M. Ibrahimbekovs: LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Es jau esmu ievērojis, ka lielākā daļa mūsu klases zēnu uz veikalu iet galvenokārt ar tēviem, bet meite­nes ar mātēm… Mani ieraugot, tētis nepavisam neprie­cājas tā kā Ļenas tēvs. Varbūt ari priecājas, bet viņš to neizrāda. Reizēm liekas, ka viņš gan skatās uz mani, bet patiesībā nemaz neredz mani vai ar! redz pavisam neskaidri. Šodien pat — viņš taču neredzēja, ka man pārsista lūpa, vecmāmiņa tūdaļ pamanīja, bet viņš ne. Tas ir pavisam kas cits, ja šoreiz es pats esmu ļoti apmierināts, ka viņš nav pievērsis uzmanību manai sa- tūkušajai mutei.

Šīs domas par tēvu mani nepatīkami aizskāra. Sāku pie­vērsties kam citam, lai nepatīkamā sajūta izgaistu: Ļe­nas tēva sirsnīgā izturēšanās pret savu bērnu ir sapro­tama, jo Ļena ir meitene, bet visām meitenēm patīk, ja pret viņām izturas mīlīgi, taču es neesmu nekāds sku­ķis, esmu ļoti stiprs, varbūt pats spēcīgākais no mūsē­jiem, kaut arī klasē gandrīz puse zēnu ir dažus mēnešus vecāki par mani, viens otrs arī veselu gadu vecāks. Vienīgi Vova ir tikpat stiprs kā es, bet nevienam nav skaidri zināms, kurš no mums spēcīgāks.

No šīm domām kļuva mazliet vieglāk, lai gan kaut kāds rūgtums sirdī palika.

— Tomēr mans tētis ir ļoti labs, — es teicu Ļenai. — Tu viņu reti redzi, tāpēc labi nepazīsti. Viņš ir ļoti labs, tikai pie viņa jāpierod.

— Bet es nemaz neesmu teikusi, ka viņš ir slikts, — Ļena atsaucās un paraustīja plecus. — Ne reizi neesmu apgalvojusi, ka viņš nav labs. Tavs tētis ir ļoti intere­sants un līdzīgs vienam aktierim no filmas «Klusā se­zona». Pag, pag, tūlīt atcerēšos un pateikšu, kā viņu sauc.

Mēs sākām minēt, kā sauc to aktieri, tomēr neatce­rējāmies. Toreiz mēs abi bijām aizgājuši uz «Kluso se­zonu». Biļetes kasē mums pārdeva bez vārda runas, bet kontrolieris mūs neparko negribēja laist iekšā, teica, ka bērniem līdz sešpadsmit gadiem ieeja vispār aiz­liegta, šis turklāt vēl ir vakara seanss, nevaru, saka, jums nekādi palīdzēt. Ha, pulksten sešos esot vakara seanss! Tur jau gailim jāsmejas! Ļena uzmeta lūpu, viss viņas izskats liecināja — vēl brīdis, un viņa sāks rau­dāt. Taisnību sakot, ari es biju šausmīgi aizvainots, bet raudāt kino dēļ gan netaisījos, vispār es reti kad raudu, esmu pat aizmirsis, kad pēdējo reizi to darīju.

Mēs jau grasījāmies iet prom, bet tajā mirklī pie kases ieraudzīju krusttēvu Toļu. Arī viņš pamanīja mūs, un abi ar sievu nāca uz mūsu pusi. Krusttēvs Toļa ir mana tēva šoferis. Viņš ir ne tikai šoferis, bet arī virs­dienesta seržants. Tētim vispār ir divi šoferi, viņi strādā pārmaiņus pēc kārtas — vienu reizi dienā, vienu — naktī.

Otru šoferi sauc par krusttēvu Sašu, arī viņš ir ser­žants, bet man labāk patīk krusttēvs Toļa. Viņš izturas draudzīgi pret mani, parunājas ar mani, interesējas, kā iet pa skolu, un es viņam visu izstāstu, jo jūtu, ka viņš manī klausās nevis aiz pieklājības, bet pa īstam. Tēvocis Toļa katru gadu pasūta man avīzes un žurnā­lus, laikrakstus pieaugušajiem tētis saņem darbā, bet man pasūta uz mājām. Katru gadu tēvs dod tēvocim Toļam naudu un pasaka, kas man jāizraksta. Agrāk es saņēmu tikai «Murzilku» un «Vesjolije kartinki», bet nu jau divi gadi, kopš man abonē laikrakstu «Pioņer- skaja pravda» un žurnālu «Junij tehņik».

Šogad es palūdzu tēvoci Toļu, lai man pasūta «Vo- krug svēta», viņš gan nepiekrita, sākumā iebilda, ka attiecībā uz šo žurnālu viņam nav doti nekādi norādī­jumi un šis žurnāls domāts pieaugušajiem, bet pēc tam tomēr pasūtīja. Viņš teica, ka man esot gaiša galva un, ja jau es saku, ka gribu lasīt «Vokrug svēta», tas nozīmē, ka tur nemaz nav ko runāt, jāpasūta — un viss.

Izdzirdējis, ka mūs ar Ļenu neielaiž kinoteātrī, tēvo­cis Toļa teica, ka tas, protams, ir pareizi, jo uz afišas taču rakstīts: «Bērniem līdz sešpadsmit gadiem filmu aizliegts skatīties», — bet, ja jau mums pārdotas biļe­tes, tad izņēmuma kārtā mūs tomēr jāielaiž. Nevaja­dzēja pārdot biļetes, tad nebūtu nekādu uztraukumu, bērni tūlīt saprastu, ka nedrīkst, un aizietu, bet tagad iznāk gaužām nepatīkami — cilvēks nopircis biļeti, sa­gatavojies skatīties filmu, bet viņu nelaiž iekšā.

Kontrolieris to visu noklausījās, un pēc viņa sejas varēja spriest, ka viņš piekrīt tēvocim Toļam, bet pēc tam tomēr palika pie sava, ka nedrīkst mūs ielaist, jo šāda rīcība viņam varētu sagādāt nepatikšanas. Tēvocis Toļa iegāja kinoteātrī, apsolīdams tūlīt atgriezties, bet viņa sieva palika pie mums. Viņš atnāca atpakaļ kopā ar kādu vīrieti, kas, izrādījās, bija kinoteātra direktors. Tas teica, lai šoreiz mūs izņēmuma veidā ielaižot.

Tēvocis Toļa aizveda mūs ar Ļenu uz bufeti un pa­cienāja mūs ar saldējumu, pirms seansa koncerta laikā mēs sēdējām viņam blakus, bet, kad iegājām zālē, ap­sēdāmies dažādās rindās, jo vietas zālē bija numurētas.

Tēvocis Toļa un viņa sieva ļoti iepatikās arī Ļenai. Viņa teica, ka jau no pirmā acu uzmetiena redzams, cik labi pret mani izturas tēvocis Toļa, esot pat tāds iespaids, ka viņš ir man tuvs cilvēks, tāds kā paša krusttēvs.

Man tēvocis Toļa patiešām ļoti patīk vēl arī šāda iemesla dēļ: viņš ir vienīgais cilvēks, ar kuru patīkami aprunāties par manu tēvu. Mēs ar tēvoci Toļu bieži runājam par viņu. Viņš man pastāsta ļoti daudz intere­santa par tēvu, kurš nekad nepiemin savu darbu, vie­nīgi no tēvoča Toļas es kaut mazliet par to uzzinu.

Tēvocis Toļa man teica, ka viņš jau sen būtu aizgā­jis no šī darba, arī viņa sieva par to priecātos, viņam pašam jau kļūstot par grūtu — vairs nav tik jauns, turklāt šis darbs ir smags un nemierīgs, ne dienu, ne nakti nav atpūtas, sen būtu aizgājis, tikai mana tēva dēļ neatstājot šo darbu, jo pieradis strādāt kopā ar manu tēti.

Tēvocis Toļa apgalvo, ka mans tēvs ir ievērojams cilvēks un es pamatoti varu ar viņu lepoties. Izcils un taisnīgs! Kad tēvocis Toļa tā runā, man vienmēr ir ļoti patīkami.

Mēs aizgājām līdz Ļenas mājām, bet tā arī neatcerē­jāmies, kā sauc to aktieri no filmas «Klusā sezona». Ļena teica, ka mājās pajautāšot tēvam, viņš atceroties visu aktieru vārdus un precīzi zinot pateikt, kādās fil­mās tie spēlējuši.

Viņa mēģināja mani pierunāt, lai es tūlīt eju viņai līdzi, pie reizes arī noskaidrosim, pēc kura aktiera iz­skatās mans tētis, bet es noraidīju viņas uzaicinājumu un devos uz mājām. Gāju, domāju par mūsu sarunu un jutu, ka Ļenai taisnība, lai gan es nebiju ar viņu vie­nis prātis. Varen attapīga meitene — redzējusi manu tēvu tikai četras piecas reizes, tomēr nojautusi, kāda ir viņa attieksme pret mani. Labi, ka to pamanījusi Ļena, nevis kāds cits, piemēram, Vova, citādi dzīves vairs nebūtu. Viņš ir dzēlīgs. Vienmēr kaut ko izgudro.

Svētdien Ļena ieradās pie mums pulksten desmitos. Cirka izrāde sākās divpadsmitos, bet viņa jau desmitos klāt, pat iepriekš nepiezvanījusi un nebrīdinājusi par savu ierašanos, kā to parasti darījusi. Ārkārtīgi uzpo­susies — baltā kleitā, ar lenti matos. Viņas māmiņa esot dzīvoklī iesākusi ģenerāltīrīšanu un teikusi, lai nāk pie mums.

Mēs abi sākām gaidīt tēti, kas no rīta bija aizbrau­cis uz darbu. Viņam vienalga — svētdiena vai darb­diena, viņš iet uz darbu katru dienu un labi vēl, ja tikai dienā!

Ja gaidi ko patīkamu, laiks velkas neizsakāmi gausi. Es ierosināju iziet dārzā un palaist pūķi vai saspēlēt volejbolu, lai nosistu laiku. Taču Ļena atteicās, viņa neparko to nedarīšot, neiešot jau savu kleitu sasmērēt vai saburzīt, lai pēc tam kā putnu biedēklis parādītos cirkā.