M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Mēs bijām ar Vovu vienisprātis, bet noskaidrojās, ka studenta uzvārdu un precīzu laiku neviens nezina. Vova brīdi padomāja un noteica, ka nekas mums nesanāks, ja mēs par lauvām nezināsim pilnīgi pareizas ziņas, bet to uzzināt var tikai viens cilvēks mūsu skolā. Un, kā jūs domājat, kas ir šis cilvēks? Es. Vova teica, ka ti­kai ar manu palīdzību iespējams iegūt visprecīzākās ziņas. Visi paskatījās uz mani un priecīgi sauca, ka man jāiet pie sava tēva un no viņa viss jāuzzina. Man briesmīgi negribējās iet pie tēva, bet, kad Susļiks jau­tājoši paskatījās uz mani, es piekrizdams pamāju.

Susļiks man jautāja, vai tā būšot pieklājīgi. Es gud­roju, ko atbildēt, bet visi korī sauca, ka tas ir ļoti pieklājīgi, un es atkal pamāju ar galvu.

Susļiks paziņoja, ka mani vienu viņš nekur nelaidīs, bet, pirms skolotājs bija beidzis runāt, Vova tūdaļ pie­bilda, ka viņš un Dima nāks man līdzi, tad es neizturēju un teicu, ka arī Ļena nāks, es jau redzēju, cik ļoti viņa satraukusies, ka neviens viņu nepiemin.

Susļiks pavadīja mūs līdz skolas vārtiem, apstādināja taksometru un uzdeva šoferim mūs aizvest līdz pilsētas milicijas pārvaldei. Atvadoties viņš vēl uzsauca, ka visa klase nepacietīgi gaidīs mūs atgriežamies.

Mašīnā mūs visus pārņēma jautrs noskaņojums, jo Vova sāka stāstīt, kā lauvām izdevies aizbēgt no cirka. Viņš apgalvoja, ka zvēri jau sen sapņojuši par bēgšanu un ļoti rūpīgi tai gatavojušies, pievākuši būra atslēgas, uzpirkuši sargu un iegādājušies visas nepieciešamās ģeogrāfijas kartes. Vienīgais iemesls, kāpēc šiem nav veicies, — abi ir analfabēti, kaut arī dresēti, un patstā­vīgi nav varējuši orientēties mūsu pilsētas plānā.

Pie ieejas milicijas pārvaldē mūs aizturēja dežurants un jautāja, kur mēs ejam. Mēs paskaidrojām, viņš pie­zvanīja pieņemšanas istabas sekretārei, un tā atbildēja, lai mūs ielaiž. Liftā mēs vienojāmies, par ko runāsim ar tēti.

Sekretāre laipni sasveicinājās ar mums un tūlīt ielaida pie tēva. Es pirmo reizi redzēju viņa kabinetu. Tā bija ļoti plaša telpa ar diviem gaisa kondicionētājiem logos un lielu Dzeržinska portretu pie sienas virs rakstām­galda. Uz galda atradās divi telefoni, tāpat kā pie mums mājās. Kad mēs ienācām, tētis runāja ar kādu cilvēku. Sarunu nepārtraucis, viņš pamāja ar galvu un norādīja uz krēsliem. Sākumā es nemaz nepazinu šo cilvēku, bet Vova iegrūda man ar elkoni, un es ieskatījos viņā vērī­gāk. Tas bija dresētājs no cirka — lauvu dresētājs. Viņš patiešām bija līdzīgs Dimas tēvam. Tuvumā viņu līdzība bija acīs krītoša. Dresētājs bija ļoti satraukts un rādīja tēvam kaut kādus papīrus. Mēs tūlīt sapratām, ka viņi runā par lauvām, un sākām uzmanīgi klausīties.

— Te būs akts par divu lauvu nodošanu jūsu pilsētas zooloģiskajam dārzam, — dresētājs teica un rādīja tētim šo papīru. — Es viņiem lauvas nodevu, viņi tos iedzina savos pārvietojamos sprostos un atstāja līdz rītam cirka teritorijā. Es lūdzu jūs pievērst uzmanību tam faktam, ka lauvas izbēguši no sprostiem, kas pieder zooloģis­kajam dārzam. Es neesmu vainīgs, ja viņi atveduši bojā­tus sprostus, atbildību par to nevaru uzņemties.

— Neviens jūs arī nevaino, — tētis viņu mierināja, uz aktiem pat nepaskatījies. — Bet kāpēc jūs nolēmāt atdot lauvas mūsu zooloģiskajam dārzam?

Man šķiet, dresētājam ļoti gāja pie sirds vārdi par to, ka viņu neviens nevaino: viņam pat balss pārvērtās, kļuva rāmāka un pavisam droša.

— Tas darīts tīri profesionālu apsvērumu dēļ. Šie lauvas ir absolūti veseli un jauni. Redzat, pastāv uzskats, ka zvēri no kaķu dzimtas vispār grūti pakļaujas dresū­rai. Vai jūs bijāt mūsu izrādē?

Tēvs noliedzoši pakratīja galvu.

— 2ēl, jūs būtu redzējis, ka visa lauvu grupa ir sekmīgi izdresēta un apmācīta, lai gan es šo grupu sa­ņēmu samērā nesen. Tikai divi aizbēgušie zvēri nepade­vās nekādai dresūrai. Galvenokārt viņu ļoti ļauno, es teiktu, viltīgo tikumu dēļ… Pirms braukšanas uz jūsu pilsētu mēs bijām viesizrādēs Baku. Tur viņi bez iemesla uzbruka manam asistentam, un puisi paglāba tikai brī­nums. Viņš vēl šobrīd guļ slimnīcā.

— Kāpēc tad jūs viņus neatdevāt Baku zooloģiskajam dārzam?

— Mēs piedāvājām, bet viņi atteicās, jo viņiem ir divi pāri brīnišķīgu lauvu.

— Kā jūs domājat, — tētis jautāja, — vai tagad, būdami brīvībā, viņi ir bīstami cilvēkiem?

Dresētājs pamāja ar galvu.

— Jā. Viņiem vispār piemīt ļauni tikumi, bet tagad, neierasto apstākļu, bada un baiļu satraukti, es domāju, viņi ir ļoti bīstami, it sevišķi vakarā, tumsai iestājoties. Bet kāds ir jūsu uzdevums, biedri pulkvedi? Jūs gribat viņus notvert?

— Mans uzdevums, — tētis teica, — ir gādāt, lai pil­sētā nekādā gadījumā nebūtu neviena cilvēka upura. Vai jūs varat mums kaut kā palīdzēt?

Dresētājs brīdi padomāja, tad paraustīja plecus.

— Man šķiet, nevaru vis. Tagad viņos pamodušies visi instinkti, un, ja arī vēl kas bija palicis no dresūras, nu tas izzudis pilnīgi. Varat uzskatīt, ka jums darīšana ar nikniem savvaļas zvēriem.

— Labi, — tētis noteica. — Atvainojiet, ka traucējām.

Tikko dresētājs bija aizgājis, kabinetā ienāca karavīrs

kapteiņa formā, militāri sveicināja tēti un ziņoja, ka viņš un viņa automātistu rota ieradušies milicijas priekšnieka rīcībā. Tētis piecēlās un teica kapteinim, ka nekavējoties jābrauc. Viņš jau panācās istabas vidū un tad ieraudzīja mūs. Manuprāt, viņš bija pilnīgi mūs aizmirsis.

— Jā, — viņš teica, — bērni, kāpēc jūs šeit esat ieradušies?

Vova piecēlās un sīki pastāstīja tētim par mūsu no­domu rakstīt dienasgrāmatu. Vova runāja ļoti pacilāti un beigās lūdza tētim atļauju piedalīties visos pasākumos, kas saistīti ar izbēgušajiem lauvām. Man Vovas runa šķita lieliska.

Tētis uzmanīgi noklausījās Vovas vārdos un nospieda kādu pogu uz galda, pēc tam teica mums, ka šis noti­kums nav piemērots bērniem, tas ir bīstams, tāpēc mums tagad jādodas katram uz savām mājām, no kurām līdz rītam nedrīkstam iziet. Viņš vēl nebija beidzis, kad kabinetā ienāca sekretāre, izrādījās, tētis viņu bija izsau­cis ar zvanu. Viņa ienāca un apstājās pie durvīm.

— Es jūs palūgšu, — tētis teica sekretārei, — izsau­ciet mašīnu, lai tā aizved bērnus mājās. Visu labu! Mājās būšu vēlu, — to viņš teica man.

Mēs nepaguvām iebilst ne vārda, kad viņš jau bija izgājis. Visi mūsējie stāvēja apjukuši, pat Vova. No­skaņojums bija sabojāts, visvairāk, protams, man. Bija pat kauns biedriem acīs skatīties. Labāk nebūtu nemaz uz šejieni nākuši. Mēs nobraucām lejā, un tur mūs jau gaidīja mašīna. Pie stūres sēdēja nevis tēvocis Toļa, bet kāds pilnīgi svešs šoferis. Mēs iesēdāmies mašīnā un teicām, lai aizved mūs uz skolu, bet viņš pakratīja galvu un noteica:

— Pavēlēts izvadāt pa mājām.

' Mēs viņam skaidrojām, ka skolā mūs gaida, bet viņš nekādi nereaģēja. «Nav pavēlēts» — un viss. Vispirms aizveda mani, bet pēc tam Vovu.

Braucu un domāju, kā lai rīt rādos skolā. Visu ceļu mēs klusējām. Biju pārliecināts, ka vēl nekad mūžā man nav bijis tik slikta noskaņojuma kā šajā vakarā, jo tagad man bija pilnīgi skaidrs: mēs ar tēvu esam viens otram absolūti sveši cilvēki, lai arī vecmāmiņa ap­galvo, ka mums ir vienas — radniecīgas asinis. Nu man bija gluži vienalga, vai viņš mani mīl vai ne, jo es pats jutu, ka tagad viņu nepavisam nemīlu. Domāju par viņu ar dusmām. Stingri nolēmu aiziet no mājām. Vec­māmiņa taču gribēja pēc māmu|as nāves pārcelties uz Maskavu. Viņa vienīgi manis dēļ šeit palikusi. Kāpēc viņai vēl tagad jāpaliek, ja es pats vairs negribu dzīvot kopā ar tēvu? Es patiešām negribu vairs dzīvot ar viņu zem viena jumta! Nolēmu braukt uz Maskavu pie krust­mātes, lai vecmāmiņa pēc tam man seko. Gan mēs dzī­vosim pavisam jauki. Pēc diviem gadiem sākšu strādāt, devīto un desmito klasi varu pabeigt vakarskolā. Pēc skolas beigšanas arī Ļena brauks uz Maskavu, kopā mācīsimies institūtā.