M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Burvju mākslinieks klausījās, klausījās, pēc tam pēkšņi ar abām rokām satvēra klaunu aiz jostas, pa­cēla virs galvas, it kā klauns būtu nevis spēcīgs vīrie­tis, bet kaķēns, un ielika viņu kastē. Klauna suns, se­kodams saimniekam, tur ielēca pats. Visi vēroja, kas tagad būs. Notika kas tāds, ko neviens nebija gaidījis. Burvju meistars piegāja pie kastes un noņēma tai vāku, bet tur iekšā nebija nekā — tukšs! Skatītāji sāka prā­tot, ka visa gudrība slēpjas kastes sienās, droši vien tās ir speciāli ierīkotas, bet burvju mākslinieks, it kā uzminējis publikas domas, pēc kārtas izņēma visas čet­ras kastes sienas un salika uz grīdas. Arēnā palika ti­kai galds un vairāk nekā. Tas nu gan bija brīnums! Triku meistaram aplaudēja ļoti ilgi, un aplausu laikā kaut kur no augšas, izgrūstot skatītājus, arēnā noskrēja trīs asistenti, klauns un suns! Sajā brīdī tika paziņots starpbrīdis.

Pārtraukumā visi par šo triku vien runāja, neviens nevarēja saprast, kur slēpjas mīklas atminējums. Vie­nīgi Dimas tēvs teica, ka viņš to zinot, bet, kad viņu lūdza paskaidrot arī citiem, viņš gan sāka to darīt, taču drīz vien kļuva redzams, ka arī viņš neko nezina.

Vovas māmiņa jautāja Ļenas tētim, uz kurieni viņi sūtīs meiteni vasarā. Sākās sarunas par vasaras atpūtu, un vecāki izteicās, kur katrs domā sūtīt savu bērnu. Iznāca tā, ka visiem — gan Ļenai, gan Vovam, gan Dimam — pajautāja, kur viņi vasarā gribētu braukt. Vienīgi man neviens neprasīja. Kāpēc lai viņi man vai­cātu, mani taču viņi nekur netaisījās sūtīt, pat ja es pateiktu, uz kurieni vēlos braukt. Jo katram cilvēkam ir savi vecāki.

Es klusībā nodomāju, ka labāk iešu uz savu ložu un tur pagaidīšu, kad sāksies izrādes otrā daļa, bet pēkšņi Ļena man vaicāja: «Un kur tu pavadīsi vasaru?» Gri­bēju jau viņai atbildēt, ka par to vēl neesmu domājis, bet Vovas māte, it kā tādu Ļenas jautājumu vien gaidījusi, tūlīt pārtvēra: «Jā, jā, saki, lūdzu, — kur vecmāmuļa nodomājusi tevi sūtīt vasarā?» Un viņas tonis bija tāds, it kā viņu tas tiešām interesētu. Labāk nebūtu nemaz jautājusi. Kaut gan — viņa varbūt aiz­mirsusi, ka man ir tēvs, jo uz vecāku sapulcēm skolā vienmēr iet vecmāmiņa. Arī visi pārējie likās ārkārtīgi ieinteresējušies par šo jautājumu — sak, mums tas ļoti svarīgi, kur tu brauksi vasarā. It kā es nezinātu, ka patiesībā tas interesē tikai mani un vecmāmiņu, tā ka velti šie cenšas.

Protams, es viņiem neko tādu neteicu — skaidrs, ka viņi interesējas vienīgi aiz pieklājības, lai es neizjustu, ka viņi rūpējas tikai par saviem bērniem, bet man ne­pievērš nekādu uzmanību.

Es teicu, ka ne tētis, ne arī vecmāmiņa par šo jau­tājumu vēl nav runājuši, bet droši vien es braukšu uz pionieru nometni, tāpēc ka man tur patīk. Visu laiku baidījos, ka viņi vēl uzdos līdzīgus jautājumus, bet, paldies dievam, Vovas tēvs atkal sāka runāt par alus bāru aiz stūra, un Vovas māte tūlīt aizmirsa pat domāt par mani, jo šāda vīra izturēšanās viņu stipri satrauca. Pēc tam sarunas atkal kļuva vispārējas, bet es jau vairs neklausījos.

Mani neinteresēja, par ko spriež klasesbiedru vecāki, tāpēc starpbrīdis likās ļoti garš. Nez kāpēc man pēkšņi šķita, ka es šeit esmu pilnīgi lieks. Izveidojusies tāda situācija, it kā viņi būtu ieradušies visi reizē — Ļena ar savu tēvu, Dima ar savējo un Vova ar abiem vecākiem, bet es esmu pie viņiem pienācis tikai tā — starp citu, kā viesos. Tas ir gaužām bēdīgi, ja es tā jūtos, tāpēc ka visi šie cilvēki pret mani vienmēr izturējušies ļoti labi, tikpat labi kā pret saviem bērniem, bet es tomēr jūtos lieks. Līdzīga sajūta mani pārņem bieži, ja nokļūstu tādos apstākļos, kur visi ir kopā ar vecākiem, bet es viens. Pats saprotu, ka man nav taisnība, tomēr nevaru sevi pārvarēt. Pirmo reizi to sajutu pionieru nometnē. Visu nedēļu par to nedomāju, tādas domas nenāca ne prātā. Taču svētdienās ir citādi — visi priecājas, bet es jūtos riebīgi: nekas slikts nav noticis, tikai vecāki at­braukuši apciemot savus bērnus. Visiem bērniem iera­dušies vecāki. Arī mana vecmāmuļa ir atbraukusi. To­mēr es nejūtos labi. Tāpat kā tagad.

Beidzot nošķindēja zvans, un mēs devāmies uz savām vietām. Orķestris spēlēja sevišķi svinīgi, pašķīrās priekškars, un iznāca galvenais programmas pieteicējs aveņkrāsas uzvalkā, no vienas vietas izšūtā ar zeltu, un, pagaidījis, kamēr orķestris beidz, ļoti skaļā balsī paziņoja, ka tagad uzstāsies dresēti lauvas. Tūlīt arēnā, kas bija norobežota ar stiepļu pinumu, lēni cits aiz cita izskrēja lauvas. Laukumā izrikšoja divpadsmit zvēru. Līdz šim bija jūtama vienīgi cirka un zāģu skaidu smaka, bet tagad nāsīs iesitās spēcīgs īpatnējais zvērnīcu smārds. Lauvas apsēdās katrs uz sava posta­menta, kas bija novietoti gar barjeru, pacēlās uz pa­

kaļkājām un saskanīgi ierēcās, šajā pašā brīdī manēžas vidū iznāca dresētājs ar garu pātagu rokā un paklanī­jās uz visām četrām pusēm. Pēc tam viņš no visa spēka noplīkšķināja pātagu, troksnis bija tāds, it kā viņš būtu izšāvis ar pistoli, un lauvas sāka rādīt dažādus intere­santus priekšnesumus. Dzīvnieki lēca gan cauri dego­šam riņķim, gan žonglēja uz lielām bumbām, gan lēca no tramplīna.

Laiku pa laikam asistenti caur pinumu uz gariem iesmiem pabāza gaļas gabaliņus. Lauvas tos acumirklī aprija. Tomēr visu laiku zvēri bija ar kaut ko nemierā, jo bez pārtraukuma ļoti dusmīgi rēca. Es ievēroju arī, ka ārpusē pāris vietās pie barjeras stāvēja divi vīri formās, turēdami rokās ugunsdzēsēju šļūtenes. Viņi ne­novērsa acis no arēnas, laikam gaidīja to brīdi, kad vajadzēs ieslēgt spēcīgu ūdens strūklu. Es nodomāju, ka dresētājs, kaut tiek tā sargāts, tomēr ir ļoti dros­mīgs cilvēks, jo nebaidās palikt viens ar divpadsmit lauvām. Var taču notikt tā, ka dzīvniekiem ienāk prātā mesties viņam virsū, bet no šļūtenes neplūst ūdens. Visādi var gadīties — ja nu pēkšņi šajā laikā kaut kur sāk remontēt ūdensvadu? Taču dresētājs droši vien par to nedomāja un no lauvām nemaz nebaidījās, varbūt arī baidījās, bet ļoti veikli to slēpa. Viņš kliedza uz zvēriem skaļā balsī un tajā pašā laikā izteiksmīgi plīk­šķināja pātagu, un lauvas viņam paklausīja. Tiesa gan, daži to nedarīja uzreiz, bet divi trīs vispār pavēles iz­pildīja ļoti negribīgi, tie rēca sevišķi dusmīgi, arī da­žādus trikus veica ļoti lēni un gausi.

Ļena piespiedās man pie pleca un iečukstēja ausī, ka viņai briesmīgi bail no tādiem lauvām un viņu šausmina viena doma: zvēri taču var pārlēkt pāri res­tēm un uzbrukt mums. Es viņu mierināju, teikdams, ka tas viss ir nieki, ka neviens lauva, pat vismežonīgākais, nevar pārlēkt pār tik augstu aizžogojumu, bet Ļenas tēvs piebilda, ka visiem dresētājiem un viņu asisten­tiem ir šaujamie ieroči, ja lauva sadomātu uzbrukt cil­vēkam. Acīmredzot tā bija patiesība, jo dresētājs iztu­rējās ļoti droši un, pēc katra numura paklanīdamies, pagrieza lauvām muguru, nemaz nebaidīdamies, ka zvēri varētu viņam uzbrukt; protams, viņš zināja — ja arī šļūtenēs pēkšņi aptrūktu ūdens, viņa asistenti tik un tā pagūtu izšaut.

Man pēkšņi likās, ka dresētājs kaut kādā ziņā ir līdzigs Dimas tēvam, un es to pateicu Ļenai, bet viņa nepiekrita, iebilzdama, ka Dimas tēvam deguns un piere citāda, arī acis citā krāsā. Man gan nez kāpēc šķita, fca viņi — dresētājs un Dimas tēvs — ir ļoti līdzīgi, kaut viņiem patiešām bija pilnīgi atšķirīgi deguni, acis, piere...