, un klusumā bija dzirdams, kā viņai klab zobi. Es palūkojos uz ievainojumu, un man šķita, ka caurums ir ļoti dziļš, gandrīz līdz pašam kaulam. Norāvu sev kreklu, saplēsu to strēmelēs un notinu Sabira roku virs ievainotās vietas; kaut kur biju lasījis, ka tādā veidā iespējams apturēt asiņošanu. No visa spēka es tinu lupatu ap roku, bet asins tecē­šana nemitējās. Tad sapratu, ka man nav tik daudz spēka, lai notītu strēmeles, kā nākas. Labi, ka man palīgā nāca Kama. Rokas viņai vēl arvien drebēja un zobi klabēja, bet viņa varonīgi turējās, un viņas palī­dzībai bija ļoti liela nozīme. Mēs apturējām asiņošanu un pārsējām ievainojumu. Turklāt mēs labi zinājām, ka no tādas apsaitēšanas ar netīru krekla stērbeli nav nekāda liela labuma, gluži otrādi — tas varēja beigties slikti.

Mēs iekārtojām guļvietas blakus bruņutransportierim. Vai veselu stundu nesām šurp naudas paciņas. Beiguši šo darbu, jutāmies pilnīgi bez spēka. Sabirs sākumā gulēja mierīgi, bet pēc tam sāka murgot. Sauca mūsu vārdus, visbiežāk manējo, sauca savu māmiņu. Atguvis samaņu, vienmēr prasīja dzert. Mēs visi pēc kārtas nesām Sabiram ūdeni. Es jau vairs negāju skeletiem ar līkumu, bet devos tiem pavisam tuvu garām. Zinu, ka tās ir tikai iedomas, tomēr katru reizi, paejot cieši gar tiem, man izlikās, ka tie veras manī un ļauni smaida. Tajā naktī, tiklīdz aizvēru acis, skeleti man rādījās sapnī. Arī vārdnīca sapnī atnāca pie manis ar visām savām draudpilnajām sarunām. Miegā netiku vaļā no sajūtas, ka es to lasu un lasu, un nekādi nevaru atrauties. Pat miegā brīnījos, ka šajā vārdnīcā par visu paredzēts nāvessods. Par visu labo.

Pēc tam mēs sākām mirt. Tagad es varēju iedomāties, ka manis nebūs. Uz zemes viss paliks, kā bijis, bet ma­nis vairs nebūs. Pats nezinu, kā šī pārvērtība manī notikusi, bet tagad es skaidri zinu, ka varu nomirt. Es gulēju un domāju par visu ko. Par lietām, kuras man agrāk nebija nākušas prātā. Par nāvi, teiksim, es nekad līdz šim nebiju domājis. Jā, kāpēc gan agrāk man būtu vajadzējis domāt par nāvi? No maniem paziņām ir miris tikai viens cilvēks — meitene Naila no mūsu ielas. Viņa pakļuva zem mašīnas. Uz bērēm sanāca visa mūsu iela. Visiem bērniem iedeva vainagus, un mēs rindā gājām aiz zārka. Uz kapsētu gan mums neļāva braukt. Kad nonācām līdz Narimanova prospektam, mums pavē­lēja atgriezties mājās. Laikam tāpēc, ka visi cilvēki raudāja un pieaugušie negribēja, lai bērni to redz. It sevišķi Nailas māte — aiz bēdām viņa beidzās vai nost. Meitenes tētis gan neraudāja, viņš gāja pirmais aiz zārka, divi mūsu kaimiņi veda viņu zem rokas, un ik pa brīdim viņš nogurušā balsī vaicāja: «Kā tas var būt? Kas te notiek?» Neviens viņam neatbildēja uz šiem jautājumiem. Arī es nodomāju: kā tas var būt, ka Nailas vairs nav? Toreiz bērēs mēģināju iedomāties, ka arī es kādreiz nomiršu, bet man nekas nesanāca. It kā galvā kaut kas salūztu, pareizāk sakot, apstātos, tiklīdz mēģi­nāju iztēloties, ka es nomiršu un manis vairs nebūs. Pats nobrīnījos, ka nespēju iedomāties tik vienkāršu faktu. Savas bēres gan varēju iztēlē skatīt, kā visi ies un raudās, viss padevās ļoti labi līdz tai vietai, kur vajadzēja iedomāties, ka manis vispār vairs nebūs un es vairs nejutīšu neko — ne dzirdēšu, ne redzēšu. Lai kā pūlējos, tomēr bez panākumiem. Bet tagad jutu, ka tas var būt. Speciāli par to nedomāju, tikai jutu.

Mēs visi gulējām klusēdami, vienīgi Sabirs vaidēja. Būdams nomodā, arī viņš neizdvesa ne skaņas, bet, tikko aizmiga, tā sāka kunkstēt. Viņa roka bija ļoti stipri sapampusi, it kā piepūsta, tumši sarkana un dega kā ugunī. Ievainojumu mēs gan pārsējām, taču no tā bija maz labuma, visa roka bija kļuvusi tumša, un bez zālēm Sabiram acīmredzot sāksies saindēšanās.

Es gulēju un domāju, cik labi būtu, ja mēs nebūtu ielīduši šajā sasodītajā spraugā. Visi četri atrastos jau Baku, ietu skolā. Pats pabrīnījos, ka ar tādu patiku domāju par skolu, par savu māju. Agrāk pat nejutu, cik tur labi. Taču visvairāk domāju par māmiņu un tēti, atmiņā nāca dažādi notikumi, nevis kādi īpaši, bet paši parastākie, piemēram, ka es nāku no skolas, bet māmiņa stāv uz kāpnēm un gaida, kamēr es uzkāpju pa tām, uzsmaida man, vai arī par to, ka vakaros es skatos televizoru, bet māmiņa ar tēti sarunājas, pat nezinu, par ko viņi runā, bet, kā izrādās, tas ir ļoti patīkami, ka visi atrodas kopā savās mājās, kaut arī šajā laikā nekas īpašs nenotiek. Tagad visu to iedomājoties, man kaklā, sāka kņudēt, un es atkal ķēros pie savas vārd­nīcas.

Kaut kas mani tajā pievelk, nevaru tikai saprast — tieši kas. Es zināju šo grāmatiņu jau no galvas. Varēju precīzi pateikt, par ko paredzēts nāvessods, vēl konkrē­tāk — par ko pakāršana un par ko nošaušana. Biju jau ievērojis likumsakarību, ka toreiz, ja cilvēks gribēja labu tikai sev, teiksim, ja viņš slēpa no vāciešiem, ka ir komunists vai karavīrs vai arī ka viņam mājās ir radiouztvērējs, tad viņu nošāva, bet, ja kāds vēlēja labu otram — slēpa pie sevis ievainotu karavīru vai palī­dzēja partizāniem —, tad viņu pakāra. To visu lā"sot, pārņēma savāda sajūta, un, lai arī cik reižu to visu pārlasīju, nekādi nevarēju pierast, katru reizi no šiem draudiem tapa arvien baigāk. Lasot šo vārdnīcu, es jutu, ka pastāv kaut kāda galvenā dīvainība, bet nekādi ne­varēju saprast, kur tā pastāv. Tomēr jutu, ka tāda ir.