Maksuds Ibrahimbekovs - PAR VISU LABO — NĀVE

Interesanti gan, kā tad es viņu palaidīšu. Ja viņš būtu trusīša vai vistas lielumā, tad — lūdzu, bet viņš nav ne trusis, ne vista. Pieņemsim, ka man viņš kaut kā garām aizsprauktos, bet aiz manis stāv Kama, kas ir krietni resnāka.

— Iziesim visi trīs ārā, — Sabirs ierosināja, — bet pēc tam es ienākšu pirmais un sekošu Aļikam. Varbūt ala tālāk kļūs platāka, citādi mēs te nostāvēsim līdz rītam.

— Aļiks taču jau aizgāja, — es viņam atgādināju.

— Viņš pateiks, paplašinās vai ne.

— Labāk aizveries! — Sabirs pavēlēja. — Atkusis esi, vai? Visu laiku tevi nemaz nedzirdēja, pēkšņi sāki čivināt.

Viņš gan zina, ka to visu dzird arī Kama, bet viņam vienalga, varbūt tīšām grib mani pazemot viņas acīs.

— Es no šejienes nekur neiešu, — Kama paziņoja.

— Varbūt man jau ir plaušu karsonis.

— Es taču teicu — tikai uz brītiņu, — Sabirs noburk­šķēja, ar Kamu viņš vienmēr runā ļoti laipni. Ne ar vienu citu viņš tā nerunā. Un vienmēr cenšas izdarīt viņai ko patīkamu, pat aklajam redzams, ka viņš meitenē iemīlējies. — Būtu labi, ja atrastu drusku lielāku vie­tiņu. Kājās vien stāvot, mēs ilgi neizturēsim.

— Ja tāda vieta būs, tad Aļiks to atradīs, — Kama atsaucās.

— Kā tad, A„ļiks atradīšot, — Sabirs norūca tikko dzirdami.

Es sapratu, ka Sabirs būtu ar mieru te nostāvēt kājās vēl desmit dienas, lai tikai Aļiks bez viņa neatrastu neko labāku.

Pēkšņi es jutu, ka Sabirs satver mani aiz kājām.

Tātad viņš nolēmis, ka tur, kur atrodas manas kājas, varēs izspraukties. Tātad viņš nesaliecoties, stingi kā alvas zaldātiņš sāniski nolicies uz zemes.

Izspraucās arī. Es klusēju. Ko tad es, vai man žēl. Mani tomēr interesē, vai arī Kama klusēs, kad viņš tumsā bez brīdinājuma sāks grābstīties ap viņas kājām. Es, piemēram, esmu ļoti uzmanīgs pēc kāda gadījuma ar meitenēm. Sarunādamies nācu no skolas reizē ar Mar- jamu — tēvoča Vasifa meitu. Viņi dzīvo netālu no mums. Nolēmu parādīt viņai kādu triku. Tas ir varens joks, visiem tas patīk, sākumā, protams, cilvēks mazliet no­bīstas, toties vēlāk viņam sirsnīgi jāsmejas. Tātad mēs ar Marjamu ejam un gvelžam dažādus niekus. Viņa ir trīs gadus vecāka par mani un ļoti veselīga, jo augu gadu iet uz naftinieku sporta laukumu spēlēt tenisu. Es arī to darītu, bet mani tur nepieņēma, jo esmu tuvredzīgs. Teica, ar peldēšanu, lūdzu, ar to var nodarboties. Nonā­cām līdz Vovas Hamrekeli vārtiem, bet tajā sētā, kā visiem zināms, mīt šausmīgi nikns suns, no kura baidās pats Vova Hamriks, kaut arī nodzīvojis šajā mājā visu mūžu. Kā nonācām pie šīs mājas, Marjama nokāpa no trotuāra un gāja pa ielas braucamo daļu. Es palaidu meiteni sev pussoli priekšā un parādīju viņai šo triku. Tas ir ļoti vienkāršs: vienlaicīgi jāierūcas kā sunim un jāsatver gājējs aiz kājas. Rodas tāds iespaids, ka suns tevi sakampis aiz stilba. Pirms gadījuma ar Marjamu es to esmu rādījis desmitiem reižu, un visiem tas ir paticis. Ja būtu zinājis, kas tagad notiks, nemūžam nebūtu triku atkārtojis. Es ierūcos, cik spēju, un ar pirkstu galiem satvēru viņu aiz kājas. Viņa tūlīt sāka kliegt un apraudājās ielas vidū. Te tev nu bija triks! Labi, ka Hamrika māte, iznākdama no mājas, mūs ieraudzīja un ieveda meiteni pie sevis. No tā laika mēs ar Marjamu vairs nesveicinām viens otru. Sākumā es sveicināju, bet tad atmetu ar roku — ja jau neatbild, nevajag arī.

Tikko Sabirs bija aizspraucies man gar kājām, mēs saklausījām Aļika balsi. Vispirms viņš jautāja, vai mēs viņu dzirdam, mēs korī atkliedzām, ka dzirdam labi, tad viņš uzsauca, lai mēs ejam pie viņa, jo viņš ir atradis ļoti ērtu alu. Viņš piebilda, lai mēs ejot pilnīgi droši, jo ceļā nekādu bedru nav, viņš visu ir izpētījis. Pirmā gāja Kama, aiz viņas Sabirs un tad es.

Es jau nožēloju, ka alu nav atradis Sabirs. Tas tomēr nav visai taisnīgi, cilvēks mūs izglābis, kā saka, no nāves, un pēc visa tā alu atrod cits. Un kāpēc? Tāpēc, ka Sabirs, būdams laipns un pieklājīgs, palaida alā sev pa priekšu Kamu un pie reizes arī mani.

Sarunājoties ar mums, Aļika balss skanēja kaut kur tepat blakus, tomēr mums bija jāiet krietni ilgi, kamēr nonācām pie viņa. Lai arī sāniski, mēs tomēr nogājām soļus divsimt. Aļiks mūs sagaidīja pie ieejas alā. Kad mēs bijām tur iegājuši, es pagriezos un apgaismoju ar luk­turīti mūsu šauro eju: no šejienes, no alas, tā izskatījās tieši tāpat kā no ārpuses — šaura, šaura sprauga ar nelīdzenām malām.

Nekad agrāk neesmu bijis alās, bet domāju, ka šī ir ļoti liela ala. Arī runājot diezgan klusā balsī, kā atbilde tūlīt noskanēja atbalss. Es jau sen biju gribējis tikt kādā alā, man vienmēr licies, ka tas ir ļoti interesanti. Grā­matā to vietu, kur Toms Sojers un Bekija Tečere apmal­dās alā, esmu pārlasījis vairākas reizes. Un par Sairesu Smitu un viņa ceļabiedriem arī. Bet tagad es pats esmu nonācis alā, taču, kā izrādās, tas nav nemaz tik intere­santi. Visapkārt tumsa un kailas klintis. Mēs visi gājām gar alas sienu, lukturīši apgaismoja mūsu priekšā četrus gaišus apļus uz cietā, līdzenā alas klona. Pavirzīju gais­mas staru augšup un ieraudzīju garu baltu lāsteku, kas nokarājās no griestiem. Nez kāpēc es par to nopriecājos.

— Stalaktīts, — skaļi teicu, parādīdams uz griestiem. — Bet varbūt stalagmīts? Kā esmu pūlējies to iegaumēt, tomēr nezinu, kuri ir stalaktīti un kuri stalagmīti. Zinu vienīgi, ja no augšas uz leju nokarājas stalaktīti, tad noteikti tiem pretī no zemes aug tādi paši, bet tos sauc par stalagmītiem, vai varbūt otrādi.

— Noteikti! — Sabirs dusmīgi atcirta. — Bet kur tad ir otrs, kas aug tam pretī, ja tas ir noteikti?

— Nezinu, — es atbildēju. — Varbūt kāds to ir sadauzījis.

— Nu, bet kur ir sadauzītais?

— Kā es varu zināt? Varbūt aiznesuši prom.

— Vai caur šo spraugu, vai?

— Tātad šeit jābūt vēl otrai izejai.

— Stulbeni, — Sabirs iespurcās. — Vai tad tu nejūti, cik te silts? Ja alai būtu izeja, mēs drebētu no aukstuma.

Vai esi aizmirsis, kas ārā notiek? Bet kā tu zini par šiem … nu kā viņus?

— Stalaktītiem un stalagmītiem?

— Jā, par tiem.

Vajadzēja arī man pieminēt šīs lāstekas! Sabirs taču necieš, ja Kamas klātbūtnē noskaidrojas, ka viņš kaut ko nezina.

— Tu pats arī zini, — es teicu. — Laikam tikai esi aizmirsis… Atceries, mēs to mācījāmies ģeogrāfijā.

— Ģeogrāfijā, — Aļiks ieķiķinājās, — tur viņš zina visu. Var pateikt, kas kādā krāsā.

Sabirs arī pasmīnēja, viņš zināja, ka meitene nesa­prot, par ko ir runa, jo viņa nav no mūsu skolas.

— Bet man nez kāpēc šķiet, ka mēs mācījāmies par tiem ķīmijā, — viņš teica. — Tu esi vienreizējs, tu spēj paturēt atmiņā visādus sīkumus. Kama, vai tu zināji par tiem?

— Neko es nezinu, — viņa atsaucās nomāktā balsī. — Man nāk miegs.

— Vēl mazliet pacieties, — Sabirs teica. — Mēs … — viņš nepabeidza iesākto teikumu, jo šajā mirklī Kama iekliedzās tik briesmīgā balsī, it kā viņu kāds durtu ar nazi.

Viņa metās pie mums — manis un A.ļika, šajā brīdī mēs stāvējām blakus —, apķērās mums apkārt un pati drebēja vēl stiprāk nekā pirmīt uz taciņas, kad mums bija šausmīgi auksti. Sākumā es nodomāju, ka tumsā viņa uzgrūdusies uz kāda asa priekšmeta, man šķiet, arī pārējie nodomāja tāpat. Mēs jautājām, kas noticis, taču viņa vairs ne tikai trīcēja, tagad kratījās viss augums, un tumsā bija dzirdams, ka viņai klab zobi. Kad uz mirkli klabēšana pārstāja, meitene izdvesa aiz­žņaugtā balsī: