M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Par šo notikumu ļoti daudz runāja; parunāja, paru­nāja, bet pēc tam aizmirsa, kā tas parasti notiek. Kad es dzirdēju par šo gadījumu, vai varēju iedomāties, ka vēlāk, pēc divdesmit pieciem gadiem, atkal to atcerē­šos . . . Un kā vēl atcerēšos! Tava tēva vecāki Dagkesa- manski — abi nelaiķi — toreiz mūsu pilsētā bija ievē­rojami cilvēki, un visi viņus cienīja.

Tajā dienā — tā bija svētdiena —, kad ar viņiem notika nelaime, viņi divatā gatavojās izbraukt ārpus pilsētas pie kādiem draugiem, ari bērnu ņemt līdzi. Vi­ņiem bija viens vienīgs dēls, nepilnu pusgadu vecs. Viņi brauca ar mašīnu, pie stūres sēdēja tavs vectēvs Dagkesamanskis, skaists cilvēks, ļoti garš, slaids, arī viņa sieva bija tāda pati.

Viņi izbrauca no pilsētas, bet kādā vietā vajadzēja šķērsot dzelzceļu. Tajos laikos mašīnu vēl nebija daudz, tikai pēc tam parādījās visādi luksofori, ceļa zīmes, bet toreiz pilsētā nevienu gaismas signālu ne ar uguni ne­varēja sameklēt. Un pāri dzelzceļam tikai divās trīs vietās bija nolaižamās barjeras. Nu dievs ar visām bar­jerām un luksoforiem, bet mašīna ņem un apstājas uz sliedēm. Pēc tam runāja, ka viņiem noslāpis motors. Bet aiz pagrieziena parādās vilciens, tas ir metrus divdes­mit no tās vietas, kur viņi stāv. Viņi gan centās izlēkt no mašīnas, bet nepaguva, acīmredzot aiz satraukuma. Es domāju, ka viņi aizkavējušies bērna dēļ. Pēc tam runāja, ka vilciens viņus kopā ar mašīnu saspiedis asi­ņainā putrā. Tas bija briesmīgi. Māte pēdējā mirklī tomēr paguvusi izmest bērnu sāņus no dzeixceļa stigas. Cilvēki no vilciena saskrējuši katastrofas vietā, skatās: zemē guļ bērns autiņos un raud aisgūdamies, lai gan vēl nezina, kāda nelaime ar viņu notikusi. Ļaudis pa­runāja par šo notikumu, ilgi to atcerējās, bet pēc tam aizmirsa.

Zēnu nodeva bērnunamā, jo, kā izrādījās, Dagkesa- manskiem nav neviena radinieka, bet svešs bērns ne­vienam nav vajadzīgs. Kamēr zēns dzīvoja bērnunamā, neviens viņu pat neatcerējās. Tur viņš pabeidza skolu, pēc tam arī kara skolu. Kad es viņu redzēju pirmo reizi, viņš bija vecākais leitnants. Pie mums mājās viņš nāca ļoti reti, juta, ka mēs par viņu sevišķi nepriecājamies, tāds svešinieks viņš arī palika mums — man un manam vīram pat pēc tam, kad apprecēja mūsu meitu. Viņš vispār vairī­jās no cilvēkiem, un, cik es zinu, tuvu draugu viņam ne­kad nav bijis. Tavam tēvam ir smags raksturs. Man šķiet, viņš nevienu, izņemot tavu māti, nekad dzīvē nav mīlējis. Turpretī, tavu māmuļu ieraugot, viņš pilnīgi pārvērtās. Acīm redzami atmaiga. Kļuva pavisam cits cilvēks. Ari viņa, nelaiķe, ļoti mīlēja šo cilvēku, pat mūs sāka ap­ciemot pavisam reti pēc tam, kad apprecējās ar viņu. Mums tas bija sāpīgi, bet mēs neko neteicām, negribē­jām aptumšot meitas laimi. Mēs redzējām, ka viņiem neviens nav vajadzīgs, viņiem divatā ir ļoti labi. Viņas ietekmē pat mainījās tava tēva noslēgtais raksturs, pie vi­ņiem bieži ieradās viesi, cilvēki labprāt apmeklēja viņu māju. Kaut gan es znotu nemīlēju, tomēr taisnības la­bad jāsaka: lai dievs dod katrai sievietei tādu dzīvi, lai tuvā un dārgā cilvēka izturēšanās vienmēr būtu tik mīlīga. Acu no sievas viņš nenovērsa, gandrīz vai uz rokām nēsāja, cilvēkiem redzot. Pēc tam piedzimi tu, es sāku biežāk viņus apciemot, tas taču nav nekāds joks — piedzimis mans pirmais mazdēls, bet vēlāk to vairs nedarīju. Mani sagaidīja labi, to nevar noliegt, tomēr viņa mājā es jutos lieka, nevaru pat tev pateikt, no kā radās tāda sajūta. Arī vecaistēvs ļoti reti apcie­moja viņu māju. Tā mēs dzīvojām šķirti, lai gan starp mums toreiz valdīja labas attiecības. Pēc tam sākās pats smagākais posms manā mūžā… Arī pēc vectēva nāves nekas nemainījās.

Gadu pēc vectēva aiziešanas no. dzīves tava krust­māte — māmiņas māsa — apprecējās un pārcēlās uz Maskavu, nemitīgi aicināja mani pie sevis, un es jau gatavojos aizbraukt pavisam, lai gan bija žēl šķirties no dzimtās pilsētas, bet tad saslimi tu. Es nolēmu at­likt aizbraukšanu uz vienu divām nedēļām, kamēr tu nebūsi izveseļojies… Iznāca pavisam citādi. Tu, izrādī­jās, biji saslimis ar difteriju ļoti smagā formā. Pārāk vēlu mēs attapāmies, sākumā domājām, ka tev ir an­gīna, poliklīnikas ārsts noteica tādu diagnozi. Ja būtu dzīvs vectētiņš, tā nekad nebūtu noticis. Tu ļoti smagi pārcieti šo slimību, bija pat diena, kad mēs zaudējām jebkādas cerības, tu jau sāki smakt… Pēc tam viss pār­gāja. Tava māte un tēvs dienu un nakti neatgāja no tavas gultas. Tomēr izglābām.

Vecmāmiņa apklusa. Pēc viņas sejas sapratu, ka viņa negrib stāstīt, kas notika tālāk. Vai varbūt viņa tikai aizdomājās, lai labāk atcerētos visu to, kas noticis pirms tik daudziem gadiem. Cik svarīgi tomēr, ka vec­māmiņai ir tik laba atmiņa, viņa atceras gandrīz visus sīkumus, it sevišķi, ja tas saistīts ar vectēvu.

— Kas notika tālāk? — es jautāju ļoti uzmanīgi, tā, lai viņa neiedomātos pārtraukt savu stāstījumu.

— Tālāk? — vecmāmiņa atsaucās tādā balsī, it kā nupat būtu pamodusies. — Tālāk… nekā laba jau ne­bija. Saslima tava māmiņa. Sākumā ar difteriju,

Pirmo reizi dzirdu, ka māmiņa slimojusi ar difteriju.

— Vai viņa inficējās no manis?

— Varbūt no tevis… Diez vai… Visticamāk, jūs sa­slimāt reizē, tikai viņai slimība izpaudās vēlāk. Ar dif­teriju viņa neslimoja tikai dažas dienas, var teikt, viņa to izslimoja staigājot, slimība bija ļoti vieglā formā. Bet pēc tam pēkšņi viņa jutās ļoti slikti — tas bija smadzeņu iekaisums. Šo nolādēto slimību sauc par me­ningītu. Pie samaņas viņa bija tikai pirmajās dienās.

— Bet pēc tam?

— Nekas, itin nekas nebija, — vecmāmiņa teica.

— Es atkal taisījos pāriet pie tavas krustmātes.

Bet es no tā visa neatceros neko. Ļoti miglaini atmi­nos, ka es biju slims, reizēm man šķiet, ka to visu esmu redzējis sapni, kas tomēr saglabājies atmiņā. Taču to, ka māmiņa slimoja, es nekādi nevaru atcerēties. Piepūlēju atmiņu cik spēdams, bet nekas neiznāca Droši vien to man nekad neizdosies atcerēties.

— Vai es raudāju, kad māmiņa nomira?

— Nē, — vecmāmuļa atbildēja, — tu neraudāji. Tajā laikā tu sāki pilnīgi atveseļoties. Tev vēl ilgi neatļāva staigāt, baidījās, ka nerodas kādi sarežģījumi ar sirdi vai ar nierēm — pēc slimošanas ar difteriju tā bieži notiek … Paldies dievam, viss beidzās labi…

Es klausījos vecmāmuļā un mēģināju iztēloties, kā tas noticis, bet nekas neiznāca. Nekādi nevarēju atce­rēties pat māmuļu, it kā viņa nekad nebūtu dzīvojusi. Toties tēti es iedomājos ļoti skaidri, tikai vienā vietā vajadzēja papūlēties, kad vecmāmuļa stāstīja, ka tajā laikā mūsu mājā bieži bijuši viesi un tētis ar māmiņu paši nereti gājuši ciemos.

— Viņš pat nepienāca pie manis, — vecmāmiņa teica.

— Ne kapsētā, ne arī mājās. Stāvēja viens pats un ska­tījās vienā punktā, it kā neko neredzētu un nedzirdētu. Cilvēki pieiet pie viņa un izsaka līdzjūtību, bet viņš skatās uz tiem tā, it kā tie sarunātos nevis ar viņu, bet ar kādu citu, kas stāv blakus. Iespējams pat, ka viņš ne reizīti nav raudājis. Grēks man stāstīt tev par to, bet tavam tēvam ir smags raksturs, ļoti smags. Es taču neesmu viņam nekāds svešs cilvēks, esmu viņa sievas­māte, bet viņš pēc tavas māmiņas nāves nevienu pašu reizīti nebija atnācis manās mājās, ne reizīti netika piezvanījis. Tiesa gan, pēc viņas nāves viņš ilgi vispār nekur negāja. To vien zināja kā darbu un mājas. Es jau no tiesas biju sagatavojusies braukt prom. Savācu visas savas mantas, nopirku biļeti. Pēc divām dienām man vajadzēja doties ceļā. Tajā vakarā es biju mājā viena. Dzirdu — zvana. Es pat iedomāties nevarēju, kas tas varētu būt, tajā drūmajā laikā pie mums nāca daudz tādu cilvēku, ar kuriem es nebiju tikusies gadiem ilgi, tie gribēja no manis atvadīties — nav nekāds joks, es taču visu savu mūžu esmu nodzīvojusi šajā pilsētā.