Maksuds Ibrahimbekovs: PAR VISU LABO — NĀVE

Likās ļoti savādi, ka mēs pēkšņi bijām atraduši bruņu­transportieri, kas te stāvēja bez kādas uzraudzības. Tūlīt sapratu, ka mums ir ārkārtīgi laimējies. Kamēr es vēl arvien stāvēju un to aplūkoju, Sabirs bija atradis un atvēris priekšējās durtiņas. Viņš ar pūlēm aizsniedza rokturi un pavilka uz sevi, un durtiņas uzreiz atvērās. Kama un Aļiks pieskrēja pie Sabira. Bet es nekādi nevarēju saprast, kāpēc tā apbrīnoju šo bruņutranspor­tieri un nekādi nevaru no tā atraut skatienu. Tā ar mani notiek vienmēr, kad es ieraugu ko savādu un nevaru apjēgt, kas tas ir.

Pēc mirkļa es vairs par to nedomāju un devos pie pārējiem. Viņi jau trausās iekšā mašīnā. Es pieķēros pie durtiņu apakšas un pa pakāpieniem uzrausos augšā. Bruņutransportierī bija ļoti tumši un saspiesti, un Sa­birs teica, lai Aļiks aiziet un atnes sveces. Aļiks jau piecēlās, lai ietu, bet pēkšņi apstājās un atbildēja, lai Sabirs pats iet pēc tām, ja viņam vajag. Man šķita, ka sāksies kautiņš, tomēr iztika bez tā. Sabirs brītiņu klu­sēja, tad dusmīgi atteica, ka viņš lūdzis mani, nevis Aļiku. Es tūlīt nokāpu pa trepītēm un devos pie avā­rijas skapja, lai gan man nepavisam negribējās iet gar skeletiem.

Mēs aizdedzinājām sveces un saspraudām tās daudzās vietās. Tūlīt visapkārt kļuva gaišs. Ja neņem vērā lož­metējus un to, ka priekšējā stikla vietā bija tikai šaura •sprauga, viss pārējais šeit ļoti atgādināja liela kravas automobiļa kabīni. Tādi paši mīksti sēdekļi, grīdā pedāļi un kloķi ātrumu pārslēgšanai. Vienīgi stūres apļa vietā šeit atradās tikai pusaplis.

Aļiks nosēdās uz vadītāja sēdekļa un sāka meklēt aizdedzes atslēgu. Viņš prata vadīt mašīnu, tēvs viņam bija iemācījis un reizēm pat ļāva sēsties pie stūres, protams, vienīgi ārpus pilsētas, pludmalē un tikai tad, ja pats sēdēja blakus. Arī mēs sākām to meklēt, un pēkšņi uz priekšējā paneļa es ieraudzīju fotogrāfiju. Kādas mājas, droši vien vasarnīcas verandā stāvēja vīrie­tis, ģērbies kreklā ar īsām piedurknēm, un sieviete vasarīgā tērpā, bet starp viņiem maza meitenīte, viņi to bija saņēmuši aiz rokām. Visi trīs smaidīja. Vīrieti es pazinu uzreiz; tas bija tas pats cilvēks, kas uz foto­grāfijas apliecībā.

Aizdedzes atslēga atradās savā vietā — pa labi zem pašas stūres. Aļiks ķērās pie startera, bet, pirms pagrieza to, dalījās ar mums savās šaubās, vai izdosies iedar­bināt motoru, jo akumulators droši vien būs nosēdies. Šajā ziņā viņš ir lietpratējs. Kama ieķērās ar rokām man plecā, arī es saspringti gaidīju, kad motors sāks darboties. Kabīnē viss atradās savā vietā, un tāpēc, ka šeit viss bija tik tīrs un kārtīgi novietots, radās iespaids, ka vadītājs tikai uz mirkli atstājis kabīni, pat atslēgu nav paņēmis līdzi.

Aļiks vairākas reizes pagrieza aizdedzes atslēgu, taču bez rezultātiem, kā jau viņš bija domājis. Pēkšņi es sapratu, kas man šajā bruņutransportierī bija licies dīvains. Kā no iekšpuses, tā ārpuses tas bija pilnīgi tīrs, uz tā neredzēja neviena puteklīša, it kā tikai pirms mirkļa 110 tā būtu notrausti visi netīrumi. Mani pār­steidza, ka šajā alā nekur neredzēja putekļus — ne uz skapjiem, ne skeletiem, un es nodomāju, ka putekļu šeit nav tādēļ, ka ala no visām pusēm ir slēgta, bet caur spraugu, pa kuru ielīdām mēs, putekļiem grūti iekļūt, jo tā ir pārāk šaura, gara un līkumota.

Drīz mums apnika sēdēt kabīnē, un mēs pārgājām uz mašīnas pakaļējo daļu. Te bija soli un sānos pie katras sienas divi ložmetēji. Uz soliem un starp tiem stāvēja kārtīgi saliktas koka kastes, kādās parasti pār­vadā tomātus vai arbūzus. Mūs visus interesēja, kas šajās kastēs ir iekšā. Aļiks apgalvoja, ka tur droši vien atrodas munīcija. Sabirs piegāja pie kādas kastes un atlauza virsējo dēli. Izrādījās, ka zem tā ir papīrs — dzeltens ietinamais papīrs. Viņš atlauza vēl dažus dēļus, tas bija izdarāms ļoti viegli, jo katrs dēlis bija piesists ar divām nagliņām katrā galā, un norāva papīru. Kaste bija pilna ar blīvi cits pie cita saliktiem naudas sainī­šiem. Lai gan tā bija padomju nauda, es nekad vēl tādu nebiju redzējis. Mēs izvilkām dažas paciņas un apskatījām tās sveču gaismā — uz dažām naudas zīmēm sarkanā krāsā stāvēja skaitlis 30 un vēl bija rakstīts ar vārdiem «Trīsdesmit rubļi», bet uz citām vārds «Simt». Sabirs teica, ka tā ir vecā nauda, kurai šodien nav nekādas vērtības, un piebilda, ka mūsu atradums ir lielisks, jo tagad mums ir uz kā gulēt — saliksim naudas paciņas uz zemes un gulēsim uz tām, pagalvī paliekot katrs savu mugursomu, tā tomēr būs labāk nekā uz kailas klints.

Mēs atvērām vēl citas kastes un ieraudzījām, ka visās nav vienāda nauda — daudzās bija ārzemju nauda. Uz vieniem papīrīšiem bija rakstīts angļu valodā — sterliņu mārciņas un dolāri, bet uz citām, kā redzams, vācu valodā mēs izlasījām «Reichsmarken». Un uz katras skaitlis — divdesmit, piecdesmit un simts. Katras valsts naudaszīmes — rubļi, dolāri, sterliņu mārciņas un reihs­markas bija saliktas atsevišķās kastēs. Sabirs domāja, ka arī šī nauda droši vien nav vairs derīga. Mēs papē­tījām naudaszīmes un redzējām, ka pats vēlākais gada- skaitlis uz tām ir 1935. vai 1937. gads. Bija arī tādas paciņas, kurās atradās nauda no 1901. un pat no 1899. gada.

Mēs attaisījām vairākas kastes pēc kārtas un izbērām paciņas uz zemes. Jau gatavojāmies mest mieru, jo bija sakrājies pietiekams daudzums paciņu, lai varētu ierīkot sev guļamvietas, te pēkšņi es atvēru kasti, kurā bija nevis nauda, bet dzeltenas smagas plāksnītes, apmēram tik lielas kā kausētā siera vai margarīna paciņas. Un uz visām zīmogs ar kaut kādiem skaitļiem. Mēs tūlīt sapratām, ka tas ir zelts.

Sabirs iesaucās, ka šis ir daudz vērtīgāks atradums nekā bruņutransportieris un par šo ieguvumu mums visiem var piešķirt ceļazīmi uz Arteku un izsniegt prē­miju. Tad apskatījām visas kastes — trīs no tām bija ar zeltu, pārējās ar papīra naudas paciņām.

Iekārtojām sev guļvietas netālu no bruņutransportiera. Naudas paciņas salikām divās kārtās savu augumu ga­rumā un pagalvī palikām mugursomas. Vispirms gan izņēmām no tām visus cietos priekšmetus — fotoaparā­tus, minerālu kolekciju un, protams, ēdienu, kas vēl atlicis. Miegs mums nevienam nenāca, lai gan Kama, paskatījusies savā pulkstenī, teica, ka tūlīt būs pus­nakts — jau pusdivpadsmit. Mēs vēl paklaiņojām pa alu un sapņojām, kas notiks, kad visi uzzinās par mūsu atklājumu. Apskatījām to visu vēlreiz — vienā vietā, noliktavā, bija izcirstas durvis, mēs pa tām iegājām, izrādījās, tur atrodas tualete, šajā pašā telpā cementa renē tecēja ūdens, tas izplūda no spraugas sienā un bija dzidrs un ļoti salts. Te droši vien plūda kāds pa­zemes avots vai strauts, un kāds no cementa bija izmū­rējis ūdenim tekni; tā stiepās metrus piecus, bet vietā, kur tā beidzās, ūdens straume saplūda dziļā bedrē. Mēs to apgaismojām ar lukturīti, bet tā šķita bez dibena.

Nolikāmies savās guļvietās, tās bija cietas, tomēr ne pārāk neērtas. Sabirs palūdza Kamas pulksteni un nolika to sev blakus, teikdams, ka pamodīsies agri un pacels arī pārējos. Norunājām tā: ja laiks būs labs, divi no mums dosies uz mājām, bet pārējie divi paliks sargāt alu. Man šķiet, visus ļoti interesēja — kas paliks alā, taču nez kāpēc neviens to nejautāja. Es nodomāju, ka Sabirs droši vien atstās šeit mani un Aļiku, bet pats ar Kamu dosies uz ciemu. No vienas puses, tas būtu ļoti labi, jo es baidījos tā uzreiz sastapties ar māmiņu, labāk būs, ja vispirms Kama un Sabirs viņai pastāstīs par visu notikušo, bet, no otras puses, man ļoti gribējās ātrāk nokļūt mājās, lai viņa drīzāk nomie­rinātos. Tā laikam nemaz nevar būt, ka cilvēkam vien­laikus kaut ko gribas un arī negribas, bet ar mani tā bieži notiek, un nekā patīkama tur nav.