Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Здесь есть возможность читать онлайн «Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1983, Издательство: Izdevniecība «Liesma»,, Жанр: Детская проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PAR VISU LABO — NĀVE: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PAR VISU LABO — NĀVE»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PAR VISU LABO — NĀVE
Maksuds Ibrahimbekovs
Izdevniecība «Liesma»,  Rīga 1983

PAR VISU LABO — NĀVE — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PAR VISU LABO — NĀVE», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Kā gan es varu iet ar ceturto klasi, ja mums pirmdien ceturtā stunda ir algebra tad, kad viņiem fizkultūra? Un vēl, protams, mani nicina tādēļ, ka es nēsāju brilles.

Es zinu gan, kāpēc Sabirs parasti aizstāv mani, tomēr tāda aizstāvība ir patīkama. Mēs sēžam vienā solā, un, kad mums ir kontroldarbs vai nu algebrā, vēsturē, vai pat dabaszinībās, es atrisinu arī viņa variantu. Vispirms, protams, savējo, pēc tam viņa, laika pietiek abiem variantiem. Tas nenotiek tāpēc, ka es daudz mācos vai esmu pārlieku centīgs; mūsu kontroldarbu uzdevumi ir ļoti viegli, reizēm es pat brīnos, cik tie vienkārši.

Ja Sabirs teicis, ka vakarā būs negaiss, droši vien tas arī uznāks. Taču, no otras puses, debesis 'tik skaidras, lai kur skaties — neviena mākonīša. Es nekad dienā neguļu, bet tagad pēkšņi man uznāca šausmīgs miegs. Man liekas, pārējiem arī. Gan Kama, gan Aļiks un Sa­birs izskatījās ļoti samiegojušies. Kaut ātrāk mēs nonāktu līdz pārejai, sēstos mašīnā — un pēc stundas būtu mājās!

Sacēlās vējš, un uzreiz kļuva vēss. Galvenais, tas pūta no muguras un ļoti palīdzēja mums virzīties uz priekšu. It kā no muguras kāds vieglītēm stumtu. Taču tas ne­vilkās ilgi, varbūt piecas vai desmit minūtes, ne vairāk, pēc tam vējš sāka pūst stiprāk un stiprāk, tagad nevis vairs stumjot uz priekšu, bet svaidīja mūs no vienas puses uz otru. Savu mūžu neko tādu nebiju pieredzējis. Kā kino — uz ekrāna ir nakts, tūlīt tai seko rītausma, un tad jau ir diena. Mums tikko bija diena, debesis skaidras, saule spīdēja, bet pēkšņi visapkārt iestājusies krēsla. Es pavēros augšup un sabijos — debesis gluži melnas, tumšie mākoņi slīd tik zemu, ka vai ar roku aizsniedzami.

Mēs apstājāmies, jo nebija iespējams iet tālāk. Sākumā stāvējām, turēdamies cits pie cita, pēc tam apsēdāmies zemē un ieķērāmies kazenāju krūmos, kas auga gar taciņu; lai arī krūmi ir dzeloņaini, tomēr ar saknēm tie stingri turējās zemē.

Es paskatījos uz Kamu un redzēju, ka viņa ir šausmīgi pārbijusies. Arī es biju pārbijies, jo visu laiku domāju, ka vējš mūs var aizpūst no taciņas aizā, kuras mala atrodas metrus divdesmit no taciņas pa nogāzi lejup. Arī aukstums tāds, ka zobs uz zoba neturas. Ja man kāds teiktu, ka augusta beigās var uznākt tāds saltums, ne­parko neticētu.

no

Mēs sēdējām, piespiedušies cits pie cita, un turējāmies aiz ērkšķainajiem krūmiem, bet vējš pūlējās mūs atraut no tiem. Pēkšņi zeme zem mums nodrebēja, it kā mēs sēdētu nevis kalnā, bet vagonā un vilciens sāktu kustē­ties. Turklāt no zemes apakšas atskanēja pakluss dobjš troksnis. Gaisā parādījās pirmās sniegpārslas, mēs nepa­guvām ne atjēgties, kad visu apkārtni jau sedza balta villaine. Biju gaužām nosalis, taču runāt par to nebija nekādas nozīmes — arī pārējie, tāpat kā es, bija ģēr­bušies tikai šortos un kreklā, bet mugursomās mēs nekā silta nebijām paņēmuši līdzi.

Es nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, sniegs vēl vien­mēr krita, kad Sabirs piecēlās. Viņš neizslējās visā augumā, tad vējš viņu uzreiz aizpūstu, bet ar mokām turējās četrrāpus.

— Es iešu, — viņš paziņoja. — Mums jāatrod vieta, kur paglābties, te mēs pavisam nosalsim, nakts vairs nav tālu.

'— Nevajag! — Aļiks iesaucās. — Vai neredzi, kas notiek visapkārt. Ievelsies aizā — un beigas. Gan mums atnāks pakaļ.

— Pašlaik neviens nav spējīgs te atnākt. Jūs mani pagaidiet, tikai nekur neaizej iet no šejienes. — Viņš pagriezās un, turoties pie krūmiem, pussalīcis devās prom.

Man ļoti, ļoti gribējās iet viņam līdzi, tā bija lielākā vēlēšanās manā mūžā, bet, kad es uz mirkli, tikai uz vienu sekundi atlaidu zaru, pie kura turējos, man kļuva tik baigi, ka es uzreiz vēl stiprāk pieķēros pie tā.

— Sabir! — pēkšņi Aļiks no visa spēka iekliedzās.

Taču tas vairs nedzirdēja, lai gan bija atgājis ne tālāk kā metrus desmit.

— Es iešu tev līdz. Pagaidi!

Es zināju: ja tagad dotos viņiem līdzi, viņi piedotu man visu, nekad vairs mani nenicinātu, bet es nevarēju atlaist rokas no ērkšķu krūma!

Mēs ar Kamu vēl ciešāk piespiedāmies viens pie otra, tagad vairs nevis sēdējām, bet gulējām uz zemes, pabā­zuši zem sevis mugursomas, tomēr bija neizturami auksts, mēs bijām pavisam sastinguši. Un pēkšņi es ieraudzīju, ka viņa raud, sākumā nodomāju, ka uz viņas sejas izkusis sniegs, atstājot slapjas pēdas, bet pēc tam izdzirdēju, ka viņa elso. Man bija viņas ļoti žēl, bet es nezināju, kā palīdzēt.

— Nebaidies, — es teicu. — Gan redzēsi, viss nokār­tosies. Varbūt nolādētais vējš tūlīt pārstās.

— Viņi droši vien nomaldījušies! — Tagad viņa jau raudāja skaļi.

— Šeit nemaz nav iespējams nomaldīties, — es mieri­nāju. — Pa kreisi kalns, tajā pat gribēdams neuzrāpsies, bet pa labi aiza. — Iedomājoties aizu, man kļuva nelabi.

Vairāk mēs nerunājām. Gulējām un pamazām sasalām ragā.

Šķiet, biju iesnaudies, jo uzreiz nesapratu, kas notiek. Sabirs raustīja mani aiz pleca.

— Netālu no šejienes, — viņš kliedza man aūsī,

— atrodas neliela aiza, kaut kā salīdīsim! Sekojiet man!

— Kur Aļiks? — Kama jautāja.

— Viņš palika tur, lai mēs neaizietu aizai garām. Mēs uzdūrāmies alai nejauši, tā ir pavisam nemanāma. Ne­aizmirstiet mugursomas. Es ņemšu Aļika somu.

Mēs rāpāmies pa slideno nogāzi, ķērāmies pie krūmiem, ja tie bija pa rokai, bet, ja to nebija, līdām uz priekšu rāpus. Man šķita, ka šīm šausmām nebūs gala, ka Sabirs aizmirsis, kur atrodas viņa aiza, ka tā mums būs jārāpo līdz pašai pārejai, bet tad ieraudzīju Aļiku, viņš stāvēja pie kraujas klints, ko vidū pārdalīja neliela plaisa. Te vējš vairs tik stipri nepūta.

— Esam klāt! — Sabirs iesaucās.

— Bet kur tad ala? — Kama jautāja.

— Re, kur ir! — Aļiks ar roku norādīja uz šauro spraugu klintī. — Lieniet iekšā. Ja gribat, es līdīšu pir­mais. — Viņš sāniski iespraucās alā. — Nāciet, caurums ir dziļš, te pietiks vietas visiem.

Ko gan mēs iesāktu bez Sabira? Lai arī šī aiza ir pavi­sam šaura — pat apsēsties nav iespējams, var vienīgi stāvēt, ar muguru atspiežoties pret vienu klinti un de­gunu pret pretējo sienu, — tomēr te nav auksti, ir pat silti, bet galvenais — te netrako šausmīgais vējš. Gaiss šeit smaržo pēc zemes, nevis vienkārši pēc zemes, bet pēc svaigas, mitras augsnes, tāda smarža sajūtama, kad roc bedri, lai iestādītu koku. Man šī. smarža ļoti pa­tīk, to es izbaudu katru pavasari, kad skolas dārzā stā­dām kokus. Tas^ir savādi, ka šeit jūtama zemes smarža.

— Kama, vai tu guli? — Sabirs jautāja.

— Nē.

— Kāpēc tad nerunā?

— Domāju, — Kama atsaucās. — Kāpēc mēs stāvam tumsā, mums taču ir lukturīši.

Tumsā bija daudz labāk. Vai nu gaismas staru laid uz augšu, vai sev priekšā — visur viens un tas pats — tikai nelīdzenas sienas un vairāk nekas. Izejas pusē — trakie sniega virpuļi, pa labi — necaurredzama tumsa, acīmredzot ala iesniedzas dziļi kalnā.

— Interesanti, kas atrodas tur tālāk? — Aļiks ierunā­jās.

To nu viņš velti teica, es uzreiz jutu.

— Ja jau interesē, tad ej paskaties! — Sabirs atcirta.

— Un iešu arī! — Aļiks sāka virzīties sāniski ar labo plecu pa priekšu, izstieptā rokā turot lukturīti.

— Es dodos tev līdzi, — Sabirs paziņoja. — Tikai nesteidzies, skaties zem kājām, citādi tu pēkšņi vari at­rasties bedrē. Palaid mani garām. — To viņš teica man.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PAR VISU LABO — NĀVE»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PAR VISU LABO — NĀVE» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PAR VISU LABO — NĀVE»

Обсуждение, отзывы о книге «PAR VISU LABO — NĀVE» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x